Inversnaid – Crianlarich

Inversnaid – Inverarnan – Crianlarich

Sēžu kāda kempinga bārā. Netālu no Inverarnan ciemata. Izrādās West Highland Way pašam ciematam cauri nemaz neved. Un tā kā pie šī kempinga ir arī veikals, tad uz ciematu nemaz neiešu.

Mans šī rīta plāns bija ātri nostaigāt šos 11,5km līdz šejienei. Tad atpūsties un doties garākā šīs dienas posmā. Plāns ir izgāzies. Esmu nostaigājusi šos 11,5km vairāk nekā četrās stundās un esmu nežēlīgi pārgurusi. Vai nu viņiem ar tiem attālumiem, kas norādīti visur, ir kļūda. Vai arī pie vainas tiešām smagais ceļš. Viss šī rīta posms veda cieši gar Loch Lomond krastu. Taka bija šaura, akmeņaina, sakņaina un stāva. Katrs solis bija kā smags kāpiens kaut kur pa akmeņiem augšā un lejā. Bieži vien ar grūtībām spraucoties zem kādiem koku stumbriem vai klintīm.

Pēdējais skats uz Loch Lomond ezeru pavērās no klaja pakalna. Skaisti. Pateicu ardievas un dodos tālāk Augšzemē.

20:50

Esmu ērtā ādas dīvānā hostelī Crianlarich ciematā. Biju šoreiz gatava gulēt arī teltī, bet nevarēju atrast vietu, kur tas būtu iespējams. Pēdējos kilometrus ceļš veda caur lopu laukiem un tad tālāk ieveda mežā. Pēc kartes sapratu, ka mežs būs tuvākos daudzus kilometrus. Un telti tajā celt nav iespējams, jo tiklīdz nokāp no takas, tā iegrimsti slapjā dūksnājā. Nekas cits neatlika kā nākt lejā uz ciematu un meklēt naktsmītni.

Šodien pēc kārtīgām pusdienām mans pārvietošanās ātrums krietni pieauga. Arī ceļš beidzot bija kļuvis par kārtīgu kājāmgājēju taku. Reljefs joprojām izteikts – kalnā un lejā, bet vismaz katrs solis sperams kā normāls solis, nevis kaut kur jārāpjas, jālec un vēl visādi jāmocās.

Spīdēja saule, visapkārt fantastiska ainava. Vienu brīdi man priekšā pāri ceļam bija redzams pilns varavīksnes loks. Un ilgi nepazuda. Gāju un priecājos.

Kādā brīdī taka sķērsoja dzelzceļu pa apakšu. Caur tuneli. Tikai dīvainākais bija tas, ka tunelis augstumā bija man līdz pleciem un otrā pusē pie izejas kļuva arvien zemāks. Nācās iet pustupus. Un līdz ar to nācās atkal atcerēties, ka man taču 13 kilogrami uz muguras… 🙂

Uzreiz aiz tuneļa mani panāca divi citi gājēji, no kuriem viena paskats manī izraisīja mazliet neomolīgu sajūtu. To pastiprināja drūmā, krūmiem noaugusī apkārtne aiz dzelzceļa tuneļa, un tam sekojošs otrs tunelis zem šosejas. Piebremzēju, lai palaistu gājēju sev garām. Šķita, ka jutīšos drošāk, ja viņš būs man priekšā nevis tieši aiz muguras. Otrpus šosejai sākās lopu ganību lauks. Un tieši takas malā gaidīja pārsteigums lielas govs izskatā. Nolēmu, ka aizdomīga paskata gājējs man tomēr šķiet lielāks draugs nekā milzīgais ragainais lopiņš. Tapēc paātrināju gaitu, lai gājēju tomēr panāktu un pie govs mēs būtu abi kopā. Tomēr divatā drošāk. 🙂 Izrādījās, ka arī viņam ir mazliet bail no šī lopiņa. Galu galā abi uzmanīgi pagājām garām govij, sasmaidījāmies paši par savām bailēm un devāmies tālāk.

Tā, kā viņš gāja krietni ātrāk, ātri vien atpaliku, bet pēc neilga laika to nožēloju, jo mani gaidīja otrs pārsteigums govs izskatā – šoreiz UZ takas. Mēģinot novērtēt viņas ragu bumbuļu lielumu un acu skatiena draudīgumu, devos tai garām. Centos viņai balsī stāstīt, ka es neko no viņas negribu, ka gribu tikai iet savu ceļu. Laikam govs saprata, jo palika turpat stāvot pat nepagriezusi galvu manā virzienā.

Gar trešo govi es jau spēju paiet garām ar drosmīgu garu… 🙂

Ceļš caur milzīgajiem ganību laukiem bija pamatīgi dubļains un līdz ar to paņēma krietni daudz spēkus. Pēc dubļainajām ganībām, sākās meži. Mežmalā bija ceļa krustojums ar zīmi, ka pa kreisi augšā kalnā un iekšā dziļā, milzīgā egļu mežā ved West Highland ceļš, bet pa labi no kalna lejā un arī iekšā dziļā, milzīgā egļu mežā ved ceļš uz ciematu Crianlarich, kas ir pēc 1 kilometra. Kamēr stāvēju un domāju ko iesākt, jo vēlējos it kā gulēt teltī kaut kur brīvā dabā, tikmēr no kreisās puses uz labo lejā no kalna burtiski pusskriešus man pagāja garām kāds smaidīgs vīrietis ar lielu mugursomu, kurai apkārt šūpojās sakarināti visi kempinga piederumi. Pa ceļam apjautājies, vai man viss kārtībā, viņš aiznesās ciemata virzienā. Ar to man viss bija izteikts. Ja jau viņš nav atradis tajā mežā naktsvietu, tad arī man tur šovakar nav ko darīt. Un tik pat ātrā solī lēkšoju lejā no kalna viņam pakaļ ciemata virzienā.

Tā nu esmu jaukā, mājīgā hostelī. Ar citiem tūristiem gan negribas šovakar iepazīties un runāties – pārāk nogurusi esmu. Smeldz kājas un sūrst līdz pušumiem noberztie gurni no somas vidukļa balsta.