Mount Owen

2016. gada 24. un 25. decembris

Garums: 24 km (turp-atpakaļ)
Prognozētais laiks: 19h (turp-atpakaļ)
Mūsu laiks: 13.5h (turp-atpakaļ)
Augstums: 1875 m vjl.
Naktsmītnes: Granity Pass kalnu būda ($ 5,-)
Atrašanās vieta: Kahurangi nacionālais parks, Dienvidsala
Tuvākās pilsētas: Motueka (79km), Nelson (92km)
Oficiālā mājas lapa: ŠEIT

Biezajiem mežiem noaugušajā Kahurangi nacionālajā parkā ir vairākas kalnu grēdas un virsotnes, kas lepni slejas virs mežu zonas. Tie pārsvarā ir pliki, klinšaini pauguri ar koši zaļām pļavām nogāzēs un ieplakās. Pēc tam, kad laikapstākļi mums tā arī neļāva uzkāpt vienā no iespaidīgākajām virsotnēm – Mount Arthur, nolēmām pirms došanās uz dienvidiem piestāt pie Mount Owen kalna. Bildes, kas apskatāmas internetā un takas bukletos, bija kārdinošas – vajadzētu būt skaistam divu dienu kāpienam…

Kalns atrodas parka vidienē. Līdz takas sākumpunktam iebrauciens ir 30 kilometri pa šauru grants ceļu. Pa ceļam jāšķērso vairāki fordi, no kuriem vienā pazaudējam miglas lukturus. Pamanījām fordu tikai pēdējā brīdī. Ar pārāk lielu ātrumu (cik nu tas vispār var būt liels, braucot pa ļoti sliktas kvalitātes granteni) ar mašīnas priekšgalu ietriecāmies ceļa slīpumā forda otrā pusē. “Ķengursitējs” uzņēma lielāko triecienu, tamdēļ mašīnai nekas daudz nekaitēja, vienīgi miglas lukturi palika karājoties vados.

Ieradāmies takas sākumpunktā pavēlu. Kamēr sapakojāmies, pulkstenis rādīja jau gandrīz pusdienlaiku. Tomēr stresa nekāda – pirmajai dienai mums plānā bija tikai 8 kilometri. Ceļa norādes solīja 6 stundas. Domājām nakšņot kalnu būdā, kas atrodas īsi pirms virsotnes.
Pie takas sākumpunkta šķērsojām tiltiņu pār dzidro Granity strautu un izvēlējāmies uzkāpienam taku, kas ved pa kalnu grēdu. Tas gan nozīmē, ka 300 augstuma metri būs jāuzceļ jau pirmajā kilometrā, tomēr pēc iespējas ātrāk vēlējāmies izkļūt no mežu zonas.
Taka sākums patiesībā ir vienkārši krūmos izpļauta josla, kas ved pa taisno augšā degunā. Spīdēja saulīte, bija diezgan karsti. Stāvums takai pietiekams… Toties brīnišķīgās ainavas visapkārt pavērās jau no pirmajām minūtēm.
Kad pēc pusotras stundas pamatīgi iesvīduši bijām uzrāpušies uz kores, taka mūs ieveda ierastajā, sūnām noaugušajā diskabāržu mežā. Sastapām vairākus pretīmnācējus. Bija taču 24.decemris – cilvēki visticamāk steidza mājās svinēt Ziemassvētkus. Mums gan no svētku sajūtas nebija ne smakas – kādi gan tur Ziemassvētki vasaras vidū džungļos… 😀

Ap diviem dienā bijām sasnieguši pāreju. Virs mūsu galvām vareni slējās masīvais Billies Knob, un skatam pavērās otra ieleja, kas bagātīgi noaugusi mežiem. Nokāpiens tajā pa stāvu serpentīnu, kuram pat iedots atsevišķs nosaukums – The Staircase. Uz leju gājās labi, bet apziņa, ka rīt rāpsimies te augšā, mazliet biedēja.
Visapkārt Jaunzēlandes džungļiem raksturīgā augu valsts – tussocks, manukas krūmi un leknie flax, kurus maori vēsturiski izmantojuši, lai pītu traukus, somas un pat apģērbu. Ejot gar čalojošu, dzidru strautiņu, sajūta eksotiska.
Lielus takas posmus, tā vienkārši ved pa izžuvuša strauta gultni. Lēkājām no akmens uz akmens un atkal sastapām padaudz pretīmnācējus. Tas mierināja – novērtējot automašīnu skaitu takas sākumpunktā, bija cerība, ka būdā būs vieta. Šoreiz bijām izlēmuši iet bez telts, tamdēļ vietu būdā mums ļoti vajadzēja.

Četros pēcpusdienā beidzot sasniedzām Granity Pass Hut. 12 vietīgajā būdā tieši bija atlikušas divas brīvas vietas. Otrajā stāvā. Toties pie loga. Par to biju priecīga, jo naktī pie šāda cilvēku daudzuma varētu būt karsti. No eiropiešiem bez mums šeit vēl nakšņoja viens franču pāris. Pārējie visi bija vietējie – kivi. Stāstījām viņiem par sniegu, tumšajiem vakariem, svecītēm krāšņās eglītēs un smaržīgām piparkūkām. 🙂 Šeit, protams, no tā visa ne miņas. Jaunzēlandieši Ziemassvētkus īsti nemaz nesvinot. Pārsvarā tā viņiem esot barbekju ballīte pludmalē. Toties par brīvdienām priecīgi ir visi.

Tā kā vēl bija agrs, un piekusuši nebijām, nolēmām izmantot lieliskos laikapstākļus un doties uz virsotni jau šovakar. Paēdām vakariņas, sagatavojām guļvietu (ja nu sanāktu atgriezties jau pa tumsu) un, paķēruši siltāku jaciņu un ūdeni, devāmies augšā.
Informācija bukletos sola, ka aiz būdas takas marķējums vairs neesot. Esot nepieciešama karte un iemaņas atrast ceļu apvidū. Tomēr informācija ir maldinoša – patiesībā līdz pat virsotnei var aiziet pa smuki zālē iemītu taciņu, un klinšainie posmi ir iemarķēti ar klasiskajiem oranžajiem trīstūriem.
Pirmos kilometrus aiz būdas taka veda pār sulīgām, zālainām pļavām. Visapkārt slējās klinšaini pauguri kā plikpaura pakauši. Paejot garām kalnam ar skaistu nosaukumu – Sentinel Hill, skatam beidzot pavērās Mount Owen virsotne. Šķiet Sentinel kalns klusi sargā pasakaino ieleju, kas noslēpusies aiz tā. Domās tam klusi paklanījos un lūdzu atļauju šeit ienākt… Klusums. Laikam apaļais klints milzis noguris..
Šķērsojām purvaino pļavu, un bijām nonākuši pie pēdējā uzkāpiena. No lejas skatoties, klints siena mums priekšā šķita baisi stāva un nepārvarama. Tomēr pamazām kāpjot arvien augstāk, taciņa lieliski izlīkumoja starp klinšu bluķiem, pār klinšu plauktiem līdz pat pašai virsotnei.
Pl.18:30 bijām augšā. Tuvojās saulriets, un apkārtējie kalni bija jau iekrāsojušies brīnišķīgās vakara krāsās. Klusums un miers.

Vēl pa gaismu tikām atpakaļ būdā un varējām atbildēt uz pārējo haikeru jautājumiem par taku uz virsotni. Viņi plānoja tur kāpt nākošajā dienā.

Nākošais rīts bija pavēss un apkārtne tinās dūmakā. Nebija skaidrs, cik drīz tā izklīdīs, tamdēļ bijām priecīgi, ka virsotnē pabijām jau vakar. Šodien mums priekšā bija 5 stundu gājiens atpakaļ līdz mašīnai.
The Staircase uzkāpienu izdevās pārvarēt negaidīti viegli. Nokāpienam izvēlējāmies otru taku, kas ved caur gravu, gar Blue Creek. Tā izrādījās daudz dubļaināka un sakņaināka un paprasīja vairāk laika kā plānots. Toties šeit pa ceļam varējām apskatīt vēstures paliekas no kādreizējās zelta ieguves un priecāties par skaisto strautu.

Atkal bijām pārgājienu nobliezuši daudz īsākā laikā, nekā prognozēts ceļvežos, tomēr šoreiz taka izrādījās pavisam viegla. Mums priekšā bija 650 kilometru pārbrauciens uz salas vidieni, tamdēļ bijām priecīgi būt pie mašīnas jau divpadsmitos dienā.
Ar savu atvērto ainavu Mount Owen taka šobrīd ir viena no maniem favorītiem. Caur mežu tā ved salīdzinoši maz. Pietiekami plašais Granity Pass Hut atrodas izdevīgā vietā. Uz takas var pavadīt divas dienas, trīs dienas vai noskriet to vienā dienā. Pēc katra izvēles. Tā ir brīnišķīga, skaista taka tālu no civilizācijas tiem, kas nevēlas neko pārlieku izaicinošu, tomēr ir gatavi uz ko vairāk kā “pastaigu pa parku”.