125. diena līdz 133. diena

125. līdz 128. diena – 9. līdz 12. septembris

Cascade Locks – Three Corner Rock – Gobblers Knob – Bear Lake – Trout Lake: 24,8 km – 38,2 km – 36 km – 33,1 km

noieti 3481 km / atlikuši 678 km

Bridge of the Gods no fotogrāfijām palicis atmiņā kā neliels metāla tilts, pār kuru retu reizi pārbrauc kāds auto. Arī filmā “Wild” ir redzams kas līdzīgs. Šodien pār milzīgo, vairāk kā 500 metrus garo tiltu gandrīz nepārtrauktā straumē plūst automašīnas. It sevišķi darba dienas rītā, kad tiltu šķērsojām mēs. Šeit nav gājēju ietves, uzejot uz tilta, mums tiek piekodināts turēties pie kreisās malas. Kad pāri brauc smagā automašīna, viss tilts dreb. Segums ir metāla režģis, un zem pēdām redzam upes ūdeņus. Pusceļā neliela zīmīte vēstī, ka šķērsojam Oregonas un Vašingtonas robežu. Sajūsma ir milzīga! Atlicis vairs tikai viens štats!

Kolumbijas upe ir zemākā vieta uz PCT – šķērsojot tiltu, atrodamies tikai 72 metrus virs jūras līmeņa. Tamdēļ pirmie desmit kilometri Vašingtonas štatā ir pamatīgs uzkāpiens ārā no upes ielejas. Beidzot ir tīras, zilas debesis un, uzkāpjot līdz korei, visapkārt paveras lielisks skats. Aiz muguras redzams sniegotais Mount Hood, kuru tuvplānā mums neizdevās apskatīt. Tepat priekšā sniegotais Mount Adams, kuram palēnām tuvojamies. Un tālāk uz ziemeļiem pie apvāršņa slejas vēl kāda iespaidīga, sniegota kalna virsotne. Visticamāk tas ir Mount Rainier, kuru sasniegsim pēc divām nedēļām. Ielejas un pārējās kalnu grēdas starp šiem trīs gigantiskajiem, sniegotajiem milžiem pārsvarā ir mežiem noaugušas un klinšainas.

Esam šeit tieši uz briežu medību sezonas sākumu. Tuvākajās dienās arvien biežāk sastopam medniekus, kas bruņojušies ar arbaletiem. Medīt šeit ir atļauts tikai ar bultām un ierobežotā diennakts laikā – 30 minūtes pēc saullēkta līdz 30 minūtes pirms saulrieta. Izņēmums ir indiāņi, kuriem ir atļauts medīt ar jebkādiem ieročiem jebkurā diennakts laikā. Dažas dienas vēlāk sastopam kādu indiānieti, kura, atšķirībā no visiem pārējiem, stiepj bisi. Tā esot smaga, viņa mums smaidot pasūdzās…

Četrās dienās tiekam līdz Trout Lake, kur mums ir nosūtīta pirmā paciņa. Šoseja, pa kuru ir jāstopē lejā uz nelielo ciematiņu, ir klusa. Ļoti reti kad garām aizbrauc kāds auto, un tie neapstājas. Pēc kādas stundas dabūjam braucienu džipa kravas kastē kopā ar somām. Līkumotajos serpentīnos ir jautri.

Trout Lake ir pavisam neliels ciemats, pie kura vienīgā veikaliņa dārzā ir ierīkota atpūtas zona haikeriem. Galdiņi, atpūtas krēsli un kaudze ar elektrības rozetēm. Ja pēdējās dienas uz takas jutāmies vieni, tad šeit atkal ir pilns ar haikeriem – gan pazīstamas, gan pirmo reizi redzamas sejas. Netālu ir arī kempings, kur nakšņojam.

129. diena – 13. septembris

Trout Lake – Lava Spring: 33 km

noieti 3514 km / atlikuši 645 km

No rīta dabūt braucienu ārā no ciemata ir grūti… Pat ja kāda automašīna brauc tajā virzienā un apstājas, viņi var mūs vest tikai pusceļu. Pēc stundas mūs beidzot augšā uzved kāds pavecāks mežzinis, kurš dodas meklēt interesantākos pieturpunktus, topošajam studentu pārgājienam.

Visas dienas garumā ejam apkārt Mount Adams, apskatot to no trim pusēm. Taka ved pa kalna nogāzēm tikai 6 kilometru attālumā no sniegotās virsotnes.

Telti uzceļam pie Lava Spring. Informācija kartēs stāsta, ka tas esot, iespējams, labākais avots uz visa PCT. Ūdens šeit filtrējas caur lavas laukiem un virszemē iznāk absolūti dzidrs.

Neskatoties uz saulaino laiku pa dienu, vakarā ir tāds aukstums, ka varētu sākt arī snigt…

130. diena – 14. septembris

Lava Spring – Ives Peak: 40,2 km

noieti 3555 km / atlikuši 605 km

Aukstums nepievīla. Šodien ap pusdienlaiku sāka krist smalks, slapjš sniedziņš. Ja no rīta vēl sajūsminājos par krāšņajām rudens krāsām, tad pēcpusdienā tās bija kļuvušas viegli baltas…

Pārmaiņas pēc pagatavojam sev siltas pusdienas (rīsi ar tunci un kariju ietīti tortiljā…), un pašsajūta ir lieliska. Sniegs katrā ziņā ir labāks kā lietus! Tas nemērcē apģērbu. Un, ja mums vēl izdotos kaut kur izmazgāt savas GoreTex jakas un nopūst tās ar speciālo ūdens atgrūdošo līdzekli, tad mēs šādiem laikapstākļiem pilnīgi noteikti būtu gatavi.

Šodien šķērsojām Goat Rocks Wilderness robežu. Taka ik pa brīdim izmeta cilpu arī Yakama indiāņu rezervātā. Neskatoties uz apmākušos laiku un mākoņiem, kas ik pa brīdim mūs ietin baltā pienā, apkārt esošās klintis un aizas ir iespaidīgas. Šeit dvēsele gavilē… Un ar katru kilometru, ko ejam uz ziemeļiem, ainava šeit kļūst arvien iespaidīgāka…

131. diena – 15. septembris

Ives Peak – Highway 12 (White Pass): 32,5 km

noieti 3587 km / atlikuši 572 km

Visu nakti bija snidzis smalks sniedziņš. Un mīnusos tas viss bija labi piesalis. No rīta tējai ūdeni nācās iebērt katliņā… 🙂 Telti novākt pie šādas situācijas, kā izrādās, nav viegli. Vakarā tā bija paspējusi izmirkt, bet no rīta viss bija noledojis un telts karkass sasalis kopā. Lai nesasaltu arī paši, pēc iespējas ātrāk sapakojāmies un devāmies ceļā, brienot pa svaigo sniegu. Pēc pēdu nospiedumiem spriežot, bijām trešie gājēji šorīt.

Ja mums šobrīd jautātu, kurš posms no PCT ir mūsu favorīts, tad atbilde viennozīmīgi būtu – Goat Rocks Wilderness un konkrētāk Knife Edge ar skatu uz Mount Rainier. Vēl Latvijā esot un internetā meklējot PCT bildes, tieši no šī apgabala tās bija visiespaidīgākās. Mēs gan šeit piedzīvojām pavisam citādus laikapstākļus kā paredzēts, bet tas mūsu pieredzei iedeva tikai vēl lielāku sajūsmu…

Rīts sākās ar uzkāpienu līdz Old Snowy Mountain. Ļoti atbilstošs nosaukums… 🙂 Nostaigājot pa tā slīpo, aizsnigušo nogāzi, nonācām uz Knife Edge. Turpmākos četrus kilometrus taciņa veda pa klinšainu kalna kori, kurai abās pusēs stāvas nogāzes. Ik pa brīdim mākoņi atsedza skatu uz apsnigušajiem kalniem un dziļajām ielejām. Uz ziemeļiem no mums virs mākoņiem spīdēja ledājiem klātā Mount Rainier virsotne.

