Pavasaris Dienvidsalā I. Medījam sauli.

Šajā pasaules malā beidzot ir pienākusi vasara. Saulīte pēc kuras tik ļoti ilgojāmies visu ziemu, uz pāris dienām sākusi cepināt ne pa jokam. Pretsauļošanās krēms tiek lietots pamatīgos daudzumos.
Visus trīs pavasara mēnešus esam pavadījuši ceļojot pa Jaunzēlandes dienvidu salu. Un šobrīd varam teikt, ka nu esam apceļojuši gandrīz katru šīs zemes stūrīti.
Tagad, kad beidzot esam uz ilgāku laiku nomitinājušies vienā vietā, lai strādātu, pamazām publicēšu ierakstus no šiem pēdējiem trim mēnešiem.

Laikam to varētu saukt nevis par ceļošanu, bet drīzāk par “saules ķerstīšanu”. Trīs reizes šo mēnešu laikā sēdējām mašīnā, kad ārā gāza lietus, un prātojām, ko iesākt. Trīs reizes krasi nomainījām visus savus līdzšinējos plānus un devāmies braucienā pāri pussalai tikai tamdēļ, ka tur tajā pusē solīja saulīti…

Ziedu un saules ieskautais “Pepertree

Pirmās divas nedēļas Dienvidsalā pavadījām brīvprātīgajā darbā kādā pieczvaigžņu viesnīcā pie Blenheimas. Vēlējāmies dot vēl mazliet laika dabai atmosties un gaisam sasilt.
Mūsu saimnieki Verners un Heidi bija pāris no Šveices, kas uz Jaunzēlandi pārcēlušies 20 gadus atpakaļ. Piecdesmit gadu vecumā abi bija nolēmuši mainīt savas dzīves. Pārdevuši savu biznesu, māju un visu iedzīvi viņi toreiz devās uz Jaunzēlandi atvērt nelielu luksuss klases viesnīcu. Tas bijis abu kopīgs sapnis. Vispirms desmit mēnešus ceļojuši apkārt, līdz atraduši to jaukāko, saulaināko un skaistāko reģionu, kur nopirkuši nelielu, vēsturisku villu.
“Pepertree” ir balta, grezna lauku māja. Vasarā tā esot ziedu ieskauta. Arī šobrīd milzu plūmes koks pagalmā izskatījās kā balta kupena un noklāja visu apkārtni ar baltiem ziediem.
Viesnīca strādā tikai vasaras sezonā. Pārējais laiks pieder Verneram un Heidi. Abiem patīk spēlēt golfu, dienasvidū uz savas krāšņās terases malkot kafiju un ēst šokolādi. Malboro reģions esot saules mīlēts visu cauru gadu, kur pat ziemas ir siltas un saulainas.
Pavasarī pirms viesnīcas sezonas atvēršanas ir laiks dārza darbiem. Pie tiem palīdzējām arī mēs, izravējot un apgriežot rožu dārzu, sakopjot džungļus ap dekoratīvo dīķīti un tiekot galā ar vētrā nolūzušo koku pie iebraucamā ceļa. Atjaunojām arī balto krāsu uz fasādes.
Īpašumā ir arī neliels vīnogu dārzs. Kā Verners skaidro – tas esot tieši tik liels, lai nebūtu apnicīgi ap to ņemties. Abu dzīves filozofija ir darīt visu tieši tikai tik daudz, kamēr tas sagādā prieku… Pēc pārcelšanās uz šejieni Verners ļoti aizrautīgi pievērsās vīna darīšanai. Izgājis 4 gadus ilgas studijas, viņš tagad pats audzē vīnogas un savā garāžā taisa vīnu. Tā nu katru vakaru pie vakariņām dzērām Vernera pašdarināto vīnu un spēlējām Mikado un Jenge.
Jau pāris mēnešu pēc tam, kad bijām devušies prom no šejienes, uzzinājām bēdīgu ziņu – stiprajā zemestrīcē, kas satricināja šo reģionu novembra vidū, garāžā bija apgāzusies 600 litrīgā vīna muca. 2016.gada darinājums diemžēl izpalika.
Brīvajā dienā aizbraucām uz netālo Sawcut Gorge – apskates vērtu aizu. Līdz tai pusotru stundu jābrien gar strautu, to šķērsojot neskaitāmas reizes. Vietām tikai divus metrus plata, aiza ir līdz pat 150 metrus augsta. Tai cauri iziet iespējams tikai brienot pa ledainu ūdeni līdz ceļiem. It kā nekas sevišķi grūts, tomēr man nejauši izdevās atklāt peldēšanas sezonu, kad ar visu savu fotokameru zaudēju līdzsvaru un ievēlos strautā. Pārgājiens ar to arī beidzās. Lai nesasaltu ragā ar slapjām drēbēm, atceļš uz mašīnu izvērtās pavisam ātrs. Fotokameru pāris dienas turēju siltā istabā, lai izžāvētu mitrumu, kas bija ticis iekšā gan objektīvā, gan pašā kamerā. Par laimi tai nekas slikts nebija noticis un tā darbojas nevainojami.

Nelsona un lietus

Pie Vernera un Heidi ilgas pēcpusdienas pavadījām plānojot tālāko ceļojumu pāri dienvidu salai. Janvāra sākumā mums ir sarunāts darbs salas vidienē. Līdz tam ir četri mēneši, kuru laikā gribam apskatīt pēc iespējas vairāk no šīs salas.
Kārtīgi saplānojuši pirmās pāris nedēļas, no Blenheimas devāmies uz Nelsonas pusi, pa ceļam izbraucot Queen Charlote Drive pie Piktonas, kas skaitās viena no skaistākajām šosejām pasaulē. Tā vismaz ir rakstīts visos bukletos par šo reģionu. Tiesa – neko sevišķu uz šīs šosejas nesaskatījām un, ja kādam būs jāiesaka “must see” objekti, tad Queen Charlote Drive noteikti nebūs starp tiem.
Pirmais plāns pie Nelsonas – izstaigāt Alpine Route. Tas ir trīs dienu pārgājiens caur Mt Richmond mežiem, kur lielu posmu taka ved pa kalnu korītēm virs mežu zonas. Par to kā mums tur gāja, var lasīt atsevišķā ierakstā ŠEIT.
Kad pēc pārgājiena atgriezāmies Nelsonā, sāka līt. Un laika prognoze solīja lietu visu turpmāko nedēļu. Nezinādami, ko iesākt, nogaidījām divas dienas zvilnot Nelsonas hostelī. Cepām maizi pēc Heidi dotās vecmāmiņas receptes. Klīdām pa pilsētas veikaliem. Pa lietu izstaigājām Japāņu dārzu pilsētas nomalē, priecājoties par krāšņajiem sakura. Tumsā uzkāpām līdz Jaunzēlandes ģeogrāfiskajam centram, kas atrodas ainaviskā pakalnā vienā no Nelsonas parkiem. Kinoteātrī noskatījāmies jauno pasaku filmu “Pete’s dragon”, kas atgādināja par mūsu sapņiem un mērķiem, ar kādiem reiz pametām Latviju. Ik pa brīdim tie piemirstas. It sevišķi tad, kad viss nemaz neiet tik gludi kā plānots.
Lietus nebija mitējies.
Negribot pārlieku tērēt naudu par naktsmītni, trešo nakti gulējām mašīnā blakus parkam.
Nezinādami, ko citu iesākt, spītīgi turpinājām ceļu Abel Tasman virzienā. Laika prognoze joprojām nesolīja neko labu, tamdēļ arī garstāvoklis mums bija tuvu nullei. Golden Bay reģions ir slavens ar savām “zelta smilšu” pludmalēm un zilo līča ūdeni, kur kajakot. Lietus laikā un aukstumā šeit nav ko meklēt…
Bezcerība.
Sēdējām mašīnā Motuekas nomalē un aiz darīt neko sākām pētīt laika prognozi visā pārējā dienvidu salā. Vienīgā vieta, kur tuvākajās dienās solīja sauli, bija salas austrumu krasts. Tā nu nolēmām atmest ar roku mūsu plānam un “saulainajam” Golden Bay reģionam. Devāmies astoņu stundu braucienā pār lietainajiem kalniem uz salas otru krastu – Kraistčērču.

Roņi Kaikouras krastos un zemestrīces izpostītā Kraistčērča

Pirmā pietura austrumkrastā – Kaikoura. Šeit pie Ohau ūdenskrituma var apskatīt roņu mazuļus. Katru gadu sākot ar aprīli jaundzimušie ronēni paši dodas augšup pa straumi līdz ūdenskritumam, kur tā pakājē pavada vairākas dienas līdz tiem jāatgriežas krastā pie mātes piena. Kad mazie paēduši, roniene atkal dodas okeānā, bet mazuļi – augšup pa straumu. Tā tas turpinās neskaitāmas reizes pusgada garumā.. Mutuļojošajā ūdenī pie ūdenskrituma un klinšainajos krastos tie apgūst visas okeāna dzīvei nepieciešamās iemaņas. Septembra beigās tie pamazām pa vienam vien dodas atpakaļ uz okeānu, lai sāktu patstāvīgu dzīvi. Esam šeit “mazuļu sezonas” pašās beigās, tomēr pāris aizkavējušos ronēnus mums izdodas apskatīt.

Skaidrā laikā no okeāna krasta var redzēt sniegotos Kaikoura kalnus. Atspoguļojoties līča ūdeņos, tie veido īpašu ainavu, kādu var piedzīvot tikai Jaunzēlandē, kur uz vienas salas atrodams it viss – gan smilšainas pludmales, gan lietusmeži, gan sniegoti kalni. Pēdējie mums gan tā arī paliek ietinušies lietus mākoņos, tomēr saulīte palutina, kamēr izstaigājam 12km garo taku apkārt Kaikouras pussalai, kur zem stāvajām klintīm krastā var redzēt gan roņu, gan sarkanknābju kaiju kolonijas.

Arvien biežāk rodas problēmas ar mašīnas iedarbināšanu. Mūsu “bomžkastītei”, kā mēs to saukājam, sāk mirt akumulators. Tā esot pierasta lieta – nosaka katrs, kurš mums palīdz “piepīpēt” auto. Arī šoreiz pusceļā uz Kraistčērču uz stundu iesprūstam šosejas malā. Uz brīdi esam piestājuši kādā skatu laukumā okeāna krastā un vairs nespējam iedarbināt auto. Pavēla pēcpusdiena un lietains laiks – skatu laukumā esam vienīgie…
Attaisam mašīnas pārsegu un ar paceltu īkšķi nostājamies šosejas malā katrs savā virzienā. Reti, kurš garāmbraucošais auto apstājas. Un ja arī apstājas, tad vēl retāk kuram līdzi ir vadi. Mazliet labāk sāk veikties, kad kāds no nostopētajiem vīriešiem mūs pamāca, kā pareizi ir jāstopē šādā gadījumā. Pacelts īkšķis nozīmējot: “Gribu, lai mani ved”. Ne visi pie šādas zīmes stāsies. Ja grib tehnisku palīdzību, tad nav jāceļ īkšķis, bet gan lēkājot un mājot ar rokām, esot jāskrien šosejas vidū… 😀 Šādā veidā trijatā lēkādami pa šoseju, apstādinām gandrīz visas garāmbraucošās mašīnas. Pavisam drīz atrodas arī tāds, kuram ir vajadzīgie vadi un varam turpināt ceļu. Ar solījumu sev, ka vadi būs pirmais pirkums, ko nopirksim Kraistčērčā. Izskatās, ka mums tie sāks noderēt arvien biežāk.

Iebraucot Kraistčērčā, uzreiz acīs iekrīt neskaitāmas pussabrukušas, pamestas celtnes, starp kurām pa retam var atrast arī kādu modernu jaunceltni būvēšanas stadijā. Braucot pa pilsētu, sajūta kā atrastos milzīgā būvlaukumā. Pirmajā brīdī rodas neizpratne, bet tad atceramies par 2011.gadā notikušo postošo zemestrīci, kas iznīcināja lielāko daļu pilsētas, tai skaitā grezno Kraistčērčas katedrāli. Joprojām pilsēta atgūstas no šiem notikumiem. Un katedrāles grausts stāv pilsētas centrā, kā skumjš atgādinājums.
Tūrisma info centrā paņemam pilsētas karti un dodamies kādas ēstuves meklējumos. Kartē atzīmēti rajoni, kuros it kā varot atrast dažādus restorānus un bārus. Tomēr dzīvē viss izskatās pavisam savādāk. Kādu stundu pavadām neizpratnē klīstot pa kluso un izmirušo pilsētu (ir pusseši vakarā). “Ēstuvju” rajonos tā pati ainava, kas citur – grausti, kas mijas ar pusuzceltām jaunbūvēm.
Toties priecājamies par ielu mākslu un grafiti, ar ko pilna pilsēta.

Kraistčērčā pavadījām trīs dienas. Atšķirībā no Velingtonas šī pilsēta nav tik draudzīga “freedom” kempingotājiem. Ja vien tev nav “self-contained” busiņš, tu nakšņot nedrīksti nekur pilsētas robežās. Un pilsēta ir liela. Līdz robežai tālu. Tā nu atkal ķērāmies jau pārbaudītiem paņēmieniem. Vakaros, kad satumsa, braucām uz privātmāju rajoniem un meklējām tumšāku, klusāku ieliņu, kur noparkoties naktsguļai. Galvenais, lai ielas malā stāvētu arī citas mašīnas – starp tām var nemanāmi iejukt tā, ka nevienam garāmgājējam prātā neienāks, ka mašīnā kāds guļ.
Dienas laiku pavadījām muzejā, kas manuprāt daudz neatpaliek no Te Papa muzeja Velingtonā. Saulainākos brīžos klīdām pa krāšno un patiešām milzīgo botānisko dārzu, kurā var atrast augus no visas pasaules. Arī Latvijas ozolus, kuriem te iet pasmagi. Ziemas iztrūkuma dēļ vecās lapas vēl nav nomestas, kad jau izaugušas jaunās. Arī bērziem laikam ne īpaši patīk Jaunzēlandes klimats – kraupiji un šķībi. Toties liepas šeit zied kupli.

Advertisements
Categories: Jaunzēlande | 4 komentāri

Ziņu izvēlne

4 thoughts on “Pavasaris Dienvidsalā I. Medījam sauli.

  1. Gunta

    Nezinu gan, kas tas ir, ko Tu tur esi apskāvusi pēdējā bildē, bet izskatās MĪĻI! 🙂
    Un par Latvijas ozoliem, kuriem iet smagi Jaunzēlandes ārēs, gandrīz asaru nobirdināju.
    Lai biežāk uzspīd saulīte, ir vietas, kur patverties no tās karstuma, un lai nenogust Sprīdīšu kājas 😉
    Ieraksti ar konkrētu laika iekavējumu, bet tāpat ļoti interesanti! Turpini rakstīt!
    Apskauju! 🙂

  2. Gundars

    Pa aizu gribētos pastaigāt. Sajūtas noteikti sirreālas. Ar to rozā begemotiņu tu labi saderi 😃. Aizdomājos, Jaunzēlande dikti sargā savu faunu un floru no citzemju ienācēliem. Tā pati apavu zoļu tīrīšana, telšu izkratīšana. Diez ka viņi līdz botāniskajam dārzam tos ozolus un citus augus nogādāja? Ievedot tādu mazu ozolstādiņu muitā stāsti, ka ved uz botānisko dārzu. Viņi brauc līdzi un skatās? Visādi var pa ceļam gadīties, iestādās kādam piemājas dārziņā…

    • Labs jautājums par muitu. Tie ozoli un citi augi gan jau, ka sen iebraukuši Jaunzēlandē. Tad, kad vēl muita nebija tik stingra. Kā ir ar šodienu, nezinu. Gan jau kaut ko ieved, bet pārbaudes, kas jāiziet, un papīra kalni, kas jāaizpilda, gan jau ka iespaidīgi.

  3. Gundars

    Vadus pirksiet, bet vai labāk nav nopirkt uzreiz akumulatoru? Dārgāk, bet nu noslāpt un neiedarbināt var arī kaut kur džungļos, kur garām staigā tikai četrkājainie

Komentāri, piebildes, pārdomas...?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Create a free website or blog at WordPress.com.

%d bloggers like this: