118. diena – 2. septembris
North Cinder Peak – Britenbush Lake: 35 km
noieti 3181 km / atlikuši 981 km
Kā jau laika prognoze solīja, šodien lietus. Ietinušies pončo, lēnām čāpojam visas dienas garumā. Tikai retu reizi apstājamies atpūtas pauzei, jo ir pārāk auksts. Lietus pierimst tikai brīdi, kad esam uzkāpuši kādā kalnu pārejā virs lietus zonas. Esam iekšā lietus mākoņos. Šeit nelīst, šeit gaiss vienkārši ir slapjš. Visapkārt balta migla. Neredzam tālāk par divdesmit metriem. Un aukstums nenormāls. Sastopam arī citus haikerus – Deivu, Aleksi un Metu, kuri arī ir tikpat PĀRSALUŠI kā mēs. Aleksim pat nav garo bikšu. Viņš tās aizsūtījis paciņā uz Timberline Lodge ar domu, ka Oregonā jau vēl būs silts… Tagad šortos nabadziņš skraida šurpu turpu, lai nesasaltu ragā.
Saprotam, ka vajag celt telti, līst guļammaisos un vārīt siltu tēju. Bet vispirms jātiek lejā no kalnu pārejas. Ir cerība, ka tur būs kaut nedaudz siltāk. Tā nu visi saņemamies un noejam vēl astoņus kilometrus lejā līdz ezeram, pie kura ir neliels patvērums – mūrēta nojume ar cauru jumtu. Blakus uzceļam telti, bet puiši paliek gulēt nojumē. Silti nav un sausi ne tik, bet vismaz lietus vairs nelīst. Un ar Deiva piedāvāto viskiju miegs arī uznāk ātri.
119. diena – 3. septembris
Britenbush Lake – Summit Butte: 46,2 km
noieti 3228 km / atlikuši 936 km
Rekorddiena. Noejam 46,2 kilometrus. Tik daudz vienā dienā līdz šim vēl nebijām pieveikuši. Spīd saulīte, brīžiem mākoņains, bet toties nelīst. Tas arī iemesls lielajai kilometrāžai – zinām, ka rīt atkal būs lietus, tāpēc izmantojam labo laiku, lai tiktu pēc iespējas tālāk.
Jau vēlu vakarā sasniedzam kempingu pie paliela strauta. Tas ir pārpildīts. Telts uzceltas cieši līdzās viena pie otras. Tik daudz haikeru sen neesam redzējuši. Uzpildām strautā ūdeni vakariņām un dodamies tālāk. Deivs, Aleksis un Mets ir pārsteigti par mūsu tempu šodien. Gandrīz sešus kilometrus pēc strauta jau tumsā uzceļam telti klusā, klajā mežā. Un drīz pēc mums ierodas arī puišu trijotne, kurus ar savu neatlaidību šovakar esam iedvesmojuši arī nepalikt pie pārpildītā strauta, bet turpināt haikot līdz pat tumsai.
120. diena – 4. septembris
Summit Butte – Salmon River: 42,7 km
noieti 3270 km / atlikuši 893 km
Sliktie laikapstākļi, kas mijās ar saulainām dienām, haikerus ir apvienojuši vienkopus. Šodien ejam tādā haikeru barā kā vēl nekad līdz šim.
Vēlme ir tikt līdz Timberline Lodge, kur mūs gaida ceturtā paciņa. Tur ir arī patvērums, restorāns, siltas dušas, kamīns… Priekš nosaluša un izmirkuša haikera tā ir paradīze. Deivs noskaidrojis, ka tur cepjot pašas garšīgākās picas… Skan kārdinoši, lai gribētos tikt līdz turienei jau šovakar. Un tomēr kilometrāža pārāk liela, un kalns, kurā atrodas Timberline Lodge, pārāk augsts. Nokempingojam jau krēslā četrus kilometrus pirms tam. Tieši līdz ar lietus sākšanos.
121. diena – 5. septembris
Salmon River – Timberline Lodge – Muddy Fork: 23,8 km
noieti 3294 km / atlikuši 870 km
Esam lietus mākoņos un vējā. Rīts sākas ar stundu garu uzkāpienu augstāk kalnos. Taka ved pa atklātām kalna korēm un nogāzēm. Tepat virs mums ir Mount Hood sniegotā virsotne, kura šobrīd ietinusies lietus mākoņos.
Paiet kāds brīdis, līdz saprotam, kur jāgriežas nost no takas, lai dotos uz Timberline Lodge. Esam pārsteigti, ka šeit nav nevienas norādes uz tik populāru vietu. Bet, kad pēc simts metriem no miglas iznirst MILZĪGA ēka, saprotam, ka patiesībā atrodamies jau viesnīcas pagalmā, kur norādes nebūtu vajadzīgas, ja vien migla mums netraucētu redzēt tālāk par daždesmit metriem… 🙂
Sastopam arī Deivu, Aleksi un Metu, kuri uz picu iepriekšējā vakarā tā arī nepaspēja, toties nakšņoja siltā viesnīcas numuriņā. Viņi stāsta, ka naktī šeit augšā esot snidzis. Aleksim par šausmām, kurš nekad dzīvē līdz šim neesot redzējis sniegu… Pie viņiem numuriņā laimīgi tiekam arī siltās dušās un viesnīcā izmazgājam veļu.
Kā jau parasti – siltā, mājīgā civilizācija ievelk sevī… 🙂 Bijām domājuši šeit piestāt tik uz brīdi, lai paņemtu savu paciņu, bet galu galā palikām līdz pat pēcpusdienai. Ēka ir celta simt gadus atpakaļ. Iespaidīga un lepna celtne ar plašu publisko zonu, kuras centrā ir trīspusīgs kamīns divu stāvu augstumā. Ērti iekārtojamies mīkstos atpūtas dīvānos pie kamīna un vērojam kā aiz loga vējš dzenā lietus miglu. Pirms došanās atpakaļ realitātē nolēmām nobaudīt arī Deiva cildināto picu. Šeit mazā ēstuvītē ēkas apakšstāvā patiesi cepj garšīgākās picas, ko jebkad dzīvē esmu baudījusi… 🙂
Jau vēlā pēcpusdienā beidzot saņemamies un pa Mount Hood vulkāniskajām nogāzēm čakli nostaigājam vēl gandrīz divdesmit kilometrus. Pats kalns gan tā arī paliek lietus mākoņos ietinies. Jau krēslā vēl izmetam loku gar skaisto Ramonas ūdenskritumu, kur ūdens plūst plašās kaskādēs 30 metru augstumā.
122. diena – 6. septembris
Muddy Fork – Eagle Creek: 37,3 km
noieti 3332 km / atlikuši 832 km
Vēl viena lietus diena uz PCT… Pamazām sākam pierast. Kad līst un tu atrodies nekurienes vidū, nekas cits jau neatliek kā turpināt iet… Tā nu pacietīgi tipinām visas dienas garumā.
Nokāpienam lejā uz Cascade Locks ir iespēja izvēlēties starp divām takām. Neizvēlamies PCT – tas, kā parasti Oregonā, ved caur nomaļiem mežiem. Alternatīva ir iespaidīgā Eagle Creek taka. Bet lai tiktu uz tās, vispirms ir jānokāpj gandrīz tūkstoti augstuma metrus uz leju pa stāvu, dubļainu un slidenu Indian Spring taku. Kājām nemaz šāds nokāpiens nepatīk, un vairākas reizes gandrīz sanāk nobraukt pa dubļaino taciņu uz dibena…
Jo zemāk gravā kāpjam, jo mežs paliek zaļāks un bagātīgāks. Telti uzceļam īstos paparžu un “liānu” džungļos. Visi krūmi un koku zari šeit noauguši ar sūnām un ķērpjiem, kas nokarājas garās, pūkainās ķeselēs.
123. diena – 7. septembris
Eagle Creek – Cascade Locks: 17,8 km
noieti 3349 km / atlikuši 809 km
Eagle Creek taka ir populāra starp vienas dienas haikeriem. Tā ved pa upes kanjonu gar vairākiem ūdenskritumiem, no kuriem iespaidīgākais un slavenākais ir 50 metrus augstais Tunnel Fall. Taka šeit izcirsta klintī tieši aiz krītošās ūdens masas.
Pēdējos piecus kilometrus, pirms sasniedzam Cascade Locks un atgriežamies uz PCT, ejam pa vēsturisku autoceļu. Vecais Columbia Highway ir bijis viens no pirmajiem asfaltētajiem autoceļiem valsts ziemeļrietumos. Tas tika izbūvēts 1920-tajos un tajā laikā skaitījās izcils sasniegums. Tomēr strauji attīstoties mašīnbūvei un pieaugot braukšanas ātrumam, autoceļš ātri kļuva bīstams. Šodien paralēli tam ved Interstate 84, un vecā šoseja ir atdota gājēju un velobraucēju rīcībā.
Pēcpusdienā sasniedzam Bridge of the Gods, kas mūsos izraisa smaidu un priecīgu satraukumu. Šajā vietā noslēdzās grāmatas un filmas “Mežone” galvenās varones gājiens pa PCT. Mums šeit noslēdzas Oregonas štats. Un, šķērsojot tiltu, būsim sasnieguši jau pēdējo štatu. Kas tad vairs ir atlicis…gandrīz nekas... 🙂
Līdz tam gan vēl pāris atpūtas un resuply dienas šajā upes pusē. Nelielajā Cascade Locks pilsētiņā sekojam nemanāmām zīmītēm uz stabiem, kas mūs aizved uz traileņģeļa Šreka māju. Viss pagalms mājīgi iekārtots un atvēlēts haikeru vajadzībām. Šreks ir pārsteigts un priecīgs savā mājā uzņemt divus latviešus. Esam pirmie, ko viņš sastop, un mūsu bilde tūlīt tiek ievietota Facebook PCT grupas lapā.
Šodien mums īpaša un priecīga diena. Satiekam amerikas latviešu ģimeni, kuri mūsu gaitām sekojuši līdzi jau no sākuma. Kad tiekam mobilo sakaru zonā un aizsūtām SMS, ka esam sasnieguši Cascade Locks, Inese un Ēriks uzreiz dodas 45 minūšu braucienā no Portlandas, lai mūs satiktu. Vēlāk pievienojas arī viņu dēls Aldis ar sievu Sandru. Pēcpusdiena un vakars tiek pavadīts, izbaudot iespēju pļāpāt latviešu valodā. 🙂 Tiekam arī aizvesti līdz Portlandas REI veikalam, kur iegādājamies vēl vienu silto drēbju kārtu un siltākus cimdus. Šī tikšanās mums iedod atkal jaunu sparu turpināt ceļu.
124. diena – 8. septembris
Cascade Locks: resuply diena
Pastā Pēteris saņem jau otro sūtījumu no LEKI – atkal jaunus nūju galus. Ļoti patīkama attieksme no ražotāja.
Nolemjam doties uz blakus esošo Hood River pilsētiņu iepirkt pārtiku tālākceļam. Šoreiz jānosūta tikai divas paciņas, jo Vašingtonas štata vidū ir plāns satikt vēl vienu latviešu ģimeni, kas fano līdzi mūsu ceļam.
Cascade Locks nomalē piedzīvojam ātrāko stopēšanu līdz šim… Pēteris neapdomīgi nostājas krūmu ēnā tā, ka nav saredzams no ceļa. Bet es pat līdz galam nepaspēju pacelt roku stopēšanai, kad pirmā mašīna jau griež malā… Kad pie mašīnas piesteidzas arī Pēteris un mēs paziņojam, ka esam divi braucēji, šofera sejā redzama neliela vilšanās… 😀 Pa ceļam viņš izstāsta, ka stopētājus nekad neņemot, jo tie nelabi ožot un izskatoties pēc bezpajumtniekiem… Mēs tādi neesam, tamdēļ viņš nolēmis uztaisīt izņēmumu un apstāties…
Hood River iepērkam pārtiku divpadsmit dienām un ar sešiem pārpildītiem maisiņiem stopējam atpakaļ uz Šreka māju pakot paciņas sūtīšanai. Šoreiz nostopējam divus klaidoņus ar busiņu, kas ietinušies zālītes dūmos. Ļoti laipni un sirsnīgi cilvēki. Knapi ierūmējamies busiņa aizmugurē pie diviem suņiem, kas laiski guļ uz pamatīgas mantu un segu kaudzes. Un jūtamies laimīgi. 🙂
Ceļš uz Mājām... 
Aleksim no sniega nebija jābaidās, viņam bija jābūt sajūsmā par to, – ja jau dzīvē nekad iepriekš to nebija redzējis! 🙂
Tad jau zināsim, no kurienes nākamreiz picas ar piegādi uz mājām pasūtīt! 😉 😀
Prieks un lepnums par jums, ka jūs ejat tālāk par Mežoni! 🙂
Kā tas šoferis pārbaudīja, ka jūs neesat to starpā, kas nelabi ož? 😀
Njāa…. sekoju jums kopš maija un kaut kā neticās ka esat tik tālu tikuši 🙂 prieks par jums un lai viegls un silsts solis arī turpmāk 😉
Paldies! Silts un sauss solis – tas tālāk patiesi būs svarīgi! 🙂
Ak tas šoferis izskatījās vīlies.. 🙂
Vēl jau jāiet ir kāds strēķīts. Atliek novēlēt mazāk aukstumu un sniegu. Bet labi, ka Kalifornijas ugunsgrēkiem izgājāt bez pārāk lielām problēmām. Tur esot diezgan nodedzis.
Vinji shodien pameta Kirklandi un devaas taalaak no Snoqualmie pass uz Stevens pass. Laiks buus slapjsh tikai piektdien; visumaa silts.