Capanelle – Col de Verde – de Prati
←Iepriekšējā diena ◊ Nākošā diena→Modinātājs mani pamodināja 5:00, kā bija runāts ar Loranu. Un pārsteigta konstatēju, ka ir reāli tumšs. Tā ka pat neko teltī redzēt nevar. Mazliet samulsu, vai tik neesmu sajaukusi kaut ko ar pulksteni, bet viss bija pareizi. Lorans un arī daudzi citi jau bija augšā, un 5:40 līdz ar skaistu saullēktu devāmies ceļā.
Pirmā ~ 1,5h veda ļoti stāvus kalnup. Tā kā no rītiem parasti švaki jūtos, un šorīt vēl pat pabrokastojusi nebiju, gājās man smagi… Pūtu, elsu un reāli vilkos… Man bija šausmīgi neērti puišu priekšā, jo bez manis, droši vien, viņi būtu daudz ātrāk tikuši augšā… Bet, tā kā viņi angliski ne vārda un es tāpat franciski, sarunāties šodien nesanāca ne mirkli…
Vienā brīdī, kad bijām jau uz pirmā plato, mums garām pagāja sieviete (Marika) ar tik pat lielu mugursomu kā man. Ne pūta, ne elsa… Pasveicināja un gabalā bija… Sajutos trīstik neērti… 😀
Pirms kāda ļoti stāva kāpuma Lorans (kurš, šķiet, pildīja navigatora lomu) apkārtējā ainavā ilgi kaut ko rādīja otram, un abi kaut ko pārsprieda. Cik sapratu – plānoja maršrutu, pa kuru jākāpj augšā… Kāpām pa ļoti stāvām klintīm un, kad tikām augšā uz kores, sākās PAMATĪGS vējš… Rāva gandrīz sāniski mani nost no klintīm… Klintis palika arvien stāvākas un stāvākas… No takas tur smakas nebija… Kādā brīdī izvēle bija starp ledainu nogāzi un gandrīz nepārvaramām klintīm. Abi puiši no somas izvilka dzelkšņus un mēģināja izcirst man pēdas cietajā sniegā, lai varētu tikt līdz kaut cik “ejamām” klintīm. Tālāk līdām starp klintīm un sniegu. Traki un stāvus… Kad beidzot visi veiksmīgi bijām tikuši uz nākošā plato, Lorans pamanīja īsto taku… Pa blakus nogāzi – gludu un smuki ejamu… 🙂 Bet man patika arī mūsu izvēlētais maršruts – vismaz bija interesanti… 🙂
Virsotnē, protams, gandarījums milzīgs! Vējš pamatīgs, bet laiks skaidrs un saulains.
Arī lejā ejot, kaut kādā brīdī atkal pazaudējām taku… Šoreiz sniega nebija, bet pēc ilgstošas ložņāšanas un diskutēšanas Lorans nolēma doties lejā pa kādu stāvu un birstošiem akmeņiem pilnu kuluāru starp stāvām klintīm. Kad veiksmīgi bijā šo pievarējuši, puiši atkal pamanīja normāli ejamu īsto taku klintij pa otru pusi… 😀
Arī tālāk ielejā maldījāmies ilgi, kamēr uzgājām taku, kas mūs vestu atpakaļ uz GR20… Puiši šo gājienu šodien nosauca par kārtīgu „ekspedīciju”.
Dienas pēdējā daļa no ciemata Col de Verde līdz refuge de Prati veda stāvā kalnā – 2h kāpiens. Bet kas par skatu augšā pavērās!!! Uz Vidusjūru un Korsikas piekrastes pilsētām… Dvēsele lidoja!!! 🙂 Pats refuge arī jauks – zaļa pļava ar iepriekš minēto ainavu…
Šodien jauki bija aprunāties ar kādu pavecāku vīrieti Džeju no Ņujorkas. Satiku viņu kafejnīcā Col de Verde. Viņš devās no D uz Z. Esot arhitekts, bet, apmēram, 3 mēnešus gadā dodoties kāpt kalnos. Nākošgad maijā viņam esot plāns uzkāpt Everestā. Novēlēju, lai izdodas.
Šeit refuge iepazinos ar kādu francūzi Fabbianu. Viņš arī iet viens no Z uz D. Līdz šim satikušies nebijām, jo viņš esot sācis dienu ātrāk un tad paņēmis dienu pauzei. Ir mazliet skumīga sajūta, jo ir apziņa, ka drīz šis ceļš būs noiets. Vēl tik 4 dienas atlikušas…
Ceļš uz Mājām... 