Mājupceļš caur Sardīniju…

Bonifačo – Santa Teresa – Fertilia – Buen(grota) – Alghero lidosta – Frankfurte Hahn lidosta – Rīga

Nu tā… Esmu Sardīnijā… 🙂 Šorīt pl. 8:30 pametu Korsikas salu… Domās noskaitīju tai mīlas balādi un atvadījos sēžot uz prāmja, kas LABI šupojās milzīgajā vējā. Ļoti gribētu kādreiz vēl atgriezties Korsikā… Šoreiz pat ļoti. Bet zinu, ka pasaule liela… Tāpēc Tev neko nesolu – paliec sveika, mana mīļā Korsika! 🙂

Mani mazliet nošokēja prāmja cena – 22€. Galīgi nebiju ar tādu rēķinājusies. Bet nu tā ir – reizēm ir izdevumi, ar ko jāsamierinās, jo nav citu variantu. Šoreiz es ar stopiem neizvilktu… 😀
9:20 jau bijām St.Teresas ostā Sardīnijā. Sākumā iestājās neliels apjukums par to, kurp doties. Tā ir, kad ceļo bez kartēm… Bet kaut kā, uz dullo klīstot, atradu pilsētiņas centru. Un, jautājot cilvēkiem, arī tūrisma info centru. Un noskaidroju, ka vienreiz dienā 15:00 ir autobuss tieši uz turieni, kurp man vajag – Alghero.

St.Teresa ir krāsainākā pilsētiņa, kādu esmu redzējusi. Māju fasādes ir izkrāsotas visās iespējamajās krāsās. Gluži kā leļļu pilsētiņa… Izstaigājos arī gar kolosālu pludmali ar zilu, zilu ūdeni. Un kā nu Itālijā bez picas ēšanas… 🙂 Devos vispārpildītākajā (tas liecināja par to, ka šeit ir GARŠĪGI) picērijā ieturēt pusdienas.

Sardīnijā, atšķirībā no Korsikas, ar sabiedrisko transportu viss ir vienkārši un saprotami. Autoostā tikai daži autobusi. Ātri pēc uzraksta atradu sev vajadzīgo. Un uz 2,5 stundām atlaidos ērtā krēslā vērot garām slīdošo ainavu.
Sākumā biju plānojusi braukt līdz galam, līdz Alghero pilsētai, jo man bija nepieciešams pārtikas veikals. Bet tad kādus 10 kilometrus pirms pilsētas kādā nelielā ciematiņā jūras krastā pamanīju supermarketu, kurš bija vaļā. Tā kā zināju, ka tepat netālu jābūt arī kempingam, ko biju izpētījusi kartē, lecu ārā no autobusa.
Kempings izrādījās pats lielākais, kādā jebkad esmu bijusi. Milzīgs kempinga ciemats. Un pilnīgi tukšs… Bet iespējams tas pat labi – ja būtu pilns, es laikam nošautos… 😀 Bet tagad vismaz mierīgi un klusi. Savā zonā ar, apmēram, 300 (!) telšu vietām esmu vienīgā. Un tādas zonas te ir vairākas. Katrai zonai paliels sanitārais bloks. Restorāns, bārs, diskotēku vieta, veikals, trenažieru zāle, spēļu laukums bērniem utt…

Trešdiena, 26.06.2013

Šorīt, mierīgi sataisījusies un pēc pārtraukuma atkal uzvilkusi zābakus (cik patīkami! :)), devos ar autobusu uz Capo Caccia, uz Neptūna grotu. Vienīgo grotu Sardīnijā, līdz kurai var aiziet ar kājām. Pa klintī iecirstām kāpnēm. Neko nezināju par ieejas laikiem un kārtību, bet man paveicās tikt trešajai pie ieejas uz ieiešanu pl. 11:00. Pati ala tāda kā visas stalaktītu alas. Šī varbūt tikai nedaudz mazāka par tām, kādās esmu bijusi Slovākijā. Bet man patika, jo tas bija kaut kas savādāks, kas skatīts līdz šim Korsikā.
Pēc alas apskates uzkāpu pa kādu taciņu (pa kuru parasti tūristi neiet) krasta klintīs un attapos, ka esmu tieši virs alas, tik pārsimt metrus augstāk… Papriecājos par skatiem, paložņāju gar kraujas malu (protams… :)), papusdienoju un gar šoseju devos atpakaļ kempinga virzienā. Tā kā autobuss bija tikai pēc 4 stundām, bet attālums – 20 km, nolēmu doties ar kājām.
Pēc 3 stundu gājuma tuvu šosejai caur kokiem ieraudzīju zilu ūdeni un pludmali. Nespēju atturēties tur nepiestājusi… Divas stundas nozvilnēju sauļojoties pludmalē. Vienu brīdi mēģināju arī doties peldēties (kaut gan man šķita savādi, ka tie pāris cilvēki, kas tur bija, to nedarīja…). Kad sāku brist ūdenī, sapratu, kas par lietu. Drausmīgi asi akmeņi!!! Un mazie, bet spēcīgie vilnīši neļauj normāli noturēt līdzsvaru, pa tādiem asumiem ejot… Ar sāpēm iemocījos pārdesmit metrus iekšā no krasta, iegūlos ūdenī, kurš man bija tikai virs ceļiem, un ar to peldēšanās beidzās. Kad izmocījos ārā, pie manis pienāca viena meitene un pateica, ka te labāk nepeldēt, jo esot daudz tie melnie jūras eži (kad bridu ūdenī, es tos redzēju, bet nesapratu, kas tas ir)… Njā… Apgūlos smiltīs un konstatēju, ka manas pēdas ir vienos pušumos un asinīs… 😀 Dulla…

Ceturtdiena, 27.06.2013

Pēdējo rītu nozvilnēju kempingā saulītē. Tad vēl viens loks pa Fertilia ciematu, vēl viens saldējums ostmalā, un devos ar autobusu uz lidostu…
Savādi bija izdzirdēt latviešu valodu autobusā – sastapu divus latviešu jauniešus, kas arī nu jau devās mājup. Viņi esot bijuši brīvdienās Sardīnijā un pastāstīja, ka silts un saulains šeit esot TIKAI pēdējās 2 dienas! Pirms tam esot bijis auksts, vējains un pat vētra… Sapratu, ka man šajā ceļojumā ar laikapstākļiem ir ārkārtīgi paveicies! Lidojot pāri Korsikai, redzēju tikai Bonifačo, jo visu pārējo salu tagad sedz biezi, tumši lietus mākoņi!!!! Frankfurtē izkāpu no lidmašīnas un nespēju saprast, kas tas par aukstumu un slapjumu uz asfalta… Es tādas lietas neesmu piedzīvojusi kopš 10. Jūnija. 🙂

Ceļojuma noslēgums izvērtās negaidīti jauks. Frankfurtes lidostā, kur man bija jāpavada 13 vakara un nakts stundas starp lidojumiem, iepazinos ar kādu puisi no Sardīnijas. Sākumā sēdējām blakus krēslos, viens otram īsti nepievērsdami uzmanību. Kādā brīdī viņš ieraudzīja manās rokās Bībeli (mazu ceļojuma variantu), un milzīgā priekā paziņoja, ka arī viņš esot kristietis. Tā sākās mūsu savādā bet jaukā saruna, kas ilga visu nakti. Es ne vārda nepratu itāliski, viņš ne vārda – angliski. Bet mēs spējām ne tikai atrast kopīgu valodu, bet ar žestu palīdzību sarunāties pat visu nakti… Brīžos, kad izdevās noķert WiFi, komunikācijai lietojām tulkošanas aplikāciju telefonā. Mācījām viens otram savas valodas pamatvārdus un laiks līdz lidmašīnai pagāja nemanot…