Tongariro Northern Circuit

2016. gada 2. un 3. jūlijs

Garums: 43 km
Prognozētais laiks: 16h, 3-4 dienas
Mūsu laiks: 13h, 2 dienas
Sezona: 20.oktobris – 30.aprīlis
Naktsmītnes: 3 kalnu būdas ($ 36,-), 3 kempingi ($ 15,-)
Atrašanās vieta: Tongariro nacionālais parks, Ziemeļsala
Tuvākās pilsētas: Ohakune (50km), Taumarunui (58 km), Taupo (97 km)
Oficiālā mājas lapa: ŠEIT

Izmeklējuši vissaulainākās dienas pašā ziemas vidū, devāmies iepazīt vienu no populārākajiem Great Walks pārgājieniem ziemeļu salā – Tongariro Northern Circuit.
Oficiālā sezona ir no oktobra beigām līdz aprīļa beigām. Tomēr labos laikapstākļos to ir iespējams iziet arī ziemā.
Šis pārgājiens daļēji pārklājas ar populāro Tongariro Crossing taku. Pirmajā dienā jāšķērso pārejas pie Ngauruhoe vulkāna, otrajā dienā gājiens pār lēzeniem pakalniem atpakaļ uz sākumpunktu.
“Tur augšā ir ļoti auksti!” mūs brīdina darbiniece Taupo informācijas centrā. Tā kā mums līdzi nav sevišķi silts ziemas apģērbs, nolemjam saģērbt virsū vairākas vasaras kārtas. Gan jau izdzīvosim..

Ceļamies piecos no rīta un izbraucam vēl pa tumsu, lai īsās gaismas stundas maksimāli izmantotu iešanai. Ceļš no Taupo paprasa vairāk laika kā bijām plānojuši, tamdēļ pārgājienu uzsākam tikai pēc astoņiem.
Pēc pusstundas iešanas man sāk rasties aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā – krustojums, kurā mums būtu jānogriežas pa kreisi kā nav, tā nav… Izrādās – esam aizgājuši pretējā virzienā! Pēc īsām pārdomām nolemjam tomēr mest cilpu atpakaļ un doties plānotajā virzienā. Lieki iztērēta stunda, tomēr skaistāko takas daļu vēlamies iet šodien, jo rīt solās būt mākoņains un iespējams pat lietus.
Pirmās divas stundas taka ved pār ķērpjainiem pauguriem. Tā ir noledojusi, nelīdzena un stāva. Tā kā dodamies uz austrumiem, rīta saule spiež tieši acīs. Tomēr sirdi priecē lieliskais laiks, zilās debesis un Taravera vulkāns pie apvāršņa…

Kad īsi pirms Mangatepopo Hut mūsu taka savienojas ar Tongariro Crossing, sajūta it kā būtu uznākusi uz lielceļa. Gan priekšā, gan aiz muguras var saskaitīt ap 15 citus gājējus. Taka atšķirībā no pirmajām rīta stundām šeit ir plata, grantēta un līdzena. Vietām tas pat ir plats dēļu klājs…
Ngauruhoe vulkāns jeb Dūma kalns no filmas “Gredzenu Pavēlnieks” nu jau pavisam tuvu. Satieku daudz cilvēkus ar dzelkšņiem pie somām, kas plānojot kāpt tur augšā. Turp-atpakaļ tās esot papildus 3 stundas. Skan kārdinoši, lai gan virsotne izskatās ļļļļoti stāva un augsta. Uzkāpjot lielu daļu no Devil’s Staircase kāpnēm, kas mani pieved vēl tuvāk Dūmam, uz kalna nogāzes pat samanu melnus punktiņus – kalnā tiešām ir cilvēki. Pie krustojuma uz virsotni brīdi stāvu un svārstos par kāpšanu augšā. Tomēr pat jau šeit – pie South Crater (Dienvidu Krātera) ir tāds vējš, ka nolemju atteikties no šī prieka. Nav man pietiekami silts apģērbs, lai dotos tādā avantūrā. Un nogāze arī izskatās tik stāva, ka bez dzelkšņiem tur būtu bīstami kāpt.

Tālāk taka ved jau pa sniegu, kas ar katru metru augšup paliek arvien dziļāks. Pārvarot nelielu ķēžu posmu, uz kura ir iesprūduši pāris pārbijušies ķīnieši, izkāpju uz kores pie Red Crater (Sarkanā krātera). Vējš šeit mani gāž no kājām. Ja arī šodien solīts saulains un skaidrs laiks, vēja ātrums ir uz kritiskās robežas. Neskatoties uz to, taka ir pilna ar cilvēkiem. Pie Red Crater ir krustojums ar taku, kas ved uz Tongariro kalna virsotni. Tā kā ir jau pēcpusdiena, nolemju līdz virsotnei neiet, tikai pakāpties pārsimt metrus augstāk pa sniegotu kalna kori. Šeit pa īstam izjūtu vēja spēku. Stiprākās brāzmās, goda vārds, ir sajūta, ka mani aiznesīs… Ir jātupjas un jāķeras pie akmeņiem.

Kad atgriežos uz savas takas, drīz seko slavenais nokāpiens. Vasarā šeit esot jautri. Stāvā kalna nogāze ir vieni vienīgi pelni. Šļūc uz papēžiem un tik vien centies kā palikt uz takas… Tomēr ziemā šī vieta ir klāta ar sniegu un bez dzelkšņiem pārvarēt šo posmu ir interesanti…
Kamēr stāvu kalna augšā un fotogrāfēju cilvēciņus, kas šļūc pa nogāzi uz dibeniem, izdzirdu pavisam reālu saucienu pēc palīdzības. Turpat zemāk pamanu divas ķīniešu meitenes, kas izmisīgi kliedz: “Help!”
Kad pienāku pie viņām, skats ir interesants. Viena no meitenēm guļ uz muguras un baidās pakustēties. Otra saliekusies stāv divus metrus zemāk un tāpat baidās kustēties. Abas atrodas takas līkuma ārmalā, un kādus desmit metrus zemāk nogāze pāriet klintiņās. Nekas pārlieku bīstams, tomēr nošļūkt tajā virzienā nebūtu patīkami.
Kad ieraugu, kā viņas ģērbušās, saprotu šī izmisuma cēloni. Vienai no meitenēm kājās ir vasaras botiņas un uz zeķēm uzvilkti iepirkšanās maisiņi. Otrai – gumijas zābaki. Mugurā kārtīga lietus jaka un bikses – materiāls ir tik slīdīgs, ka tikpat labi viņa varēja ietērpties plēvē. Un aidā – no sniegotā kalniņa lejā…
Stāvums šeit ir tik liels, ka arī man nav viegli nostāvēt savos kalnu zābaciņos. Saprotu, ka, ja mēģināšu palīdzēt guļošajai meitenei, mēs abas nobrauksim lejā. Nostājos pēc iespējas stabilāk un mēģinu viņu iedrošināt rāpties sāniski uz manu pusi prom no draudīgajām klintīm. Tas gan izrādās grūtāk kā domāju, jo uz katru ieteikumu viņa atbild: “Es nevaru” un kā ļengans blāķis turpina slīdēt lejup. Man sāk rasties sajūta, ka viņa pirmo reizi dzīvē redz sniegu un nesaprot, ko ar šo slideno, balto masu iesākt.
Kad kaut kā esmu viņu nodabūjusi nost no bīstamā rajona, tālāk mēģinu abas iedrošināt nebaidīties un pa solītim vien kāpt lejā. Viņām gan tas izdodas TIK neveikli, ka kādā brīdī abas pāris metrus nobrauc uz vēdera. Kad mierinot viņām saku: “Viss kārtībā! Tas tak ir jautri – nu kā bērnībā no slidkalniņa… Aidā!!! Un lejā…”, abas ar šausmām blenž manī.
Pēc kāda brīža mūs panāk puisis. Kādu brīdi pastāvējis un pavērojis meiteņu dīvainās izdarības, viņš klupdams, krisdams, slīdēdams un gandrīz nolikdamies uz pakauša, panesas mums garām. Un sniegu noputinādams nobremzē pāris metrus zemāk. Abas aziātes ir vēl lielākā šokā. Toties es priecīga – beidzot esmu sagaidījusi kādu palīgu un smaidot saku meitenēm, lai ņem piemēru no puiša un nebaidīdamās šļūc lejā…
Abi ar puisi turpinām iedrošināt meitenes un rādīt piemēru, ka nav jābaidās no sniegota kalniņa. Un galu galā nepaiet ne pusstunda, kad esam stāvo nogāzi pārvarējuši un es atstāju meitenes aiz muguras.
Aizstaigājusi pa Tongariro Crossing taku nedaudz tālāk kā mans maršruts plāno, apskatu Blue Lake (Zilais ezers), kurš uz sniegotā fona izskatās vēl jo zilāks. Atpakaļceļā vēlreiz sastopu abas meitenes, kuras uz mani skatās kā uz glābējeņģeli. Abas šausmās paziņo, ka viņas gribot saukt helikopteri… Daļa no viņu grupas esot jau priekšā, daļa vēl atpalikusi. Vai, vai… Man rodas jautājums, kurš ir atbildīgs par šo aziātu grupu, kas ziemas laikā ārpus sezonas ir nolēmusi doties pa šo taku. Pilnīgi bez pieredzes un bez ekipējuma. Nomierinu meitenes kā nu spēju – ka helikopteris viņām nav vajadzīgs – vēl ir agra pēcpusdiena, un viņām vienkārši jāturpina iet. Pēc pāris kilometriem taka sāks vest lejup, un tur arī sniegs vairs nebūs..
Atgriežos krustojumā, no kura labi redzēt stāvo nogāzi – tā pilna ar cilvēciņiem, kas sēž uz dibena un šausmās baidās kustēties. Šajā brīdī saprotu, ka informācijas centrā darbiniekiem ir vēl stingrāk jāsaka NĒ tiem, kas grib doties šeit ziemā. Tas nav iespējams, ja vien nav pieredzes.

Krustojumā nogriežos pa savu Northern Circuit taku, uz kuras atkal esmu vienīgā. Pēc pusotras stundas gājiena jau rietošās saules staros sasniedzu Oturere Hut. Pēteris šeit ieradies jau pirms stundas – vēja dēļ nolēmis atteikties no Tongariro virsotnes un izstaigājis kūpošo ezeru krastus. Esam šeit seši cilvēki. Esam priecīgi uzzināt, ka būdā ir gāzes apkure. Naktī izdodas izgulēties silti un mājīgi.

***
No rīta ārā aukstums tiešām iespaidīgs. Pasaule noledojusi un drūma. Austošās saules stari to izkrāso maigi rozā. Pirmās stundas taka ved pa lavas laukiem, kur ne miņas no veģetācijas. Viss sasalis.
Pēc pāris stundām sasniedzu vēsturisko Waihohonu Hut. Tā esot viena no vecākajām Jaunzēladē – uzcelta šeit 1904.gadā. Šodien starp kokiem paslēpušos sarkano būdiņu vairs nevar izmantot kā naktsmītni, toties saglabākais interjers dod iespaidu, kādas reiz izskatījās pirmās kalnu būdiņas.

Stiprais vējš dzenā lietus mākoņus. Brīžiem spīd saule un var vērot krāšņas varavīksnes, brīžiem līst. Pēc trīs stundu gājiena pāri klajumiem īsi pēc pusdienas laika esmu galā. Pēteris atnācis šeit 15 minūtes pirms manis.

***
Ainaviska un klusa Tongariro Northern Circuit taka ir ziemā. Krietni atšķirīga no pārējās Jaunzēlandes. Vasaras pieredze, droši vien, krietni atšķirtos no ziemas. Esam priecīgi piedzīvot šo reģionu ziemas sniegā un, ja plāni atļaus, tad atgriezīsimies šeit vasaras karstumā, lai tomēr uznestu to gredzenu tai Dūma kalna virsotnē… 🙂

Skats uz Tongariro no Taupo pilsētas.

Tālumā pie horizonta Taranaki vulkāns.

Jā, tā ir taka! Jā, tur ir jākāpj augšā..

Dibenšļūcieni no kalniņa…

Oturere Hut

Vēsturiskā Waihohonu Hut.

Vēsturiskā Waihohonu Hut.