Pavasaris Dienvidsalā II. Austrumkrasta kontrasti.

Mūsu ceļojuma maršruts joprojām ir atkarīgs no laikapstākļiem. Izpētījuši, ka salas rietumu krastā un Arthurs Pass līst, devāmies uz Castle Hill apkārtni.
HelpX mājas lapā pie aprakstiem nejauši uzdūrāmies informācijai (tūrisma informācijas centros par šādu vietu nekas nav minēts), ka šeit atrodoties viena no labākajām Jaunzēlandes bezmaksas atrakcijām – Cave Stream. Tā ir 560 metrus gara ala, caur kuru plūst pazemes upe. Pie autostāvvietas uzstādītās info zīmes brīdina par atrakcijas nopietnību. Ieteicams ģērbties silti, uzvilkt cepuri un ķiveri, kārtīgus zābakus, apgādāties ar pieres lukturīti un rezerves baterijām. Pie ieejas alā upes dziļumam jābūt līdz viduklim. Ja ūdens līmenis ir augstāks, tad alā iet nav ieteicams.
Sekojot šai informācijai, apģērbāmies siltos džemperos un uzvilkām cepures. Negribējās slapināt zābakus, tamdēļ riskēju doties alā sandelēs. Upes līmenis pie ejas ieejas izskatījās dziļāks nekā minēts brīdinājuma zīmēs, tomēr sastopot vēl kādu ceļotāju no Francijas, kopīgi nolēmām doties alā. Tagad vai nekad.
Ūdens kā jau kārtīgā strautā – auksts. Ļoti auksts. Lai tiktu alā, pirmie desmit metri jābrien pa strautu gandrīz līdz padusēm. Brist ūdenī ar biezu džemperi mugurā un cepuri galvā – sajūta jocīga. 🙂 Tomēr vēlāk biju priecīga, ka biju apģērbusies šādi. Bija silti. Sala vienīgi pēdas. Ļoti sala. Tik ļoti, ka ik pa brīdim nācās meklēt kādu klints plauktiņu, uz kura izkāpt no ūdens un uztaisīt pāris pietupienus, lai asinis atsāk riņķot kājās.
Dziļāk alā ūdens līmenis izrādījās seklāks (reti kur sasniedza gurnu līmeni), toties daudz, daudz straujāks. Bridām pa balti mutuļojošo straumi augšup pa alu. Ūdens līmenim nav ne vainas, ja neskaita pāris atslēgas vietas – nelielus ūdenskritumiņus, kur pie pārāk lielas straumes ir pagrūti tikt augšā. Pie grūtākā posma Pēteris apgāja ūdenskritumu, kāpjot pa alas sienu, un pēc tam palīdzēja franču puisim tikt augšā cauri spēcīgajai straumei. Galu galā es tiku satverta aiz abām rokām un uzvilkta augšā cauri ūdenskritumam, tādējādi saslapinoties līdz pat ausīm.
Pēc stundas beidzot sasniedzām alas otru galu, kur pie izejas bija jāuzkāpj pa metāla pakāpieniem un, turoties pie ķēdes, četrrāpus jāpalien garām trīs metrus augstam ūdenskritumam. Pēc stundas, kas pavadīta ledainā ūdenī, bijām ļoti priecīgi par silto saulīti, kas mūs sagaidīja ārpusē.
Kad no rīta līdām alā, bijām šeit vienīgie. Iznākot atpakaļ virszemē, autostāvvieta izrādījās pilna ar mašīnām. Jaunieši bariņiem līda ārā no alas un siltajā saulītē žāvēja savas drēbes.

Apžuvuši un sasiluši devāmies uz netālo Castle Hill. Šeit esot uzņemti kadri no filmas “Nārnijas hronika”. Siltajā, saulainajā sestdienas dienā šeit pārpildīts ar tūristiem un klinšu kāpējiem. Gludie, dažādas formas akmeņi ir lieliska atpūtas vieta boulderinga cienītājiem. Stundām vandījāmies pa zālainajām pļaviņām starp gigantiskajiem akmeņiem. Taciņas te izmītas krustām šķērsām, veidojot iespaidīgu labirintu.

Nekurieni meklējot. Austrumkrasta varenās kalnu ielejas

Ja ir vieta, kur mana sirds ir gavilējusi līdz asarām, tad tā ir šī. Rangitata upes ieleja. Šeit atrodas Mount Sunday kalns, kas LOTR (“Lord Of The Ring”) mīļiem labāk pazīstams kā Edorasa..
50 km iebrauciens pa grants ceļu ir vērts katru savu kilometru, katru savu putekli un grambu. Jo tālāk brauc, jo ainava paveras mežonīgāka un varenāka. Civilizācija šo vietu nav skārusi. Arī tūristu bari šeit nebrauc.
Jau vēlā pēcpusdienā sasniedzām klusu, nomaļu ezeru. Mazs, smilšains ceļš pieved pie paša ezera krasta. Bez mums šeit atradās vēl viena automašīna un pāris teltis. Nekur nekādas norādes. Pirmajā brīdī nespējām noticēt, vai tiešām šeit drīkst nakšņot? Vai tiešām šeit neeksistē aizliegumi, ar ko pilna Jaunzēlande? Noparkojāmies ar skatu uz sniegotajiem kalniem, kas atspoguļojas ezera ūdenī. Šonakt no mūsu “guļamistabas” loga pavērsies brīnišķīga kalnu ainava. Beidzot bijām sasnieguši vietu, kur neeksistē arī ugunskuru kurināšanas aizliegumi. Vakariņās – pelnos cepti kartupeļi.

Agrais rīts mūs sagaidīja ar skaidru laiku un absolūtu bezvēju. Ezera virsma kā spogulis, kurā ar kājām gaisā var saskatīt katru sīkāko ainavas fragmentu.
No kempinga vietas pie ezera vēl atikuši 20 km līdz ielejas galam. Uz privātas zemes šeit atrodas Sunday kalns. Apkārtējo kalnu ieskauts tas izskatās kā mazs, klinšains paugurs ielejas vidū.
Zīmes brīdina, ka šeit ir aizliegts vest tūristu grupas, tomēr neoficiāla pastaiga līdz kalna virsotnei ir atļauta. Filmējot LOTR otro daļu, deviņos mēnešos šeit no koka tika uzbūvēta krāšņā Edorasas pilsēta. Pēc filmēšanas beigām pilnīgi viss tika nojaukts, un ainava atgriezta iepriekšējā izskatā. Par tiem laikiem šeit atgādina tikai neliels grafiti uz kādas klints – Rohānas jātnieku simbols – zelta zirga galvas siluets.
Lai arī paugurs neliels, no tā paveras plaša ainava. Jau atceļā sastapām tūristu grupiņu ar gidu. Par spīti aizliegumiem, šeit tiek piedāvātas tūres no Kraistčērčas. Pirms došanās uz kalnu gids katram rokās iespieda par kādam ierocim, kādi tika izmantoti filmēšanas laikā – rūķu kara cirvim, elfu zobenam, vai Bilbo Stingam. Gida stāstīto gan nedzirdējām, jo devāmies vēl mazliet tālāk pa grants ceļu līdz atdūrāmies pret privātīpašumu – Erewhonas staciju. Nekādas oficiālas takas no šejienes neved. Atlikušajā dienas daļā Pēteris devās blandīties pa plašajiem līdzenumiem, bet es ar dziļu sajūsmu baudīju ainavu, šēžot mašīnā un rakstot kārtējo bloga ierakstu.

Lai arī plānojām palikt šeit vēl vienu nakti, tuvojošais negaiss mūsu plānus ātri vien izmainīja. Kad ielejas tālākais gals nozuda melni zilā dūmakā, sēdāmies mašīnā un vālējām ārā no ielejas. Skats atpakaļskata spogulītī vairāk kā draudošs… Pa atvērtu logu braucot centos nobildēt to, kas mums sekoja uz papēžiem. Tērēt laiku un apstāties ceļa malā, lai fotogrāfētu, īsti negribējās, jo pie šāda negaisa grants ceļš ātri varēja kļūt neizbraucams.
Kādā ceļa līkumā sastapām pretīmbraucošu automašīnu. Šofera un pasažieru atvērtās mutes, raugoties sev priekšā, bija nepārprotamas. Mēs pilnīgi noteikti tajā brīdī negribējām būt viņu vietā un doties iekšā ielejā…
Apbraukuši palielu līkumu pa šoseju, griezām atpakaļ nākošajā ielejā uz Lake Tekapo pusi. Šeit no lietus ne miņas. Palikām sausā.

Tā kā brauciens izrādījās pārāk tāls vienam vakaram (Jaunzēlandes līkumainie ceļi ātrumu krietni samazina), nakšņojām pusceļā pie kāda nomaļa dambja neviena netraucēti.
Lake Tekapo ieradāmies nākošajā rītā. Izstaigājuši pavisam nelielo ciemata centru ar pāris suvenīru veikaliņiem, iegriezāmies info centrā. Vēlējāmies noskaidrot par brīvdabas kempingošanu šajā reģionā un precīzāk pie ceļa, kas ved uz ezera ziemeļgalu. Darbinieks izrādījās ļoti laipns un aktīvs sava darba darītājs… Uz mūsu jautājumu viņš steidzami atbildēja, ka ap Tekapo ezeru brīvdabas kempingošana ir aizliegta pilnībā. Pilsētā esot divi maksas kempingi, kuros varot palikt. Tā esot vienīgā iespēja. Pat elpu neievilkdams, viņš turpināja aktīvi stāstīt, ka pilsētā esot arī vairāki restorāniņi un viesnīcas. Un SPA centrs ar dabiskajiem karstajiem avotiem. Ja mēs pirkšot biļeti uz SPA šeit un tagad, tad mums būšot 5 dolāru atlaide… Tas viss tika bērts tādā ātrumā, ka spējām tikai mutes plātīt. Vēlējāmies teikt, ka mums tas viss neinteresē, un ka gribam zināt par to brīvdabas kempingošanu mazliet sīkāk… Tomēr netikām pie vārda. Manās rokās burtiski tika iespiests SPA kompleksa buklets… Pateicāmies par palīdzību, noliku bukletu turpat uz galda un ar smagu sirdi devāmies ārā no info centra. Atkal bijām nonākuši kempinga aizlieguma zonā.

Ņemot vērā, ka bija tikai rīts, nolēmām tomēr doties braucienā pa grants ceļu līdz ezera ziemeļu galam. Ezers ir 40 kilometrus garš. Un ceļš turpinās vēl kilometrus divdesmit tālāk. Līdz atduras pret kalniem. Vēl nebijām paspējuši izbraukt no pilsētas robežas, kad ceļa malā ieraudzījām zīmi, kas vēstīja, ka brīvdabas kempings ezot aizliegts nākošos 10 kilometrus… Tas nozīmē, ka tālāk tas ir atļauts! Desmit kilometri ir sīkums. Jau pēc divdesmit nobrauktiem kilometriem radās sajūta, ka esam nekurienes vidū. Pabraucām garām vairākām DOC (Department of Conservation) norādēm par piekļūšanu pie ezera. Nekur nekādas kempinga aizlieguma zīmes. Atradāmies uz DOC zemes, kur brīvdabas kempings ir atļauts. Sapratām, ka info centrā mums patiesībā meloja par aizliegumiem. Jau kuro reizi pārliecināmies, ka informācijas centri šeit kalpo nevis tam, lai sniegtu tūristiem vajadzīgo informāciju, bet gan, lai reklamētu maksas izklaides. Pēc vairākiem šajā valstī pavadītiem mēnešiem sākam ļoti nogurt no tām uzbāzīgajām tūrisma reklāmām… Eh, Jaunzēlande… Eh, “paradīze”… 😦
Iebraukuši visus sešdesmit kilometrus līdz ielejas ziemeļu galam, attapāmies plašā kalnu ieskautā ielejā. Ceļš teorētiski ved arī tālāk, bet, lai šķērsotu padziļos fordus, šeit būtu vajadzīgs džips. Atstājām savu mašīnu ceļa malā un devāmies klejojumos pa ieleju. Upe šeit izplūdusi desmitiem mazās tērcītēs četru kilometru platumā.
Pirmā patiešām siltā diena, zilas debesis un saule. Tādu izdevību nevar laist garām. Nometāmies pliki un ar lielu baudu noskalojāmies absolūti dzidrajā strautā, kas čaloja caur mīkstas zāles pauguriem. Iespēja izskalot arī drēbes un turpat ceļmalā uz žoga visu izžāvēt. Laimīgs cilvēks ar vēju matos.

Nakšņojām neaptverami plašā klajuma vidū netālu no Tekapo ezera krasta. Nakts bija skaidra un klusa. Un tumsā izkāpjot no mašīnas, mūs apbūra zvaigžņotās debesis. Pāri ielejai stiepās Piena Ceļš. Zvaigznes šķita tik spilgtas un skaidras, ka gribējās satvert tās ar rokām…

Waitaki ieleja

Nākošais pieturas punkts Mount Cook Village – alpīnisma centrs. Ciemats, kurš atrodas Jaunzēlandes augstākā kalna – Kuka kalna pakājē. No šejienes sākas nopietnie maršruti uz augstākajām virsotnēm.
Ar skumjām pētījām laika prognozi. Diemžēl šajā reģionā bija atlikusi tikai viena saulaina diena (un tā pati jau bija pusē). Tuvākajā nedēļā atkal solīja lietu… Bija pienācis nākošais brīdis, kad krasi jāmaina ceļojuma maršruts. Braukt iekšā Kuka kalna ciematā šādos laikapstākļos nebija jēgas. Mums šeit bija plānotas vairākas pārgājienu takas, kuras būtu bezjēdzīgi un pat bīstami iet lietus laikā. Ir pārāk agrs pavasaris. Kalnos ir nopietna lavīnbīstamība.
Kur vislabāk pavadīt lietainas dienas? Lielpilsētā! Tamdēļ devāmies braucienā pa Waitaki ieleju atpakaļ uz austrumkrastu. Uz Dunedinu.

Netālu no SH8 šosejas paslēpies viens no dabas brīnumiem, ar ko pilna šī zeme – Clay Cliffs. Klintis atrodas uz privātas zemes, tomēr saimnieks laipni atļāvis tūristiem apmeklēt šo apskates objektu. Pie vārtiem ziedojumu kastītē jāiemet 5 dolāri un varam braukt iekšā. Stāvie un spicie smilšu kalni mums ļoti atgādina Bryce kanjonu ASV. Tikai miniatūrā izmērā. Starp klintīm dziļas un šauras ejas, pa kurām lodā tūristu bariņi. Paskatoties uz augšu gan metas neomulīgi – galvas izmēra akmeņi augšā turas uz mīkstām, irdenām smiltīm. Jebkurā stiprākā lietus gāzē vai vējā tie var ātri aizbērt ejas… Ilgi stāvēt uz vietas te negribas.

Waitaki ielejai par godu izveidots atsevišķs tūrisma buklets. Simts kilometru braucienā starp Omarama un Oamaru pilsētām var apskatīt vairākus iespaidīgus dambjus, kas uzbūvēti uz Waitaki upes. Ūdens šeit spilgti zilganzaļā krāsā. Kādā no sānu ietekām izbaudījām peldi dzidrajā bet ledusaukstajā ūdenī. Pēc dambja uzbūvēšanas un upes uzpludināšanas šī ieteka ieguvusi Deep Stream nosaukumu. Lai arī ūdens ir absolūti dzidrs, zemūdens klintis spējam saskatīt tikai pirmos piecus metrus. Dziļāk melna tumsa.
Šosejas malā vēl kāds apskates objekts – maoru klinšu zīmējumi. Ar sarkanu krāsvielu uz klints dažādas formas ķeburi. Daļa no tiem izzāģēta un aizvesta uz dažādiem muzejiem. Izmetot nelielu līkumu prom no galvenās šosejas var apskatīt arī aizvēsturiska vaļa fosīlijas. Reiz šī zeme bijusi okeāna gultne. Par to liecina gan pārakmeņojies vaļa skelets, gan gliemežvāki.
Braucot arvien tālāk no Dienvidu Alpiem, izmainās ainava – Otago reģiona austrumdaļai raksturīgi zālaini pauguri, kas izraibināti ar apaļīgiem, gludiem klinšu veidojumiem. Jau vēlā pēcpusdienā piebraucām pie Elephant Rocks. Ja labi ieskatās, tad interesantajās klintsbluķu formās šeit var saskatīt ne tikai ziloņus. Zaļajās pļaviņās te “ganās” visdažādākie akmens radījumi un veidojumi.

Ciemos pie pingvīniem – Oamaru

Oamaru pilsēta slavena ar savu Victorian Heritage festivālu, kas notiek katru gadu novembrī. Bijām šeit oktobra sākumā, tamdēļ festivālu nepiedzīvojām, tomēr vēsturisko garšu var noķert visu cauru gadu. Greznās mūra ēkas padara pilsētu ievērojamu. Mazliet radās sajūta it kā būtu nokļuvuši atpakaļ mājās. It kā pastaigātos pa Tērbatas ielu… Amatnieku tirdziņā ieklīstot, šķita, ka esam nonākuši kaut kur pie Spīķeriem… Noliktavas/tirdziņa stūrī atradās antīkas klavieres. Kāda garāmgājēja uz tām spēlēja klasisko mūziku.

Otra lieta, ar ko Oamaru zināma tūristiem, ir pingvīni. Pie vecā mola šeit mājo neliela zilo pingvīnu kolonija. Jau kādu laiku atpakaļ no citiem ceļotājiem bijām dzirdējuši ieteikumu nevis pirkt ieejas biļeti, bet gan doties uz ostmalu vakarā uzreiz pēc tumsas iestāšanās. Pingvīni tad nākot pastaigāties pa autostāvvietu.
Vispirms ieradāmies ostmalā dienas vidū, lai apskatītu nelielo ekspozīciju. Pingvīni, kā izrādās, pa dienu dzīvojas pa okeānu. Krastā tie ierodas tikai līdz ar tumsas iestāšanos, lai pārnakšņotu. Izņēmums ir ligzdojoši pingvīni, bet tā, kā šobrīd nav ligzdošanas laiks, pa dienu krastā nav redzams neviens no mazajiem iemītniekiem.
Netālu no mola uzbūvēts paliels ēku komplekss un skatuve, kur tūristi var skatīties ikvakara “šovu”, kā pingvīni nāk krastā. Ieejas biļete ir 30 vai 45 dolāri (atkarībā no tā, cik tuvu sēdi). “Šova” laikā esot aizliegts fotogrāfēt un sarunāties, lai neizbaidītu mazos radījumus. Viss esot darīts tamdēļ, lai aizsargātu šos pasaulē mazākos un izzūdošos zilos pingvīnus. Mums gan radās kluss jautājums, kā diez viņi visu šo uzbūvēja neiztraucējot kolonijas mierīgo dzīvi? Bet lai nu tas paliek neatbildēts…
Ieejas biļeti uz vakara “šovu” nepirkām. Klausījām citu ceļotāju padomam un devāmies uz autostāvvietu. Kā izrādās, īstais šovs nemaz nav aiz žoga pie skatuves, kur tūristiem par prieku visa krastmala ir izgaismota ar milzu laternām. Šajā gaismā krastā izkāpj tikai pārdesmit drosmīgākie pingvīni. Īstais šovs ir tieši autostāvvietā, kur tie tumsas aizsegā cenšas šķērsot ielu, lai nokļūtu krasta krūmos, kur ir viņu ligzdas.
Noparkojāmies laukuma vidū, attaisījām logus un klusi sēdējām tumsā un vērojām, kas notiks. Visapkārt bija dzirdami pingvīnu brēcieni. Ik pa brīdim kāds drosmīgāks bariņš devās pāri asfaltētajam laukumam, tomēr nevienam no tiem neizdevās tikt līdz mērķim, jo maksas “šovs” tieši bija beidzies un tūristu automašīnas viena pēc otras devās prom. Satiksme pietiekami regulāra. Autogaismās pārbiedētie pingvīni metās atpakaļ uz pludmali, lai tur tumsā saņemtu jaunu drosmi doties pāri ielai. Un sastaptos ar nākamo automašīnu… Un tā bezgala.
Ieraugot pingvīnus arī šeit – autostāvvietā – daži no vadītājiem apstājās, ieslēdza tālās gaismas, lai labāk redzētu un sajūsmā kāpa ārā no mašīnām, cenzdamies ar mobilo telefonu noķert kādu kadru. Dažas automašīnas lepni iespieda gāzi grīdā un aizvālēja garām palielā ātrumā, neskatoties uz visur izvietotajām brīdinājuma zīmēm “Uzmanību! Pingvīns!”. Viņiem šovs bija beidzies un nekas cits vairs neinteresēja.
Bez mums vēl šeit atradās tikai daži klusie, pacietīgie vērotāji, kas reizēm pat gāja ielas vidū, lai apturētu tuvojošos mašīnu jau laicīgi, jo kāds no pingvīniem jau gandrīz, gandrīz būtu šķērsojis ielu…

Kad dzīvākā satiksme bija beigusies palikām tikai mēs, pingvīni un vairāki aizkavējušies aziātu tūristi (mums bija liela nojausma par to izcelsmi, bet nesaukšu valsti vārdā…).
Sēdējām mašīnā gandrīz divas stundas. Kādā brīdī gan vairs nesapratām, ko īsti vērojam – pingvīnus jeb aziātus, kas skaļi sarunādamies ar lukturīti klejoja pa apkārtējiem krūmiem un meklēja mazos radījumus. Un ik reiz, kad kādam izdevās kādu no pingvīniem saskatīt, spiegšana bija neiedomājama… Tas jau nekas, ka nabaga pingvīns pie šādas rīcības vēl vairāk noslēpās…
Laikam pie vislielākajiem kurioziem jāpieskaita kāds aziātu pāris, kuri ilgi (un skaļi) klejoja pa autostāvvietu. Pēc ilgākas neizdošanās meitene pienāca pie mums un pajautāja, kur viņa varot atrast pingvīnus? Mēģinājām paskaidrot, ka tie ir visapkārt. Un, ka ja viņi izslēgs savus lukturus un sēdēs klusi un pacietīgi, tad tie iznāks ārā… Pāris laikam tā arī nesaprata… Pingvīnus viņiem izdevās “atrast” tikai tad, kad daži no tiem paspruka zem viņu automašīnas. Ui, kādi tad prieki bija aziātiem… Ar lukturīšiem un fotoaparātiem nobruņojušies, tie pusčetrrāpus skraidīja apkārt mašīnai…
Jā, zinu. Šajā aprakstā esmu pieminējusi tikai aziātus. Un ar nelāgu atsauksmi. Bet patiešām. Uz maksas “šovu” bija ieradušies tikai konkrētas tautības pārstāvji… Un diemžēl gandrīz neviens no viņiem neatstāja labu iespaidu..
Kad viss bija gandrīz noklusis, novēlējām izturību pingvīniem, mazliet vairāk saprāta tūristiem un devāmies prom. Patiesībā aizbraucām ar sajūtu, ka labāk nebūtu nākuši. Šī nav labākā pingvīnu vērošanas pieredze. Šeit daba cīnās ar atnākušo civilizāciju. Un arvien pieaugošie tūristu bari (tai skaitā arī mēs) nav tie, kas palīdzēs dabai izdzīvot.

Kur paliek tā nauda no ieejas biļetēm? Pingvīnu labumam? Nē. Pingvīni šeit ir laimīgi izdzīvojuši gadu desmitiem, pat simtiem. Bez cilvēku “palīdzības”. Nauda aiziet ēku uzturēšanai un jauniem reklāmas bukletiem. Kas pievilinās vēl vairāk tūristus. Vēl lielāka nauda pingvīnu labklājībai? Nē, vēl ienesīgāks bizness.
Ja kāds man nepiekrīt vai kādam ir radies citāds skatījums, ar prieku gaidīšu komentārus. Man ceļojot, arvien biežāk rodas jautājums, kas īsti ir tūrisms un cik lielu palīdzību tas dod vai tieši pretēji – postu nodara konkrētajam apskates objektam… Un vai apziņa “es to esmu redzējis dzīvē” ir to vērta, lai atstātu neatgriezeniskas un postošas sekas?

