Sahāras tuksnesis – Erfoud – Aoufous – Fesa
←Iepriekšējā diena ◊ Nākošā diena→Trešdiena, 01.01.2014
Pēcpusdienā atvadījāmies no Avantūristiem. Edgars bija mums sarunājis transportu ārā no tuksneša. Kāda paliela francūžu kompānija mūs aizveda līdz Erfudai. Viņi ceļoja ar trīs džipiem, savā starpā sazinoties caur rācijām. Tas bija interesants pusotras stundas vālējiens ar džipu pa smilšaino līdzenumu. Logi vaļā, ātrums ap 80km/h. Viss putekļos tā, ka brīžiem ceļu neredz…
Putekļi un smiltis bija visur… Bet es jutos ar to labi. 🙂 Ar laiku iemācās sadzīvot.
Erfudā ieradāmies pusstundu pirms tumsas. Uzreiz devāmies pirkt Supratours autobusu biļetes šovakar uz 400 km tālo Fesu. Variantu īsti nebija, jo no Avantūristiem bijām uzzinājuši, ka Atlasa kalnos, kas mūs šķīra no Fesas šobrīd esot ļoti auksts un lietains laiks…
Diemžēl autobusa biļetes bija izpārdotas… 😦 Kādam vietējam uzjautājām un uzzinājām, ka te nav autoostu. Ka ir tikai autobusi, kas brauc cauri un piestāj… Kur piestāj un cikos – fig viņ zin…
Nolēmām netērēt laiku uz ēšanu (kaut gan, braucot ārā no tuksneša, sapņojām par tadžīnu), jo mums bija tikai 30 minūtes līdz tumsai, ko iziet ārā no pilsētas un sākt stopēt. Ļoti negribējās to darīt pa tumsu.
Kādā brīdī mums garām brauca zirga pajūgs, kura vaļējos ratos sēdēja vairākas sievietes ar bērniem. Kučieris mums uzsauca, lai lecam iekšā… Kāpēc gan ne? Arī tā var stopēt… 😀 Pēteris uzrāpās blakus kučierim, bet es ietrausos ratos.
Līdz acīm melnās lupatās ietinušās sievietes bija diezgan jautras un laipnas – centās ar mani runāt, pļāpāja savā starpā un smējās. Īsta saruna mums gan nesanāca valodas barjeras dēļ, bet reizēm smaids izsaka daudz vairāk. Kad pēc kādām 10 minūtēm bijām izbraukuši ārā no pilsētas, lecām ārā no ratiem. Viena no sievietēm man vēl piedāvāja vistas olu, bet pajūgs jau attālinājās…
Pāris minūtes stopēšanas, un apstājās kāda vieglā mašīna ar pavecāku pāri. Teicām, ka gribam līdz 60 kilometrus attālajai Erachidiai (jo zinājām, ka tā ir liela pilsēta, kurā ir autoosta). Viņi mūs varēja aizvest pusceļu – līdz nākošajam ciematam Aousus.
Braucot viņi mums laipni stāstīja, ka palikt tajā Aousus ciematā būtu labāk nekā Erachidiā. Bet mēs vēlējāmies turpināt ceļu. Vienkārši bija iekšēja sajūta, ka jāturpina… Ka gan jau būs labi… Ir Kāds, kurš vienmēr parūpējas par tiem bērniem, kuri uzticas…
Tikām izlaisti Aousus ciemata centrālajā krustojumā pie kāda cilvēku bariņa ielas malā – šeit būšot vietējais autobuss uz Erachidiu.
Un tad notika superjauks brīnums… 🙂 Atbrauca komfortabls (galīgi ne tāds grabaža kā vietējie) autobuss. Kad kāpu iekšā, pamanīju, ka tie citi cilvēki, kas kopā ar mums gaidīja autobusu, ieraugot šo, atkāpjas. Vēlāk tik sapratu – viņi šo nemaz negaidīja… Viņi gaidīja vietējo autobusu uz Erachidiu. Bet šis, mums šķita, tika pasniegts mums kā negaidīta dāvana… 🙂
Pērkot biļeti gribējām noskaidrot, cik tālu viņš brauc – vai Erachidia ir pēdējā pietura? Bet biļešu pārdevējs nesaprata angliski, tik sāka mums pārjautāt, ko mēs gribot – Tanžēru, Fesu….? 🙂 Tas skanēja brīnišķīgi… Paši neticēdami notiekošajam, nopirkām biļetes uz Fesu – tieši tas, ko vēlējāmies, bet vairs nebijām cerējuši šonakt tik tālu tikt. Es tā arī nezinu, kas šis bija par autobusu, bet tā bija neplānota dāvana no skaidrām debesīm īstajā laikā un vietā…
Tā kā nebijām ēduši, autobusā sākām sapņot par kādu augli, kas vēl trūktu pilnai laimei. Atcerējāmies sulīgās dateles palmu kokos aizvakardienas oāzē… Pēc pusstundas autobuss iebrauca Erachidias autoostā, un tajā iekāpa mazs zēns ar dateļu kastēm rokās. Pārdevējs, kurš pārdod dateles autobusos, kas uz brīdi piestāj autoostā… Laimīgi nopirkām kasti un sapratām, ka šodien brīnumu diena – atliek vien kaut ko vēlēties un tas tiek pasniegts kā uz paplātes… 🙂
Vēlāk pusceļā iemēģinājām arī vietējās nakts ēstuves gardumus. Mums bija kāda stunda, kamēr autobuss stāvēja atpūtas pauzē. Gaļa šeit ir sulīga un sendvidžs tiek piepildīts bagātīgi.
Ceļš uz Mājām... 