112. līdz 117. diena

112. diena – 27. augusts

Shelter Cove Resort – Taylor Lake: 41,1 km

noieti 3084 km / atlikuši 1156 km

Pie Shelter Cove Resort sastopam ļoti daudz haikerus. Laikam dēļ ugunsgrēka pie Crater ezera, kad Mazama ciematā bija “iesprūduši” ap 30 haikeri dienā, esam panākuši lielu baru. Nevar vairs sūdzēties, ka esam kādā “melnajā caurumā”. Vislielākais prieks vienmēr ir sastapt sen neredzētas, bet pazīstamas sejas. Ar Džo kopā gājām vairākas dienas High Sierra vidū. Tas bija divus mēnešus atpakaļ, kad redzējāmies pēdējo reizi.

Vakarā īsi pirms plānotā kempinga panākam arī MamaSquirrel un NoBoundary ar Tomu mugursomā. Toms ir viņu pašu audzēts tomātiņš, kuru viņi rūpīgi nes jau no pašas Meksikas robežas. Ja Tomiņš saņemsies, tad uz Kanādas robežas viņi ēdīs tomātus. Pagaidām seši ziedi jau bijuši.

Tomāts Toms

113. un 114. diena – 28. un 29. augusts

Taylor Lake – Koosah Mountain – McKenzie Pass: 43,5 km – 39,2 km

noieti 3167 km / atlikuši 1073 km

Pēdējās dienas aukstums ir bijis arvien jūtamāks. Pēteris pa naktīm salst, neskatoties uz to, ka parametri mūsu guļammaisiem ir vienādi. Kad tos pirkām, šķita, ka atšķiras tikai krāsa un modeļa nosaukums. Tomēr atšķirība ir lielāka. Komforts skaitoties pie mīnus 15 grādiem. Ha ha… Kad temperatūra tuvojas nullei, man jau ir nekomfortabli, bet Pēteris ir pārsalis.

Pēdējās augusta dienas mūs apbalvo ar lietu. Neesam to jutuši kopš jūlija sākuma. Lietus un aukstums apgāž mūsu ikdienas paradumus ar kājām gaisā. Sākot jau ar to, ka no rītiem soma jāpako teltī. Arī lietusmētelis jāuzvelk jau teltī. Pārvietojas arī somā esošās lietas. Siltās drēbes nu ir vajadzīgas arī pa dienu, kamēr atpūties pusdienas pauzē – tās jāpako somas augšā. Pa dienu paredzētais ēdiens ir jānovieto kaut kur viegli pieejamā, ārējā kabatā – ja pa dienu pamatīgi līs, nebūs tik viegli tikt iekšā somā, nesamērcējot tās saturu. Arī iešanas paradumi mainās – daudz retāk taisām atpūtas pauzes, un tās ir daudz īsākas, jo ir pārāk auksts.

Un tomēr dvēsele gavilē. Kad tu redzi kā mainās mežs pēc lietus. Kad zaļajai krāsai nu ir piejaukusies tik daudz oranžā un tumši sarkanā. Kad katrs lietus piliens iemirdzas īsajos saules staros. Mežs smaržo citādāk. Rudenīgais vējš pūš citādāk. Apģērbjoties siltāk, tu nejūti aukstumu, kas nāk līdzi šim gadalaikam. Tu redzi tikai rudens krāšņumu. Esot uz takas, esam pieredzējuši kā daba lēnām mostas un uzplaukst pavasarī. Kā tā koši zaļo vasaras sākumā. Kā nodzeltē un izdeg karstajā saulē vasaras beigās. Kā tā lēnām dodas gulēt rudens vējos.

Agri no rīta ejam garām Three Sisters Mirror ezeriem. Rīta miglā, purvainā ezeriņa otrā krastā stāv stirniņa un nolūkojas mūsos. Uz brīdi apstājamies un raugāmies viņā. Tie ir tie mazie brīži, kad mēs līdz sirds dziļumiem saprotam, kāpēc darām to, ko darām…

115. diena – 30. augusts

McKenzie Pass – Big Lake Youth Camp: 22,6 km

noieti 3189 km / atlikuši 1051 km

Ko parasti dara tualetē? Nepieklājīgs jautājums? Nu kā! Vāra tēju! 🙂 Tieši ar šādu amizantu pieredzi atnāca rīts…

Lietum līstot, izpakojāmies no telts un devāmies ceļā. Pavisam drīz taka izveda no meža atklātos lavas laukos. Lietum šeit pievienojās arī pamatīgs vējš. Pa ļoti asiem akmeņiem noklāto taku īsti ātri pārvietoties nesanāca. Pēc nepilnas stundas beidzot sasniedzām šoseju – McKenzie pāreju. Bijām pārsaluši un izmirkuši… Lavas lauki nebeidzās arī šeit. Patiesībā tie tikai sākās. Milzīgs, melns klajums, kurā neatradīsi ne mazāko aizvēju. Lietus ārkārtīgi stiprajā vējā šeit pārvietojās gandrīz horizontāli gar zemes virsu. Stiprākas brāzmas brīžiem mūs pašus gāza no kājām. Aukstums tāds, ka šķita – tūlīt sāks snigt. Devāmies gar šoseju uz austrumiem, jo tur kartē bija atzīmēta kāda observatorija. Tā gan izrādījās vaļēja akmeņu čupa, bet toties pēc divsimt metriem no miglas iznira vientuļa tualetes būdiņa… Abi bez jautājumiem un šaubām devāmies uz to un iesprukām vienā no kabīnītēm…

Labi, ka ASV tās publiskās, sausās tualetes ir patiešām tīras un kārtīgas. Šeit bija aizvējš, un nelija lietus uz galvas! Šeit bija siltāks kā ārā! Kādu stundu pavadījām kabīnē, dzerot siltu tēju. Šādos brīžos visgrūtāk ir tikt galā ar šaubām – ko darīt tālāk – padoties vai nepadoties? Mēs varējām arī stopēt lejā uz pilsētu. Ik pa brīdim garām pabrauca kāda automašīna, arī piestāja mazajā autostāvietā līdzās. Pilsētā mēs atrastu patvērumu, varētu izžāvēt savas drēbes. Bet tas neiekļāvās mūsu plānos… Pēc 20 kilometriem Big Lake Youth kempingā taču gaidīja mūsu nākošā paciņa…

Galu galā uzvarējām paši sevi un nolēmām nepadoties. Uzģērbām mugurā visu apģērbu, kas bija mūsu somās. Ņemot vērā, ka cimdi bija izmirkuši, rokās uzvilku zeķes. Šoreiz pieliku nūjas pie somas un bāzu rokas kabatās, kur tām bija klusa cerība palikt sausām. Blakus kabīnē dzirdējām rosāmies divus puišus – nebijām vienīgie haikeri, kuri atrada šo brīnišķīgo “šelteri”…

Devāmies skrējienā (lai sasiltu) gar šoseju atpakaļ līdz takai. Sastapām šeit no pilsētas tikko atstopējušos divus haikerus, kas kāpa ārā no mašīnas. Ģērbušies īsos šortiņos un plānā jaciņā… Nemaz nerunājot par kaut kādiem cimdiem vai cepuri… Novēlējām veiksmi un skrējām tālāk. Kad haikerus sastapām nākošās dienas vakarā, viņi stāstīja, ka šajā dienā esot pa taku nogājuši tikai divsimt metrus un tomēr griezušies riņķī, lai stopētu atpakaļ lejā uz pilsētu… Viņi sapratuši, ka nav gatavi šādam aukstumam un laikapstākļiem. Vai mēs esam?! Laikam esam pietiekami traki un izturīgi, lai teiktu: “Jā! Lietus un aukstums mūs nenobiedēs!” 🙂

Divdesmit kilometri, no kuriem lielākā daļa veda pāri lavas laukiem un caur nodegušu mežu, laikam bija episkākie uz PCT līdz šim. Pēcpusdienā laimīgi sasniedzām Big Lake Youth kempingu, kur dabūjām gan savu paciņu, gan siltas dušas un veļasmazgātuvi, gan garšīgas vakariņas kopā ar kempinga iemītniekiem. Haikeriem šeit atvēlēta vesela mājiņa, kura pilna ar mīkstiem dīvāniem. Foršā kompānijā pavadījām vakaru.

116. diena – 31. augusts

Big Lake Youth Camp: zero diena

Šajā nedēļā kempingā uzturas tikai brīvprātīgie strādnieki. Dažām mājiņām nepieciešami remontdarbi, kaut kur jānomaina sija, kaut kur jāuzliek jauns fasādes apšuvums. Pēteris tik ļoti noilgojies pēc darba, ka nolēmām palikt šeit vienu zero dienu. Viņš laimīgs devās palīgā strādniekiem.

Diena ir saulaina, bet joprojām auksta. Tas gan netraucē dažiem no trakajiem haikeriem (t.sk. Pēterim) iemēģināt piepūšamo ūdens tramplīnu uz ezera.

117. diena – 1. septembris

Big Lake Youth Camp – North Cinder Peak: 35,2km

noieti 3225 km / atlikuši 1015 km

Sveiciens pirmajā septembrī! Saulīte mūs atkal lutina. Neskatoties uz to, ka ceļā dodamies tikai ap divpadsmitiem, spējam šodien noiet vairāk kā 35 kilometrus. Apvidus ap Džefersona kalnu ir klinšains un iespaidīgiem skatiem bagāts. Sastopam Deivu un Aleksi, kuri trakajā lietus dienā bija tikuši par desmit kilometriem tālāk kā mēs – līdz nākošajai šosejai. Un nostopējuši lejā uz pilsētu.

Ir pagājušas desmit dienas kopš Pēteris iet jaunajos zābakos. Salomon X-Ultra GTX trekinga zābaki. GoreTex. Superviegli un ar izcilu saķeri… Un…ar to labo lietu saraksts, ko varētu teikt par šiem apaviem, diemžēl arī beidzas… Ja Pēterim jautā atsauksmi, viņš silti iesaka šiem apaviem veikalā nemaz netuvoties. Tas vieglums un labā saķere nav to vērta. Uzvelkot zābaki šķita ērti, bet jau pirmajā dienā metāla šņores āķi izspiedās cauri polsterējumam un sāka spiest potītes. Pēc nedēļas saplīsa kurpjušņores. Viena pārrīvējās pie stiprinājuma. Otrai apvalks atdalījās no iekšējās kārtas. Ūdensizturība? Tā esot izcila šiem apaviem. Realitatē – jau pie pirmā mitruma kājas ir slapjas… Zābaki vietām jau sāk plaisāt. Un tas viss pēc nedēļas lietošanas. Skan skarbi, bet līdzīga pieredze ar Salomon botām man bijusi jau senāk. Katru reizi. Šie apavi vienmēr ir ļoti ērti un viegli, bet ārkārtīgi neizturīgi. Mūs mierina fakts, ka Pēteris varēs atdot zābakus atpakaļ REI veikalam. Pat ja tie būs novalkāti.

Three Fingered Jack