Kultūršoks jeb “Es tai ielai pāri neiešu!”

Rīga – Charleroi – Essaouira – Marakeša

←Ievads    ◊    Nākošā diena→

Pirmdiena, 23.12.2013

Pēc Briseles Charleroi lidostā uz matracīšiem pavadītas nakts pl.9:05 ielidojām Essaouiras lidostā. Jau izkāpjot no lidmašīnas, uzreiz pārņēma apjausma, ka neesam vairs Eiropā… Apkārtējā gaisotne un cilvēki bija savādāki. Karstums arī diezgan pamatīgs.
Pie pasu atrādīšanas lodziņiem tikām vieni no pirmajiem. Nepadomājot līdzi, nejauši katrs aizgājām pie sava lodziņa. Pēteris ātri tika cauri, bet man sāka uzdot daudz dažādus jautājumus… Kāda ir mana adrese Marokā? Kā tas jāsaprot: „Nav adreses”?! Kur es nakšņošu?! Vai esmu viena? Vai kāds mani sagaidīs? Kāds ir mans plāns? Kur taisos doties? Utt… Centos pēc iespējas mierīgāk atbildēt, ka neesmu viena, ka naktsmītnes nav rezervētas – ka skatīsimies uz vietas. Ka vispirms dosimies uz Marakešu… Bet atmosfēra un tās sejas apkārt mieru neiedvesa. Pēc pailgas manis pētīšanas un pratināšanas muitnieks lika uzrādīt mājupceļa biļeti. Parādīju, un ar to pietika, lai beidzot arī mani ielaistu Marokā…
Izgājām no lidostas ēkas un, ak jel, sākās īsti taksistu uzlidojumi… Garos paltrakos tērpušies melnīgsnēji marokāņi nāca klāt no visām pusēm, kaut ko runāja savā valodā un negrasījās ne soli no mums atkāpties. Nespējām no viņiem tikt vaļā. Un viņu tur bija daudz… Ja no viena aizgriezies, tad pretī stāv divi citi… Pirmajā brīdī tik pamatīgi apstulbām, ka nesapratām uz kuru pusi vispār ir jādodas ārā no lidostas autostāvvietas. Kādu brīdi riņķojām vietējo pavadīti. Kā mušas zirnekļu tīklos…
Ejot pirmos kilometrus gar vientuļo šoseju pāri krūmainam tuksnesim, pirmā doma man bija – es gribu prom no šīs valsts… 🙂 Un, kad pār mūsu galvām aizlidoja lidmašīna, kas mūs atveda, (Essaouiras lidostā labi ja pāris reisi dienā ielido), sapratām, ka nu ir sācies kāds dulls piedzīvojums…

Gandrīz vienīgās automašīnas, kas mums brauca garām, bija taksometri. Lieli, zili, veci Mersedesi… (Vēlāk pilsētā iedevām tiem iesauku „lielais zilais”, lai, komunicējot savā starpā taksistu klātbūtnē, viņi mūsu valodā neatpazītu starptautisku vārdu „taxi..”) Gandrīz katrs no tiem mums uzpīpināja un mēģināja iestāstīt, ka mums jākāpj iekšā. Ka līdz Essaouirai 24 kilometri… Pārāk tālu, lai aizietu… Sajūta neomolīga. Eiropieši neesam pieraduši pie šādas uzbāzības. Es kaut ko tādu līdz šim nebiju piedzīvojusi.

Pēc kādas 1,5h garām brauca trīsriteņu motocikls ar kravas kasti aizmugurē. Tarkšķēdams tas apstājās, un šoferis sauca, lai lecam iekšā… Pēc pāris noslāpšanas reizēm viņam izdevās atkal savu braucamo iedarbināt un, pamatīgi rūkdami, kratījāmies uz priekšu. Brīžos, kad viņš uzņēma ātrumu ap 80km/h, bija sajūta, ka tas braucamais tūlīt izjuks… 😀 Pēc trīs kilometriem tikām izlaisti kādā ciematā.
Vēl pēc stundas gājuma blakus apstājās pamatīgi sagrabējis busiņš ar 3 čehu tūristiem… Tie mūs aizrāva līdz Essaouirai, un izlaida tieši pie bankas, kur beidzot tikām arī pie vietējās naudas – dirhamiem.
Līdz autobusam uz Marakešu bija dažas stundas. Pastaigājām pa liedagu, izgājām cauri ostai un zivju tirgum (viena no Essaouiras slavenākajām apskates vietām), aizgājām līdz molam. Pirmo reizi arī nedaudz iebāzām degunu vecpilsētā. Bet tā kā sajūta tur nebija no omolīgākajām šauro ieliņu un milzīgās vietējo uzbāzības dēļ, tāpēc vēl nebijām gatavi iet iekšā.

Pēc 3 stundu brauciena ar ērtu, modernu autobusu, ieradāmies Marakešā ap 18:00. Tikko bija jau satumsis. Mums kartē bija atzīmētas pāris hosteļu vietas (pārsvarā vecpilsētā). Apņēmīgi devāmies uz tuvāko. Un piedzīvojām pamatīgu kultūršoku. Tas bija kaut kas nenormāls… Tā satiksme… Visi brauc kur grib. Pīpina. Pilns ar skūteriem pa vidu. Pat luksofori pārsvarā netiek ņemti vērā, kur nu vēl gājēju pārejas… Mums bija jāšķērso vairākas ielas. Un viena par otru trakāka. Novērojām, ka vietējie vienkārši ņem un iet pāri… Gar degungalu un papēžiem nepārtraukti garām šaujas mašīnas, skūteri un reizēm arī kāds zirgu vai ēzeļpajūgs. Un viņi vienkārši ņem un iet pāri ielai… Lēnām un mērķtiecīgi… Neviens nevienu speciāli nelaiž, bet interesanti arī, ka neviens nevienam virsū neuzbrauc…
Pie kādas ļoti trakas ielas ar dzīvu satiksmi man iestājās neliela panika un patiesās šausmās un šokā saķēru Pēteri aiz rokas un teicu: „Es tur pāri neiešu!”
Bet tā kā nebija variantu nācās sekot vietējiem, sajūtot kā pie sāniem apstājas autobuss vai gar papēžiem aizšvilpj kāds „lielais zilais”…

Pie pirmās naktsmītnes vietas piedzīvojām nākošo šoku. Nebijām pierakstījuši hosteļu nosaukumus un bez tiem tajā bardakā atrast neko nevarēja. Toties kā apstājies, tā kāds ir klāt, piedāvā palīdzēt un vilina iekšā ēstuvē, veikaliņā vai kur citur…
Devāmies iekšā vecpilsētā nākošās mūsu atzīmētās hosteļvietas meklējumos. Tas bija vēl trakāk… Šauras ieliņas, brīžiem pārklātas ar salmu jumtiem. Cilvēku bari, milzīgos ātrumos braucoši motobraucēji un velosipēdisti. Veikaliņi. Ēstuves. Pārdevēji. Visu laiku kāds tev piesienas un piedāvā palīdzēt. Un trakākais, ka neatsienas…
Kādā brīdī mums piesējās kāds puisis un sāka skaidrot, ka lētāk kā par vairākiem simtiem dirhamu (~40eiro) mēs naktsmītni nedabūsim… Kad mēģinājām no viņa tikt vaļā, sakot, ka mums nevajag viņa piedāvāto naktsmītni, viņš mūs rupji nolamāja. Reāli bail sāka palikt. Rokās sadevušies diezgan pamatīgā šokā un šausmās griezāmies riņķī, lai dotos ārā no vecpilsētas un paliktu kādā eiropeiskā viesnīcā.
Paveicās – vecpilsētas nomalē pamanījām mazas durtiņas ar uzrakstu „hotelis”. Dabūjām naktsmītni par 100 Dh katrs (10eiro). Istabā trīs gultas un kāpņu telpā viena duša uz visiem numuriņiem. Bet bijām priecīgi uz brīdi iegūt SAVU PERSONĪGO telpu un atvilkt elpu no tā bardaka.

Kad pēc stundas bijām atguvuši kaut cik drosmi (līdz mieram bija tālu), devāmies pēc kartes iekšā vecpilsētā uz slaveno El Fna laukumu. Pirmās 10 minūtes šķita ciešamas. Apkārtējā vide – haoss. Bet likās, ja stabilli orientēsimies, viss būs ok… Kā tad… Vēl pēc 20 minūtēm es sapratu, ka man nav ne jausmas, kur esam… Ka karte ir parodija par karti. To drīzāk varētu nosaukt par aptuvenu shēmu. Ka vecpilsēta ir 5x lielāka kā biju iedomājusies…
Uz dullo turpinājām iet vienā virzienā, cenšoties vairāk sekot tūristiem nekā vietējiem. Līdz kādā brīdī sapratām, ka esam iemaldījušies kaut kādās tumšās ieliņās, kas vairāk līdzinājās tuneļiem… Tur mums piesējās pusaugu zēns, kurš vedināja vēl tālāk iekšā tuneļos, sakot, ka „viss kārtībā, tur ir El Fna laukums…”
Es biju pārbijusies… Galu galā iznācām uz kārtējās dzīvās tūristu ieliņas. Turpinājām iet vienā virzienā. Un kad jau cerības šķita zudušas, uznācām uz tiešām MILZĪGĀ El Fna laukuma… 🙂
Vakarā tas ir pilns ar ēstuvju ratiem. Viņiem šeit tāda paraža, kas veidojusies no islāma tradīcijām, kad vienu mēnesi gadā nedrīkst ēst dienas gaišajā laikā, – pēc tumsas iestāšanās laukumā sabrauc ēdiena tirgotāji un notiek lielas dzīres.

Ienākot laukumā, protams, atkal sākās maza panika, jo no visām pusēm nāca klāt ēstuvju saimnieki un aicināja sēsties tieši pie viņiem… Tas notiek apmēram tā – tev tiek iegrūsta ēdienkarte zem deguna un jau uzklāts galds un nolikts soliņš… Troksnis, bardaks, un panika mūsos… Līdz kādā brīdī sapratu, ka vienkārši ir jāļaujas plūsmai un jāsēžas pie kādiem ratiem klāt… Apsēdāmies tur, kur jau bija kāda tūristu grupiņa, kas skatījās uz mums un smaidīja. Tas mani nomierināja.
Arī ar ēdienu izvēli grūti – neko nesaproti,  un ja kaut ko centies jautāt, tirgotājs tev pilnas ausis pierunās tā, ka beigās tāpat neko nesapratīsi… 🙂 Galu galā pārēdāmies kuskusu, salātus, brīnumgardu maizi un kartupeļus. Nebija nemaz tik traki. 🙂

Atpakaļ uz viesnīcu vairs neriskējām iet pa to ceļu, pa kuru atnācām (jo mēs viņu tāpat neatcerējāmies). Gājām apkārt pa lielākām ielām, mazliet jau sākot pierast pie nenormālā haosa uz ielām…

←Ievads    ◊    Nākošā diena→
Advertisements
Komentēt

Komentāri, piebildes, pārdomas...?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

%d bloggers like this: