PCT

150. diena – 4. oktobris

Winthrop – Cutthroat Pass: 8,5 km

noieti 4060 km / atlikuši 92 km

Svētdiena, silta saulīte un zilas debesis. Komplekts, kas uz taku atvedis milzumdaudz dienas haikerus. Visi stāvlaukumi šosejas malā pilni. Pie Rainy Pass mašīnas novietotas ne tikai stāvlaukumā, bet arī gar šoseju. Kad pēcpusdienā kāpām augšup pa taku, ik pa brīdim nācās nokāpt no takas, lai palaistu garām kādu pretīmnācēju. Dzīva satiksme šeit.

Ir pienācis lapegļu dzeltēšanas laiks, un esam sasnieguši vietas, kur tās aug. Kalnu nogāzes šeit izraibinātas ar koši zaļām un zeltaini dzeltenām eglēm. Krāsaini un skaisti.

Soma pēc uzpildīšanās šķiet pārlieku smaga… Tālu tai kalnā netikām. Pat desmit kilometrus neaizvilkām. Būs rīt jāiet mazliet vairāk.

151. diena – 5. oktobris

Cutthroat Pass – Harts Pass: 41,3 km

noieti 4101 km / atlikuši 51 km

Ledāja pāreja, Granīta pāreja, Metju pāreja, Briežu pāreja…. Šodien no vienas kalnu pārejas līdz nākošajai. Pa klinšainām kalnu korēm. Gar gigantiskām granīta sienām, pa kurām tā vien gribas pakāpt. Ar skatu dziļās, mežainās ielejās, kas zaļdzelteni raibas. Skaista un saulaina šī diena, kurā dvēsele dzied…

Un, kad rietošā saule iekrāsoja debesis, šķita, ka esam ko uzpīpējuši – dzelteni koki un rozā debesis… Leiputrija… 🙂

Vakars gan izvērtās savādāks kā plānots. Ņemot vērā, ka vakar paslinkojām, šodien nācās iet vairāk, līdz pat tumsai. Un ūdens trūkuma dēļ nācās iet vēl vairāk… Sekojot kartēs dotajai informācijai, jau krietnā tumsā devāmies nost no PCT pa kādu meža ceļu meklēt ūdeni. Tomēr strauti izrādījās sausi. Līdz nākošajam ūdenim uz takas bija pārāk tālu, tamdēļ cēlām vien telti ceļa malā kādā meža kempingā un palikām bez siltām vakariņām. Gadās arī tā. Pa abiem sagrabinājām ūdeni vien tējai. Vismaz kaut kas.

152. diena – 6. oktobris

Harts Pass – Woody Pass: 33,4 km

noieti 4135 km / atlikuši 17 km

Katru soli, ko šodien noejam, iesim parīt vēlreiz tikai pretējā virzienā. Harts Pass, ko šķērsojām agri no rīta, ir vieta, kur vistuvāk var ar auto piebraukt robežai no ASV puses. Ja nav vēlēšanās doties iekšā Kanādā, kur 13 kilometrus no robežas taka izvestu pie autobusa, tad var nākt 50 kilometrus atpakaļ līdz Harts Pass. To darīsim arī mēs. Ņemot vērā, ka vietā, kur PCT šķērso robežu, nav nekāda robežpunkta – tikai mežs, tad pēc tam, caur oficiālo robežpunktu mēģinot tikt atpakaļ ASV, robežsargam varētu būt daudz jautājumu par tēmu “kā mēs vispār izkļuvām no valsts?” Negribam to piedzīvot, tad jau labāk vēl vienu lieku dienu pastaigāt pa PCT…

Neesam vienīgie, kas izvēlas nākt atpakaļ. Šodien sastapām pāris pretīmnākošus haikerus, kas jau pabijuši pie galapunkta. Un tieši šorīt pirmo reizi līdz galam aptvērām, ka sapnis drīz būs piepildīts… Šo pēdējo posmu nav iespējams iziet bez saviļņojuma. Kalnos plašums tāds, ka redzi tālu, tālu sev priekšā. Un šodien, raugoties uz kalnu grēdām pie horizonta, jau skaidri apzinājāmies, ka tā ir Kanāda.

Pusdienlaikā sastapām pretīmnākošu kādu puisi vārdā Toms, kurš bija devies tikai pēdējās divas dienas pavadīt draugu līdz Kanādai. Pats viņš šo taku šogad bija nogājis tikai līdz Oregonai, pēc tam izstājies – nolēmis atgriezties darbā. Stāvot un pļāpājot, pēkšņi nonācām pie saprašanas, ka pavasarī esam sākuši iet vienā un tajā pašā datumā. Tad arī atcerējāmies, ka Kevins, Šeldons un Toms bija trīs draugi, ar kuriem mums sanāca iet kopā pirmo nedēļu. Līdz galam nav ticis neviens no viņiem. Šeldons izstājās Big Bear Lake, bet Kevins Tehachapi.

Sastapām arī Hannu ar tēti nākam atpakaļ pa taku. Tētis bija nolēmis pievienoties šajā pēdējā posmā līdz robežai, bet augstums virs jūras līmeņa (esam šeit virs 2000m) viņu pārsteidzis nesagatavotu. Sliktās pašsajūtas dēļ viņi nogājuši ap desmit kilometriem un griezušies tomēr atpakaļ uz Harts Pass. Hanna pavadīs tēti līdz mašīnai un uz robežu dosies tomēr viena.

Uzcēlām telti kādā mazā, bet pieprasītā kempingā 17 kilometrus pirms robežas. Mums plāns ir rīt atstāt telti un liekās mantas šeit un doties līdz robežai un atpakaļ ar vieglākam somām. Attālums ir tieši tāds, lai to paveiktu vienā dienā. Un ņemot vērā, ka uz klinšainajām kalnu korēm, pa kādām pēdējās dienas ved taka, nav daudz iespēju uzcelt telti, šonakt šeit pavisam mazā, plakanā laukumiņā esam trīs teltis. Holdens kopā ar mums rīt dosies līdz robežai, bet Šefs šobrīd jau ir atceļā uz Harts Pass.

153. diena – 7. oktobris

Woody Pass – ASV / KANĀDAS ROBEŽA – Woody Pass: 17,6 + 17,6 km

noieti 4170 km

Nolēmām padoties un līdz Kanādai neiet…

Labi, joks… 🙂

Pl.12:36 ar skaļiem saucieniem un, lietum līstot, sasniedzām Kanādas robežu!!! Pēdējie padsmit kilometri likās garākie uz visa PCT. Pat ja somas bija vieglas un iešanas temps tuvu skriešanai…

Tieši pirms robežas taka pagriežas nelielā serpentīnā pa kalnu uz leju. Mežs šai vietā biezs un aizaudzis, redzēt neko nevar, bet dzirdēt gan. Pie pieminekļa īsi pirms mums bija nonākusi kāda mums pazīstama haikeru četrotne. Un, kad skrienot lejā pa serpentīnu, dzirdējām skaļus bļāvienus, sapratām, ka ESAM TUVU!!!!

Piemineklis slapjš un dubļains. Bet tik mīļš! Tik daudz reižu bildēs pētīts, bet tagad dzīvē aptaustāms…

Mīļie draugi, līdzjutēji un atbalstītāji, to sajūtu tur stāvot ar vienu kāju ASV un ar otru Kanādā, līdz galam nemaz nevar aprakstīt… 🙂 Pieci mēneši ceļā, tas ir ļoti ilgs laiks.

No Rainy Pass savā somā biju stiepusi šampanieša pudeli, par ko visiem bija liels pārsteigums un prieks. Pavadījuši uz robežas pusotru stundu, devāmies atceļā.

Jā…ar lietu sākām šo ceļu, ar lietu nobeidzam… Visu šo īpašo dienu bez apstājas lija. Ja turpceļā un uz robežas emocijas mums palīdzēja lietu un aukstumu pat nemanīt, tad atceļā priecājāmies par sauso telti, kas mūs jau gaidīja.

154. diena – 8. oktobris

Woody Pass – Harts Pass: 31,4 km

noieti 4201 km

Tāpat kā alpīnistam, kurš uzkāpis kalnā, vēl ir jātiek arī lejā, tā arī mums – vēl ir jātiek ārā no mežiem un kalniem. Un, iespējams, tas pat ir labi. Ja pie pieminekļa bija šaubas – un tas ir viss? Pacific Crest Trail ir noiets? Nevar būt… Tad šodien mēs šo sajūtu atradām. Ar katru pretīmnākošo haikeri, kurš vēl ir tikai ceļā uz Kanādu un sveic mūs ar padarīto, sajutām, ka šis Ceļš ir nostaigāts. Nolēmām aprunāties un nofotogrāfēt katru, kurš mums šodien nāks pretīm.

No vienas puses esam ļoti noguruši un gribam atpakaļ civilizētā vidē. Gribam atpūsties. Mūsu kājas to ir pelnījušas. Bet no otras puses – gribas doties atpakaļ uz dienvidiem. Atpakaļ uz Meksikas robežu un piedzīvot to visu vēlreiz…

Šis Ceļš patiesībā noslēdzās Harts Pass. Kluss un tukšs stāvlaukums mežu vidū, pie kura pieved dubļains un šaurs kalnu ceļš. Nonācām tur pēcpusdienā un gandrīz uzreiz izdevās nostopēt garāmbraucošu auto, kas šeit šajā gadalaikā un šādos lietainos laikapstākļos ir retums. Divi vīri Kregs un Džims devās mājup no sava trīs dienu pārgājiena. Tikām ne tikai novesti no kalniem atpakaļ civilizācijā, bet arī dabūjām naktsmājas pie Krega. Viņš ar velosipēdu ir izbraukājis visu Eiropu un zin, cik daudz ceļotājam šādos ceļojumos nozīmē vietējo cilvēku atbalsts.

Takas vidū kāds no nostopētajiem šoferiem mums reiz teica: “Kad viss būs aiz muguras, grūtības un sāpes aizmirsīsies. Un tad jūs aptversiet, ka tas, iespējams, bijis lielākais piedzīvojums dzīvē…”

Best summer what I ever had!

Tiekamies nākošajos piedzīvojumos!