Dunedin

Pa ceļam uz Dunedinu apskatījām Moreaki Boulder okeāna krastā. Šie perfekti apaļie, palielie akmeņi ar brīnišķīgu rakstu iekšienē bieži redzēti uz pastkartītēm, kā viena no šī reģiona ikonām.
Pa tumsu izstaigājām Trotters aizu. Vēlējāmies tikai apskatīt alu takas sākumā, bet netīšām izgājām visu stundu garo cilpu. Tā kā nebijām paņēmuši lukturus, atpakaļceļš, tumsā klumpačojot pa stāvo, dubļaino taku, izvērtās jautrs.

Vēlu vakarā tuvojāmies Dunedinai. Šeit informācija par brīvdabas kempingošanu ir skaidri publicēta info bukletos – pilsētā un apkārtējās publiskajās zemēs to darīt ir aizliegts. Ceļotāju vajadzībām ir ierīkoti divi bezmaksas kempingi. Vienā no tiem nakšņojām pirmajā naktī pirms ierašanās pilsētā.
Problēma, ka abi šie kempingi atrodas 20 km attālumā no pilsētas. Otrajai naktij izvēlējāmies otro bezmaksas kempingu, pie reizes apskatot pāris apskates objektus. Tomēr vilšanās bija liela. Otrais kempings izrādījās pavisam neliels asfaltēts laukumiņš, kurš bija pārpildīts ar kempingotājiem. Mašīnas un busiņi bija noparkoti cieši viens pie otra un vairākās rindās. Nevēlējāmies nakšņot kā siļķes mucā, tamdēļ braucām vien atpakaļ uz Dunedinas centru, lai privātmāju rajonā atrastu kādu klusāku, tumšāku ieliņu… Jau neskaitāmas reizes esam priecājušies par mūsu izvēli iegādāties nevis busiņu, bet gan vieglo automašīnu. Pēc skata tā izskatās pavisam parasta automašīna un tamdēļ nevienam nekad nevar ienākt prātā, ka īstenībā tajā kāds nelegāli guļ…
Šoreiz gan mūsu plāns par nemanāmo nakšņošanu izgāzās. Kā parasti cēlāmies īsi pēc sešiem, lai laicīgi dotos prom. Bet kārtējo reizi mūs pievīla akumulators. Nespējām iedarbināt mašīnu. Tā vietā, lai klusi un nemanāmi nozustu, bijām spiesti stopēt apkārtējo māju iedzīvotājus, kas devās uz darbu.
Arī trešajā naktī nolēmām nakšņot tieši turpat. Blakus nelielam parciņam mums tā šķita vislabākā vieta. Un nākošajā rītā – atkal nespējām pielaist mašīnu… Šoreiz tā bija svētdiena, un uz darbu neviens nedevās. Nekas cits neatlika kā doties ar kājām uz netālo Baldvina ielu (stāvākā iela pasaulē) un lūgt palīdzību kādam no tūristiem. Kāds jauns ceļotāju pāris no Vācijas, kuri ceļoja ar parastu busiņu, šķita vispiemērotākie, kuri varētu mūs saprast.
Lai nu kā – viens ir skaidrs – jāsāk domāt par jauna akumulatora iegādi. Pat ja mums tagad ir vadi, tie ne vienmēr vairs palīdzēs…

Viens no “must see” objektiem Dunedinā ir Cadbury šokolādes fabrika. Šī ir viena no populārākajām šokolādēm Jaunzēlandē, kuru esam iecienījuši arī mēs. Man vēl spilgti saglabājušās lieliskas bērnības atmiņas no Laimas un Fazer šokolādes fabriku apmeklējumiem ar klases kolektīvu. Toreiz visi līdz nelabumam pārēdāmies šokolādi un ar atplestām mutēm pētījām milzīgos agregātus, caur kuriem straumēm plūda gan šķidra šokolāde, gan konfektes…
Atšķirībā no šīm atmiņām Cadbury šokolādes fabrikā gan diemžēl iekšā nelaiž. Šokolādes fabrikas tūre šeit patiesībā ir tūre pa speciāli iekārtotām ekspozīcijas telpām, kas izmētātas pa fabrikas vienu spārnu. Pārvietojoties pa gaiteņiem varējām sajusties lepni, ka drīkstam šeit būt. Tomēr pašā fabrikas darbībā tā arī neizdevās ielūkoties. Pētījām ekspozīcijas stendus, skatījāmies video, klausījāmies ārkārtīgi atraktīvas un foršas gides stāstīto un mielojāmies ar šķidru šokolādi, kuru paši varējām iesmelt glāzītēs no tūres dalībniekiem speciāli atvēlētiem šokolādes automātiem. Ik pa brīdim katram tika izdalīts kāds no Cadbury izstrādājumiem līdziņemšanai.
Un, ja iznākot no fabrikas vairs īsti negribējās pusdienas, tad tūre bija to vērta. 🙂

Jau atkal bija pienācis brīdis, kad pētījām laika prognozi. Šoreiz sauli solīja otrā krastā – rietumos. Veselas trīs saulainas dienas! Tādu izdevību laist garām nevarēja. Devāmies četru stundu braucienā uz Te Anau pilsētiņu, lai beidzot izietu kādu no Fjordu zemes Great Walks. Ņemot vērā, ka vēl ir pavasaris, uz Milford un Routeburn takām ir stipra lavīnbīstamība. Toties uz Kepler takas sniegs jau ir nokusis. Tā nu sapakojuši somas, devāmies trīs dienu pārgājienā. Bet par to nākošajā ierakstā…

Advertisements
Categories: Jaunzēlande | 4 komentāri

Ziņu izvēlne

4 thoughts on “Pavasaris Dienvidsalā II. Austrumkrasta kontrasti.

  1. Gunta

    Par to iešanu alā, brienot pa ledainu ūdeni, – man simts punkti sarautu krampī kājas. Labi, ka Tev nekas tāds nenotika! Un labi, ka nedabūji plaušu karsoni vai angīnu pēc šādas pastaigas! Laikam esi norūdījusies 🙂 Un brīnos, kā var būt silti tādā džemperī, kurš ir caurcaurēm slapjš 🙂
    Ārkārtīgas dusmas manī virmoja, kad lasīju par pingvīnu satikšanu un aziātu uzvedību. Nu kur var cilvēki būt tik neaptēsti un egoistiski? Tiešām likās, ka tikai filmā par lielo pērtiķi tā notiek, bet, kā izrādās, arī dzīvē ir šādi stulbeņi (atvainojos, ilgi domāju, kādu vārdu izvēlēties šī vietā, bet neviens tik trāpīgs neatradās).

    Šokolāde pusdienās – hmmm… 😀

    Un ko Tu izdarīji ar to māju, kas redzama pēdējā fotogrāfjā ieraksta beigās??? 🙂

    • Slapjā džemperī patiešām ir siltāk kā bez džempera. It sevišķi tik biezā kā man.
      Par māju neko nezinu… Fotogrāfs vainīgs! 😀

  2. Gundars

    Sasodīti, sasodīti, sasodīti garšīgs ieraksts!!! 😃
    Tāds National Geographic realitātē.
    Par pingvīniem skumji. Diemžēl tūrisms ir vidi degradējošs savā būtībā. Un laimīgas tās vietas, kuras tūristi nav pamanījuši.
    Stāvā iela ir patiešām ekstrēma. Vēl jautāums kā viņu ieklāja, ceļarullis nenoripoja?
    Ielejas, aizas un kalni – nu tur bez vārdiem. No apraksta vienkārši ar visu esamību tiecies uz turieni.
    Piemircis kā dušas švamme džemperis un vēl ar ledainu ūdeni – kas var būt labāks?! 😂😂
    P.s. un nopērciet beidzot akumulatoru 😁

Komentāri, piebildes, pārdomas...?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

%d bloggers like this: