Isle of Skye – Drumnadrochit

Isle Ornsay – Broadford – (Kyleakin) – Kyle of Lochalsh – Dornie – Drumnadrochit

Pagājušo nakti gulēju diezgan pašvaki, jo bija nežēlīgi auksti. Sedzu pāri guļammaisam pončo. Guļammaiss no tā kļuva slapjš, bet vismaz kaut cik ciešami siltāk bija. Gulēšanu apgrūtināja arī tas, ka telts atradās diezgan slīpi (ceļmalas nogāzē horizontālu vietu atrast ir pagrūti). Un es visu laiku slīdēju gareniski lejup.
No rīta piecēlos ap 7:30. Bija auksti. Ļoti. Un brīdī, kad jaucu nost telti un pakoju savu somu, atkal uzlija lietus. Bet nu jau esmu pie tā pieradusi, ka ik pa brīdim līst. Un, ka viss ir mikls. Telts, starp citu, labi oda, jo pēdejo reizi to lietojot nedēļu atpakaļ, tā bija izlijusi. Un visas šīs dienas nebija iespējas to izžāvēt. Lietum vairs cenšos nepievērst uzmanību, jo nu jau zinu – ja arī šobrīd līst, pēc brīža būs atkal saule… 🙂

Nemazgājusi muti, nedzērusi (jo pēdējās ūdenspiles izdzēru iepriekšējā vakarā, un šeit nav nekādu veikalu) un neēdusi, sapakoju savu somu un devos gar šoseju tālāk. Pēc stundas gājiena sasniedzu kādu māju puduri blakus Isle Ornsay un, kārtīgi izpētījusi visu savu pieejamo info no bukletiem un pirms tam fotoaparātā sabildētiem autobusu attiešanas sarakstiem, nolēmu palikt šeit un sagaidīt autobusu pēc 40 minūtēm.
Ar autobusu laimīga tiku līdz Broadfordai un tā kā biju nolēmusi tomēr nebraukt uz salas ziemeļiem, lai apskatītu MacLeoda pili Dunvegan, ātri Broadfordā pārsēdos citā autobusā, kas mani aizveda uz Kyle of Lochalsh. Pa ceļam šķērsojām iespaidīgo Skye tiltu, kas savieno Isle of Skye ar pārējo Skotiju.
Kyle man bija viena stunda laika līdz nākamajam autobusam. Izstaigājos pa burvīgo ostas ciematiņu. Beidzot padzēros un paēdu brokastis. Un devos tālāk ar autobusu uz Dornie, uz vienu no romantiskākajām pilīm Skotijā – Eilean Donan Castle, kuru izstaigājot, divas stundas pazuda nemanot.

Pils atrodas uz nelielas saliņas. Uz tās var nokļūt, ejot pa mūrētu tiltiņu. Šajā pilī un uz šī tiltiņa ir filmētas vairākas filmas. Pati pils jau par sevi ir ļoti interesanta – ar daudz balkoniņiem, tornīšiem, ejām un pagalmiņiem. Pa visu pili krustu šķēsu paralēli galvenajiem gaiteņiem ved mazāki, šaurāki gaitenīši un riņķa kāpnes augšā lejā. Visur slepeni kambarīši un durtiņas… Apmaldīties ļoti viegli varēja. Bez pašas pils interesantās arhitektūras arī telpās izvietotā ekspozīcija bija gana aizraujoša. Gan informatīvi stāstījumi par vēsturi, cilvēkiem, kariem. Gan reālistiski iekārtotas guļamtelpas, galvenā zāle un virtuves. Visur vaska cilvēku figūras, tādējādi dodot vēl reālistiskāku to laiku sajūtu.
Jāmin arī fakts, ka šo pili tādu, kāda tā ir tagad, uzcēla no 1912.-1932.gadam. Tas bija kāda Farquar Macrae sapnis – atjaunot savu senču pili, kas aptuveni 200 gadus ir stāvējusi drupās. Tā kā bija saglabājušies plāni un apraksti no 17.gs., tad tas bija iespējams. Varu tikai milzīgu paldies teikt šim vīram, kas uzdrošinājās savu trako sapni piepildīt. Jo tikai viņa dēļ mēs šodien varam baudīt šo vēstures sajūtu…

22:15

Šodien iecerētais gājiens pretīm 5 māsu kalniem izvērtās par diezgan skarbu ložņāšanu gar šosejas krūmiem. Īsti nebija kur iet. Reizēm tāda metru plata nelīdzena nopļauta zāles zona. Bet reizēm pat tāda nebija. Ik pa laikam uzmanīgi cilpoju no vienas šosejas puses uz otru, atkarībā, kurā pusē bija platāka ejamā daļa. Pēc stundas sasniedzu nākamo ciematu un nekādīgi vairs nevēlējos doties tālāk tādā pašā grūtā gājienā. Lietus arī sāka līt, tamdēļ paliku atlikušo stundu līdz autobusam stāvam turpat zem benzīntanka nojumes. Diezgan nosalu.
Autobusā paliku mēma uzzinot, cik maksā biļete līdz Drumnadrochit… Biju domājusi, ka varbūt līdz 10 pondiem pavilks. Izrādās 18,80…. Ārprāc… Bet galu galā šis brauciens tomēr bija šīs cenas vērts, kā pēcāk nospriedu. Jo ceļš veda gar 5 māsu kalniem, un, manuprāt, šis apvidus ir skaistākais, ko līdz šim Skotijā esmu redzējusi… Sākumā mēģināju fotogrāfēt, bet drīz vien elpa aizrāvās no iespaidīgajiem kalniem visriņķī. Sapratu, ka fotogrāfijas to nekad nespēs atspoguļot, tapēc vienkārši braucu un baudīju ainavu.

Šoferis gan tāds atraktīvs… Vienā brīdī pēkšņi apstādina autobusu un atvainojies pieceļas, pagriežas pret mums un sāk rādīt un stāstīt laikam par kaut kādiem elektrības stabiem, kas redzami aiz loga. Pēc minūtes brauc tālāk, skaļi turpinādams savu stāstu. Viņam tik spēcīga skotu izloksne bija, ka īsti nesapratu, par ko ir stāsts. Bet šķita, ka viņš ir globāli par kaut ko sašutis un dalās tajā ar mums. Kādā citā brīdī, izlaidis kādu pasažieri, viņš pieceļas un prasa man, kur es gribot kāpt ārā. Ka Drumnadrochit esot 3 pieturas. Biju ļoti priecīga par šādu jautājumu, jo biju pirms tam satraukusies par to, kā es atradīšu hosteli. Tā arī pateicu, ka man vajag pie Youth Hostel. Viņš enerģiski atteica, ka zinot, kur mani izlaist. Kad pienāca īstā vieta, viņš atstājis darbojošu autobusu, kas puspilns ar pasažieriem, izleca no autobusa man pa priekšu, lai aizskrietu līdz ielas stūrim un parādītu, kur man jāiet… 🙂 Kaut nu vairāk pasaulē būtu šitik enerģiski un izpalīdzīgi cilvēki…