Pakāpjoties zemāk, sniegs vairs nebija. Pa klinšainām un mežainām korēm nokāpām līdz Highway 12 (White Pass), kur atrodas neliels benzīntanks un viesnīca. Pēteris bija ticis lejā par stundu ātrāk, un, kad sešos vakarā beidzot galā tiku es, viņš mani jau gaidīja ar siltiem frī kartupeļiem no benzīntanka kafejnīcas… 🙂

132. diena – 16. septembris

White Pass – Sand Lake: 6,1 km

noieti 3593 km / atlikuši 568 km

Tā kā uz Chinook Pass mums jābūt tikai parīt no rīta, lielāko daļu no šodienas nozvilnējām White Pass kafejnīcā kopā ar citiem haikeriem. Siltās zeķes, cepures un cimdi veikaliņā šodien ir pieprasīta prece… 😀 Daudzi pēc tikko piedzīvotā sniega šeit iegādājas kaut ko siltāku…

Aiz loga līst. Ārā ir drēgns. Īstā diena, lai gribētos būt kaut kur iekšā… Tikai ap septiņiem vakarā beidzot devāmies ceļā un pa tumsu nostaigājām sešus kilometrus līdz nelielam ezeriņam ar kempinga vietām tā krastos.

133. diena – 17. septembris

Sand Lake – Highway 410 (Chinook Pass): 42,1km

noieti 3635 km / atlikuši 526 km

Klusa, lietaina diena. Esam ietinušies pončo līdz degunam. Kādā brīdī mums pretīm jāj divi mednieki uz zirgiem. Jau pa gabalu viens no tiem sauc, lai stājamies malā un runājam ar viņiem. Savādāk zirgiem mēs izskatoties pēc milzīgiem monstriem… 😀 Smieklīgi, bet patiesi. Kad zem pončo ir paslēptas arī mugursomas un kapuce uzvilkta uz acīm, skats ir diezgan interesants…

Īsi pirms tumsas uz brīdi piestājam pie kāda ezeriņa paņemt ūdeni. Atlikuši četri kilometri līdz Chinook Pass, un nolemjam tos nostaigāt jau šovakar. Pēteris pie ezera uzkavējas mazliet ilgāk, bet es jau dodos ceļā ar domu, ka gan jau viņš mani līdz šosejai panāks… Lietus līst, viss ir izmircis, ir auksti. Cenšos iet pēc iespējas lēnāk, bet drīz sāku pamatīgi salt. Kad pēc pusstundas joprojām man neviens neseko, sāku bažīties, ka kaut kas būs noticis… Pētot karti saprotu, ka arī reljefs īsti nesakrīt ar apkārtesošo… Tumsā, lietū un aukstumā nonāku pie skaudras apziņas, ka laikam būšu aizgājusi pa kādu citu nezināmu taku…

Pagāja labs brīdis, līdz es izmirkušajā kartē sazīmēju taciņu, uz kuras es visticamāk atrados. Tā izveda uz šosejas puskilometru zemāk kā PCT. Biju aizgājusi jau labu gabalu, tāpēc atpakaļ iet nebija vērts. Devos skrējienā lejā no kalna, lai uz Chinook Pass nonāktu ātrāk kā Pēteris. Savādāk varētu sākties ilgs riņķa dancis, staigājot šurpu turpu un meklējot viens otru. Paspēju pēdējā brīdī. Pēteris jau bija devies atpakaļ pa taku, bet nebija vēl aptvēris, ka esmu kaut kur pazudusi…

Advertisements
Categories: PCT | 3 komentāri

Ziņu izvēlne

3 thoughts on “125. diena līdz 133. diena

  1. Gundars

    Tā bilde uz kores ir vienkārši graujoša! Var jau būt “garšīgas” vietiņas uz mūsu zemeslodes.
    Domāju, ka būsiet jau pietiekošu strēķīti nogājuši, lai vēl sāktu sunīšos spēlēt skrienot pa riņķi.
    Patika tas teksts “tur tas kalns, pie tā būsim pūc divām nedēļām”. Johaidī, tās taču ir veselas divas nedēļas!! Tie mērogi ir neprātīgi.
    Jā, un vēl jums attāluma ziņā tikvien kā Latviju pārstaigāt.
    Pa īstam izturību pēdējiem posmiem!

    • Paldies!!! 🙂 Pavisam nedaudz tik atlicis.. Reizē prieks un satraukums, reizē skumji. 🙂
      Mērogi kalnos tiešām ir latviešu cilvēkam neaptverami.

  2. Gunta Patkovska

    Nepazaudējiet gan viens otru pašā finiša taisnē! 🙂

Komentāri, piebildes, pārdomas...?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Create a free website or blog at WordPress.com.

%d bloggers like this: