Alpine Route

2016. gada 21., 22. un 23. septembris

Garums: 56.7 km
Prognozētais laiks: 30h, 6 dienas
Mūsu laiks: 25h, 3 garas dienas
Naktsmītnes: 7 kalnu būdas ($ 5,-)
Atrašanās vieta: Mt Richmond Forest Park, Dienvidsala
Tuvākās pilsētas: Richmond (17km), Nelson (30km)
Attālums starp takas galapunktiem: 30 km pa grants ceļu
Oficiālā mājas lapa: ŠEIT
Labs maršruta apraksts: ŠEIT

Dienvidsalas pašos ziemeļos starp Blenheimas un Nelsonas pilsētām atrodas Richmond Range – mežiem klāta kalnu grēda. 100 kilometru garumā šeit nav nekā cita kā diskabāržu meži, kurus caurvij dažādas pārgājienu takas. Tikai pašas augstākās kalnu virsotnes un kores stiepjas virs mežu līnijas – Mt Fishtale, Mt Richmond, Mt Starveal, Mt Rintoul u.c.
Cauri šim reģionam ved arī TeAraroa taka. Kā stāsta maršruta apraksts – Richmond Range esot izaicinošākais un skarbākais šīs ultragarās takas posms, ko vēlējāmies iziet arī mēs. Vismaz daļēji. Krasi nogriezām posma sākuma un beigu daļas, kas ved tikai caur mežu mežiem. Izvēlējāmies iziet Alpine Route. Tā esot “ekspertu” līmeņa pārgājienu taka 56 km garumā Richmond Range centrālajā daļā. Pa klinšainām kalnu korītēm tā savieno Rintoul, Old Man un Starveal kalnu virsotnes. Augstākais takas punkts ir Rintoul kalna virsotne – 1761 m vjl.

Atšķirībā no ziemeļsalas, ar nakšņošanu šeit nav nekādu problēmu. Haikeru vajadzībām pieejamas daudz kalnu būdas, kas sabūvētas loģiskā dienas gājuma attālumā. Būdās ir guļamlāvas ar matračiem, malkas krāsniņa un metāla galda virsma ēst gatavošanai. Par nakšņošanu šādā būdā jāmaksā 5 dolāri vai arī var iegādāties Hut Pass uz pusgadu par 90 dolāriem. To var izdarīt jebkurā DOC (Department of Conservation) ofisā. Ierodoties dienvidsalā abi iegādājāmies šādas pases un tagad, dodoties pārgājienos, varam aizmirst par telts stiepšanu.

Grūtākā plānošanas daļa bija saprast, cik dienās taku spēsim iziet jeb uz cik dienām jāņem pārtika. Lai arī kilometrāža ir neliela (56 kilometri), apraksts prognozē 30 stundas. Tās esot sešas dienas… Zinot, cik ļoti parasti nesakrīt mūsu iešanas temps ar prognozēto, pieņēmām, ka taku iziesim krietni ātrāk. Pie labākajiem aprēķiniem – trīs dienās. Tā nu drošības pēc paņēmām pārtiku uz nepilnām 4 dienām.
Ņemot vērā, ka taka ir lineāra, bijām spiesti to iet katrs savā virzienā. Tomēr nebija īstas skaidrības par takas sākumpunktiem – grūti bija sarunāt vietu, kur atstāt mašīnu. Precīzi nezinājām arī, cik ilgi katram no mums prasīs takas iziešana. Telefons mums ir tikai viens uz abiem, un šeit tāpat nav zonas. Viss nedaudz miglā tīts… Galu galā sarunājām atstāt viens otram zīmītes par aktuālo situāciju katrā no kalnu būdām gadījumā, ja sanāktu uz takas nejauši izmainīties.

Pirmā diena

Jau iepriekšējā vakarā pa tumsu bijām ieradušies takas sākumpunktā. Nakšņojām turpat stāvlaukumā mašīnā. Taka nav diez ko populāra – bez mums šeit atradās vēl tikai trīs automašīnas.
Pamodāmies ap 7:00, bet ārā bija salnas – tik auksts, ka negribējās pat degunu bāzt ārā no guļammaisiem. Tikai kad ielejā iespīdēja pirmie saules stari, saņēmāmies izlīst no mašīnas.

Pl.9:00 Pēteris devās ceļā. Es kāpu mašīnā un devos 50 minūšu braucienā pa maziem grants celiņiem uz plānoto otru galu. Tur, kā izrādās, varēja aizbraukt krietni tālāk kā MapsMe aplikācija manā planšetē solīja. Kartē minetās taciņas vietā normāls, braucams meža ceļš. Nezinot, cik tālu varēšu aizbraukt, noparkojos kādā smilšainā laukumā ceļa malā. Kamēr pakojos pārgājienam, garām brauca mežu darbinieks, kurš apstājās apjautāties, vai man viss kārtībā un kurp taisos doties. Kad ieminējos par Alpine Route uz vairākām dienām, viņš ieteica šādi mašīnu neatstāt. Zagļi… Pat šeit – nekurienes vidū, uz klusa meža ceļa… Tā esot skumja realitāte. Viņš ieteica sekot viņam vēl tālāk pa ceļu un aizveda mani līdz nelielam stāvlaukumam pie Ben Nevis takas sākumpunkta. Noparkoju mašīnu tā, ka tā nebija saredzama no ceļa. Cerībā, ka Pēteris to atradīs.
10:20 devos ceļā un pavisam drīz sasniedzu oficiālo takas sākumpunktu. Šeit rosījās vairāki mežstrādnieki un man tika piedāvāts brauciens augšup pa taku (pa 4WD ceļu). Labu gabalu tiku aizvizināta džipā līdz pat Barrys Flat, kur 4WD ceļš beidzās. Tālāk tikai sakņaina, stāva taciņa. Mežstrādnieks laipni ieteica pirmajiem diviem kilometriem izvēlēties nevis DOC taku, bet gan velotrasi, kas iet takai paralēli, jo tā esot vieglāka.
Pl.10:45 beidzot pa īstam devos ceļā un ātri vien sapratu, ka viegli nebūs… Velotaka bija stāva un sakņaina. Klumpačoju par to un ar šausmām domāju, kāda diez ir īstā taka, ja jau šī skaitās “vieglāka”… Nezinu, vai mežstrādnieka padoms par takas izvēli atmaksājās. Uz savas takas atgriezos ejot gar pusižuvušu strautu, kurš izskalojis krastus tik ļoti, ka brīžiem nācās griezties atpakaļ, lai meklētu apkārtceļu. Kad pēc 40 minūtēm, uznācu uz īstās takas, jautrība tikai sākās. Tā bija ne tikai stāva un sakņaina, bet bieži arī pusnogruvusi un veda pa ekstrēmi slīpām nogāzēm… Kaut kur zemāk čaloja ūdeņiem bagātais Wairoa strauts.
Pēc gandrīz 3 stundu iešanas, sasniedzu Mid Wairoa Hut. Tā šķita maza, pabriesmīga būdele, kas uzcelta neliela klajumiņa vidū… Priecājos, ka man nav plānots šeit palikt un cerēju, ka pārējās būdas būs ciešamākas. Atstāju izsmeļošu zīmīti Pēterim, kur meklēt mašīnu, un pēc stundas atpūtas devos tālāk.
Vai cerēju, ka taka tālāk būs vieglāka? Jā. Vai biju naiva? Jā… 🙂
Pirmie kilometri aiz Mid Wairoa bija drausmīgi… Tikai atradusi divas koka nūjas spēju lēnītēm rāpties (jā – rāpties, nevis kāpt..) augšup tajā bezgalīgi stāvajā kalnā… Pamazām esmu sapratusi, ka Jaunzēlandē taku būvētāji laikam īpaši neaizraujas ar serpentīnu veidošanu. Ja ir jākāpj kalnā, tad taka vedīs kalnā. Pa taisno…
Līdz nākošajai būdai ar nosaukumu Tarn Hut it kā esot tikai 7 km, bet man tas paprasīja vairāk kā 3 stundas… Pārsvarā taka veda caur mežu. Tikai divos mirkļos uz sāniem pavērās tālāka ainava uz mežainiem pauguriem. Kokus šeit pārņēmusi tā pati slimība, ko esam jau pieredzējuši daudzviet Jaunzēlandē. Pirmajā brīdī mežs izskatās kā pēc ugunsgrēka – viss ir melns. Tomēr dedzis te nekas nav. Gan zeme, gan stumbri, gan zari noauguši ar melnu, lipīgu sūnu. Pat putnu skaņas te nevar dzirdēt. Un bezvējš. Drūms, noslēpumains klusums.
Kad biju vairāk kā nogurusi un patiešām sāku domāt, ka nekad nenonākšu galā, beidot sasniedzu pagriezienu uz Tarn Hut. Vēl desmit minūšu gājiens pa sānu taku līdz pašai būdai un īsi pirms sešiem biju galā.
Iekurināju malkas krāsniņu ( pareizāk sakot, neveikli sadūmoju visu būdiņu tā, ka pēc tam pagrūti bija gulēt..), pagatavoju vakariņas un ēdot klausījos meža skaņās visapkārt… Vientuļi un mazliet bailīgi, bet jutos silti un labi. 🙂

Otrā diena

Rīts sākās cerīgi – ar jauniem spēkiem sparīgi kāpu kārtējā stāvajā kalnā. Drīz iznācu no meža zonas un skatam beidzot atklājās apkārtējie pakalni. Zilas debesis, saulains. Skaisti!!! Gāju, baudīju fantastisko ainavu un sapratu, ka tās dēļ bija vērts visu iepriekšējo dienu rāpties pa sakņaino taku cauri mežam.

Īsi pirms Rintoul Hut, kur plānoju ēst pusdienas, sastapos ar pretīmnākošo Pēteri, kurš, kā izrādās, iepriekšējā dienā bija ticis daudz tālāk kā plānots.
Papusdienojām un dalījāmies ar info par tālākceļu. Man, kā izrādās, priekšā smagākais posms. Bet, ja es tikšot līdz pusčetriem (vēlākais) līdz krustojumam uz Old Man Hut, tad es varēšot iet arī tālāk uz Slaty Hut… Izklausījās cerīgi…
Atvadījāmies un pusvienos startēju no Rintoul Hut. Un jau pirmais uzkāpiens līdz Rintoul virsotnei pusotras stundas garumā samazināja manas cerības…
Līdz pirmajai korei stāva nogāze, pilna ar birstošiem, smalkiem akmeņiem. Uzkāp soli, nobrauc par pussoli atpakaļ lejā… Un tā visu laiku…
Kores otrā pusē pārsteigums – nenokusis sniegs! Pavisam nedaudz, bet pietiekami, lai šādā stāvumā sagādātu problēmas. Pie pirmā sniega blāķa mēģināju to traversēt, rūpīgi iecērtot katru soli cietajā sniegā (Pētera pēdas nekur neredzēju). Tālāk tomēr centos no sniega šķērsošanas izvairīties, jo, ja gadītos izslīdēt, šajā stāvumā brauciens no kalna nebūtu jautrs… Mēģināju rāpties pa klintīm virs sniega paliekām un takas līnijas. Tas varbūt bija nedaudz drošāk, tomēr sagādāja ne vienu vien nervus kutinošu brīdi, jo klintis bija stāvas. Un paņēma daudz laika..
Kad beidzot biju tikusi Rintoul virsotnē, apkārtējo ainavu daļēji aizsedza lietus mākoņi. Tomēr absolūtais bezvējš un klusums visapkārt mani apbūra… Eh šīs virsotnes…

Līdz pat pēdējam brīdim cerēju, ka tikšu līdz Slaty Hut, bet sekojošie ekstrēmie nokāpiens-uzkāpiens-nokāpiens bija TIK stāvi un dramatiski, ka krustojumā nonācu jau pēc četriem.
Smaga dilemma, ko darīt, bet tā kā priekšā esošais posms esot vizuāli skaists, negribēju to iet pa tumsu. Devos vien lejā no kalna 20 minūtes nost no takas uz Old Man Hut, kur priekšā pārsteigums – būdiņa pilna ar cilvēkiem. Trīs meitenes no ASV, kas iet taku jau ceturto (!) dienu un DOC reindžere, kas šodien atnākusi pārbaudīt viesu grāmatu un būdas stāvokli pirms sezonas. Ieņēmu atlikušo matraci otrajā stāvā. Un cīnījos ar asarojošām acīm no krāsniņas dūmiem (kaut kas ar tām krāsniņām nav labi) un meiteņu gatavotajiem sīpoliem…
Nakts izrādījās karsta, bezgaisa pilna un skaļa – viena no meitenēm un reindžere krāca… Katra savā tonalitātē. Bet sirsnīgi.

Trešā diena

Nākošais rīts mani sagaidīja ar zilām debesīm un saulīti. Prieks par vakardienas lēmumu palikt šajā būdā un pa atklāto kori pār Old Man kalnu doties šodien.
Startēju agri, jo priekšā solījās būt ļoti gara diena.. Vēlējos tik pie mašīnas jau šovakar.
Uzreiz pēc naktsmītnes vairāk kā pusstundu ilgs, skarbs uzkāpiens caur mežu. Kā parasti – pa taisno kalnā augšā. Bez liekiem serpentīniem. Koka nūjas, ko joprojām stiepu līdzi, noderēja.
Pēc uzkāpiena no korītes pavērās pasakains skats… Trīs stundas sajūsmā dancoju pa kori pāri Old Man kalnam. Taka šeit met līkumu uz ziemeļiem. Skatoties atpakaļ, smuki var sazīmēt katru pauguru, pa kuru tā veda. Rintoul kalns pelēks un drūms slejas virs mežainajām ielejām. Kā plikpaura pakausis.

Īsi aiz Slaty Hut taka atkal ienira mežā. Tomēr iet pa to šeit vieglāk, jo dubļu un sakņu vietā akmeņi un klintis. No Starveal kalna pavērās skats uz visu Abel Tasman līci un Nelsonas pilsētu. Zālainajos klajumos šeit sastapu savvaļas kazu baru.
Jau krietni pēcpusdienā sasniedzu Starveal Hut. Tālāk tikai nokāpiens. Stāvs, sakņains un dubļains vairāk kā 3 stundu garš nokāpiens cauri mežam. Ceļiem un stilbiem laba slodze.
Stundu pirms autostāvvietas, pagāju garām nemājīgajai Hacket Hut, kurā sasveicinājos ar kādu labi iereibušu un smakojošu, bet laipnu klaidoni.
Tālāk taka pārvērtās jau par meža ceļu. Garām stādītam egļu mežam (egles Jaunzēlandē ir retums). Pa iekārtu tiltu pāri dzidrajam Hackett strautam. Šeit beidzot sastapu ne vienu vien pretīmnākošu cilvēku. Gan tādus, kas dodas uz Alpine Route, gan medniekus, gan vienas dienas gājējus.

Īsi pirms sešiem sasniedzu Hacket Road autostāvvietu, kur Pēteris ar mašīnu jau mani gaidīja.
Neliels nobrauciens līdz Nelsonai un godam nopelnīta pica…

Alpine Route izrādījās vizuāli ļoti skaists (ja paveicas ar laikapstākļiem) un dažos posmos diezgan ekstrēms pārgājiens. Un ja ir vēlme aizbēgt no cilvēku masām, tad šī taka ir vispiemērotākā, jo savas grūtības un tālās piebraukšanas dēļ, nav diez ko populāra.

Advertisements
Categories: 9 Great Walks, Jaunzēlande | 4 komentāri

Ziņu izvēlne

4 thoughts on “Alpine Route

  1. Gunta

    Mašīnas atslēgas jums divas vai arī tās kaut kur atstājat? 🙂
    Tad sapratu, ka Tev kā sievietei (stiprajam dzuimumam) pagadījusies smagākais takas virziens, salīdzinot ar Pētera gājienu.
    Skati smuki, es varētu pat tos dažas stundiņas pabaudīt kādā brīvākā nedēļas nogalē 😀

    • Mašīnas atslēgas mums trīs. Ja būtu viena, tad būtu riskantāk šādi rīkoties – ja nu izmainamies uz takas?
      Es neteiktu, ka man tika grūtākais takas virziens. Drīzāk otrādāk – Pēterim bija grūtāk. Jo tas, kas man pēdējā dienā bija nokāpiens, viņam bija smags uzkāpiens daudzu kilometru un stundu garumā. Es to fiziski vienā vienā neuzceltu.

  2. Gundars

    Ej nu sazini kas sanāk grūtāk- augšā vai lejā. Cik nu esmu kāpis, tad lejā kāpt ir grūtāk. Vismaz dažos apstākļos noteikti. Pie ripojošu smalku akmentiņu seguma noteikti.

    • Lejā ir grūtāk. Bet ne vienmēr. Ja tie ripojošie akmentiņi ir tik biezā slānī, ka kājas iegrimst, tad uz leju pilnīgi noteikti ir pa vieglo.

Komentāri, piebildes, pārdomas...?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

%d bloggers like this: