Ciatulu di i Mori – Col de Vergio – Manganu
←Iepriekšējā diena ◊ Nākošā diena→Naktī beidzot bija silti… Es pat teiktu karsti. Gulēt gan tik un tā īsti negulēju. Kaut kāds bezmiegs nakts otrajā daļā bija piemeties…
Piecēlos 6:00 un ap 7:00 devos ceļā. 3h līdz Col de Vergio. Itkā viegli gājās – viegls ceļš – sākumā nedaudz lejā un tad tik pa ieleju, pa smuku akmeņainu taciņu. Bet tomēr man bija smagi. Baigi šorīt mugura no somas sāpēja. Vairākkārt nācās nolikt somu un pavingrot.
Col de Vergio bija neliels veikaliņš, kurā sapirku pārtiku. Kā arī pēc 3h stundu gara rīta gājiena ieturēju kārtīgu pusdienpauzi, lai varētu nostaigāt nākošās 6h. Šodien gara diena.
Kopumā taka šodien bija viegla (bez ekstrēmiem kāpumiem vai kritumiem, vai klintīm), bet toties ļoti skaista. It sevišķi vidusposms – veda pa baltiem akmeņiem un klintīm nosētu kalnu grēdas kori. Pēc tam smuka smilšaina taciņa veda pāri milzīgiem līdzeniem kalniem, kas apauguši ar koši zaļu zālīti. Gluži kā Skotijā.
20 minūšu kārtīgu atpūtas pauzi paņēmu pie skaista ezera ar zaļu zālainu krastu, kur ganījās govis. Ezers Lac de Nino atrodas 1743m augstumā un skaitās ievērojams apskates objekts.
Pēdējo 1,5h taka veda pa līdzenu, akmeņainu klajumu, kur auga reti, bet ievērojami koki. Ievērojami ar savu vecumu. Nezinu sugu, bet stumbri izskatījās novecojuši un pārauguši savus gadsimtus…
Vienmēr ir prieks tālumā uz klints ieraudzīt koka mājeli – attiecīgās dienas galamērķi. Arī šodien – jau no krietna attāluma.
Nostaigāju šodien 8h, visvairāk jūt pēdas un pirksti. Jo, pat ja taka bija viegla, iets ir ļoti daudz tieši kilometru ziņā.
Ierodoties šajā refuge Manganu, protams, sastapu visu sev zināmo kompāniju. Un ne tikai. Arī visus tos, par kuriem šķita, ka vairs neredzēšu. Arī trīs vāciešus (Benu, Mariju un Polu), ar ko kopā vakariņoju pirmajā vakarā. Gājēju šeit atkal ļoti daudz šovakar. Kaut kā visi te satikušies. Laikam tāpēc, ka nav jau alternatīva – uz abām pusēm ļoti garš posms.
Beidzot iegāju arī kārtīgā dušā. Ledainā… 🙂 Bet nu vajadzēja saņemties. Jo šodien jutu, ka sāku nelāgi ost… 🙂
Gaidot rindā, sanāca pāris vārdus pārmīt ar beļģi par aukstajām naktīm. Pēc tam, kad pateicu, ka pagājušo nakti gulēju refuge, jo gribēju beidzot sasildīties, viņš sirsnīgi nosmējās, ka latviešu meitenei tā neklājoties baidīties no aukstuma… 😀 Un, kad teicu, ka reāli pa naktīm salstu, viņš paskaidroja, ka tas ir tāpēc, ka mana telts esot ļoti “light”… Un droši vien arī guļammaiss ļoti “light”… 🙂 Taisnība jau vien ir – esmu ietaupījusi uz vieglumu, bet zaudējusi uz siltumu… 🙂
Šodien pamatīgi cepināja saule un īsti nebija, kur patverties ēnā. Tāpēc vakarā uzmeklēju savā somā pēcsauļošanās krēmu. Bāzu roku somā un…jā…ir… Krēms ir “smuki” atvēries un izlijis pa visu manu mugursomas lielo iekšējo kabatu… Trakums… Bet nu par šito nāksies aizmirst līdz pat mājām un mājās būs soma, pamatīgi jāmazgā…
Ceļš uz Mājām... 