102. līdz 111. diena

102. diena – 17. augusts

Big Red Mountain – Callahan’s Lodge – Ashland: 29,9 km

noieti 2746 km / atlikuši 1494 km

Šodiena atnesa jauku pārsteigumu. Patiesībā divus. Dienas vidū bijām piesēduši atpūsties pie kāda “trail magic” ar aukstiem dzērieniem un svaigiem augļiem. Milzīgs prieks takas malā negaidīti ieraudzīt kastes ar tādiem gardumiem. Kamēr sēdējām ēnā un mielojāmies ar persikiem, garām gāja vairāki vienas dienas haikeri. Kāda pļāpīgāka sieviete uzsāka ar mums sarunu. Kad pateicām, ka esam no Latvijas, visi pārsteigti sāka saukt, ka viņu barā esot viena latviete. Pavisam drīz arī izdzirdējām skaidru latviešu valodu: “Sveiki!

Iepazināmies ar Margitu, kas jau sešus gadus dzīvo Ashlandā. Viņas vecāki, tāpat kā daudzi citi latvieši, pēc Otrā Pasaules kara emigrēja uz ASV. Viņa pati ir dzimusi šeit, bet no vecākiem apguvusi arī latviešu valodu. Ar lielu prieku viņa vēlāk stāstīja un rādīja savu Latvijas pasi, ko dabūjusi nepilnu gadu atpakaļ. Tas viņai tagad dod iespēju bez problēmām ilgāk uzturēties Eiropā un Latvijā.

Margita uzaicināja Ashlandā palikt pie viņas. Ar lielu prieku pieņēmām šo piedāvājumu, jo no pretīmnākošajiem haikeriem bijām dzirdējuši, ka hostelis, kurā plānojām palikt, ir pilns. Tajā nedēļām uz priekšu esot visas vietas jau rezervētas.

Jau vakarā sasniedzām Callahan’s Lodge, kurā katrs haikeris tiek cienāts ar alus glāzi. Uz brīdi atcerējāmies civilizācijas jaukumus, sēžot mājīgā restorānā, klausoties dzīvajā mūzikā un dzerot alu. 🙂

Palikšana pie Margitas mums bija sarunāta tikai nākamajā naktī. Nebijām domājuši tikt uz pilsētu ātrāk. Un tomēr. Astoņos vakarā sēdējām nostopētajā auto jau ceļā uz Ashlandu. No citiem haikeriem bijām dzirdējusi klusu ziņu, ka it kā ir iespējams kempingot parkā, bet nez vai legāli… Kad šo ieminējāmies mūsu šoferim, viņš atrauca, ka pilsēta esot pilna ar cilvēkiem bez mājām.. Lai mēs neuztraucoties par nakšņošanu parkā…

Tā nu jau tumsā stāvējām diezgan dzīvas pilsētiņas centrā. Un jutāmies tādi paši kā visi šeit klīstošie veiksmīgie un ne tik veiksmīgie mākslinieki. Ashlanda ir slavena ar Šekspīra festivālu, kas norisinās visas vasaras garumā katru gadu. Šeit ir teātra paradīze.

103. un 104. diena – 18. un 19. augusts

Ashland: resuply dienas

No rīta satiekam Margitu. Šodien viņai brīva diena, kuru viņa priecīga velta mūsu izvadāšanai pa veikaliem. Pēteris beidzot tiek pie jauniem zābakiem. Vecajiem zoles praktiski vairs nav, un purngalā ir viens vienīgs caurums. Savu laiku nokalpojuši ir arī mūsu matracīši. Vidusdaļā tie ir labi ja milimetru biezi. Pēdējās pāris nedēļās guļot arvien trakāk izjutām katru akmentiņu zem matračiem. Tik pat labi varētu gulēt uz papīra. REI veikalā šoreiz izvēlamies īsos matračus – svara ziņā tie ir tik pat viegli kā mūsu vecie. Sarullētā stāvoklī arī aizņemt tik pat vietas. Toties tie ir daudz biezāki un pufīgāki. Zem kājām liksim mugursomas.

Esam aprēķinājuši, ka Oregonu ideālā gadījumā noiesim 17 dienās. Tik daudz mums ir jānopērk un jāsapako pārtika. Ja neskaita pašu Ashlandu, vēl ir paredzēti četri uzpildīšanās punkti ik pēc trim vai četrām dienām. Uz tiem ir jānosūta pārtikas paciņas, kurās ne tikai iepakojam ēdienu attiecīgajam dienu skaitam, bet arī noteiktā posma kartes. Pēdējā paciņa ir vismazākā – tikai divām dienām. Toties tajā ieliekam visas atlikušās kartes (joprojām tā ir diezgan laba čupiņa) un arī pāris lietas, kas mums noteikti nebūs vajadzīgas līdz par Vašingtonas štatam.

Ne visur tiek akceptēti galvenā pasta sūtījumi. Viena no paciņām ir jāsūta ar kurjerpastu, tā jānodod konkrētā pieņemšanas punktā. Ar pārējām trim ir vieglāk. Galvenajā pastā pieejamas četra veida un izmēra kastes. Katra maksā noteiktu summu neatkarīgi no tā, cik smagu to piekrauj. Mums interesē lielākās divas – 13 un 18 dolāri katra. Pakojoties sapratām, ka lielākajā no tām var ielikt pārtiku diviem cilvēkiem uz četrām dienām. Mazākajā ielien pārtika nedaudz vairāk kā divām dienām. Tas ir tieši tas, kas mums der.

Abas resuply dienas tā arī pagāja braukājot pa veikaliem, pļāpājot ar Margitu un mēģinot tikt galā ar milzīgo pārtikas kalnu. Uz divām dienām praktiski okupējām Margitas virtuvi, kamēr sapakojām visu ēdienu maisiņos un pakās.

Laimīgi beidzot tiekam pie vesela arbūza, milzīga saldējuma katram un pašceptām pankūkām… Tās ir lietas, par kurām sapņojam ik reiz, kad uz takas graužam riekstus un batoniņus vai štopējam savu brokastu auzu pārslu putru… Vakarā kopā ar Margitu dodamies izbaudīt festivāla pasākumus un šovus un paēst vakariņas kādā meksikāņu restorānā.

Ir sajūta it kā Ashlandā mēs atrastos jau veselu nedēļu. Mēnešiem ilgi esam pavadījuši mierā un klusumā uz meža takas, kur katru dienu nekas īpaši nemainās un nenotiek. Un te pēkšņi uz divām dienām tiekam ierauti atpakaļ civilizācijas trakajā skrējienā, kur eksistē darba laiki, noteikumi un steiga. Vakarā esam saguruši ne pa jokam.

Galu galā esam ļoti priecīgi, ka mums gadījās sastapt Margitu, un pateicīgi viņai par atsaucību un viesmīlību. Ja nebūtu viņas, ja nebūtu mājīgā vieta, kur palikt, mums būtu bijis daudz, daudz grūtāk izdarīt visu, kas plānots abās dienās. Septembrī Margita dodas uz Eiropu. Šoreiz uz ilgāku laiku. Pirmais mērķis esot vēlreiz doties svētceļojumā uz Santjago. Buen Camino, Margita! 😉

105., 106. un 107. diena – 20. līdz 22. augusts

Ashland – Hyatt Reservoir – Highway 140 – Devils Peak: 42,1 km – 45,4 km – 41,4 km

noieti 2875 km / atlikuši 1365 km

Bliežam.

Oregonas štats skaitoties vieglākais no visiem. Taciņa – smilšaina un gluda, reljefs ne tik izteikts. Vēl tuksnesī esot, dzirdējām par “divu nedēļu challenge” jeb “visa Oregona divās nedēļās”. Tas šķita kaut kas nereāls. Dzirdējām arī, ka Oregona esot meži vien. Tamdēļ haikeri izvēlas bliezt šeit cauri, jo īsti tāpat nav ko redzēt. Kaut kur šajā taisnība ir. PCT Oregonā ir veidots tā, lai maksimāli samazinātu tā ietekmi uz vidi. Taka izvairās no ezeriem un strautiem. Tā speciāli neved caur vietām, kur būtu ko redzēt. Oregonā ir četri alternatīvie ceļi, kas tiek piedāvāti haikeriem. Jo tajos vismaz ir ko apskatīt.

Tuvojoties Oregonai, arī mēs nolēmām uzstādīt sev nelielu challenge. Nē, divās nedēļās visu štatu noiet nevaram. Bet trīs vai pat divarpusi nedēļās to varētu mēģināt dabūt gatavu. Esot jau tik ilgi ceļā, ir iestājusies rutīna. Un šis ir labs veids kā padarīt mūsu haikingu interesantāku. Tamdēļ bliežam. Tik cik varam. Tajā pašā laikā saglabājot vēl vismaz kaut kādu komforta līmeni.

Taka pagaidām tiešām pārsvarā ved caur mežu. Tas ir pilns ar lapsenēm un stirnām. Pirmās mums bariem neliek mieru ik reiz kā apsēžamies atpūsties. Otrās ļoti daudz redzam katru dienu – gan pieaugušos, gan mazuļus, kam spalvā vēl balti plankumiņi.

Kādu pēcpusdienu gadījās tuvplānā novērot skaudru, bet patiesu meža dzīvi… Mums tieši garām panesās stirna ar koijotu tai uz pēdām. Abiem purni bija izvalbīti nedabīgā izteiksmē, skriešanas temps arī tāds palēns. Varēja just, ka jozuši jau ļoti, ļoti ilgu laiku…. Nezinām kā meža drāma beidzās. Vai nu ar stirniņu bija cauri, vai arī koijots palika bez vakariņām…

Dienas kilometrāžu šeit nosaka arī ūdens pieejamība. Tas ir reti. Ja vēlamies kempingot pie ūdens, tad nākas iet ilgi un daudz. Ceļamies līdz ar gaismu. Un telti ceļam jau tumsā.

Devils Peak – Mazama Village: 36,2 km

noieti 2909 km / atlikuši 1331 km

Tuvojamies pirmajam slēgtajam posmam – pie Crater ezera ir milzīgs ugunsgrēks un ir slēgtas lielas meža platības, tai skaitā daļa no šosejām, meža ceļiem un PCT. Kamēr bijām vēl Ashlandā, lasījām ziņas, ka Mazamā esot “iesprūduši” ap 30 haikeri, un traileņģelis, kas piedāvā braucienu apkārt slēgtajai zonai, netiek galā. Jocīga sajūta pēdējās dienās – saprotam, ka īstenībā ejam tupikā nezinot, kas mūs sagaida. Šodien no pretīmnācējiem uzzinām priecīgas ziņas. Situācija esot krietni uzlabojusies. Ir atvērts alternatīvais ceļš apkārt ugunsgrēka zonai. Tas ved pa akmeņainiem meža ceļiem 80 kilometru garumā, izlaižot 43 kilometrus no PCT. Tā nav diez ko iepriecinoša alternatīva, bet uzzinām arī, ka traileņģelis DevilFish Mazamas kempingā dežūrē caurām dienām. Dabūt braucienu apkārt slēgtajai zonai tagad vairs nav problēmu. Jāpiebilst, ka Nacionālajos parkos ASV ir aizliegts stopēt. Šeit šo noteikumu ļoti ievēro, tamdēļ šoreiz par šādu variantu varam aizmirst.

Ierodamies Mazamā jau krēslā. Pēdējā brīdī pirms darba laika beigām veikalā paspējam izņemt pirmo no savām paciņām, kā arī tikt siltās dušās. Veikals šeit diezgan labi apgādāts, un arī cenas ir normālas. Tomēr pārtiku četrām dienām te nopirkt nebūtu iespējams, tamdēļ esam priecīgi par savu paciņu.

109. diena – 24. augusts

Mazama Village – Crater Lake – Hwy 138: tēlojam tūristus

Crater Lake ir viens no tiem apskates objektiem Oregonā, ko ļoti gaidījām. Tas ir dziļākais ezers ASV (un septītais dziļākais pasaulē). Mums bija paredzēts 20 kilometru gājiens gar krasta krauju, bet šis posms ir slēgts. Joprojām ir iespējams tikt uz Rim ciematu ezera dienvidos. No Mazama kempinga uz turieni brauc speciāls bezmaksas busiņš. Šo iespēju arī izmantojam. Kempingā teltī atstājam visas savas mantas un šodienu izbaudām kā tūristi.

Vēl pirms astoņiem tūkstošiem gadu šajā vietā atradās Mazama kalns. Šobrīd stāvam milzīga ezera krastā, kura diametrs ap 8 kilometriem, bet dziļums gandrīz 600 metri. Gigantiskā vulkāna izvirdumā pirms 7700 gadiem kalna virsotne izšķīda uz visām pusēm, atstājot dziļu krāteri. Pelni nosēdās pat 400 kilometru radiusā. Laika gaitā krāteris piepildījās ar ūdeni un šodien Mazama kalna virsotnes vietā varam apskatīt Crater ezeru.

Vakarā kopā ar vēl diviem haikeriem DevilFish mūs apved riņķī ugunsgrēkam. Ziemeļos no tā ir vairāk dūmu. Šoseja ved gar ugunsgrēka skarto zonu. Garāmbraucot vietām mežā joprojām redzami nelieli “ugunskuri”. Jau tumsā nostaigājam pārsimts metrus pa taku un klusumā uzceļam telti. Prieks atgriezties mežā.

110. un 111. diena – 25. un 26. augusts

Hwy 138 – Tolo Mountain – Shelter Cove Resort: 43 km – 39 km

noieti 3047 km / atlikuši 1193 km

Paliek arvien aukstāks. Gan naktīs, gan arī pa dienu. Jūtams, ka ir jau augusta beigas.

Pēc atpūtas dienas turpinām ikdienas “maratonu”. Ja vien iespējams, cenšamies katru dienu nostaigāt virs 40 kilometriem. Lai to paveiktu, nākas iet līdz tumsai. Parasti vakariņas paēdam dažus kilometrus pirms plānotā kempinga. Tad pa krēslu vai reizēm pat pa tumsu nostaigājam vēl nedaudz. Reizēm šādos vēlos vakaros sanāk iet garām jau uzceltām teltīm. Ar smaidu atceramies sevi vēl mēnesi atpakaļ, kad parasti kempingojām jau drīz pēc sešiem. Un ja kādreiz kāds haikeris mums devās garām vēl pēc astoņiem vakarā, tad parasti ar šausmām viņos nolūkojāmies… Kā tik vēlu vēl var iet?! 🙂 Bet izrādās var! Un pat pēc deviņiem vēl var!

Vakarā paredzēts tikt līdz Shelter Cove Resort, kur mums ir otrā paciņa. Ap puspieciem vakarā bijām nosēdušies kādai nelielai atpūtai pie ezera. Te pēkšņi mums garām panesās kāds haikeris, kuru redzējām pirmo reizi. Pat ne brīdi nepiebremzēdams, viņš mūs pasveicināja un devās pie ezera pēc ūdens. Ielējis to pudelē, sāka nervozi staigāt šurpu turpu gar krastu un malkiem dzert. Nabadziņš tik ļoti steidzās, ka pat nepiesēda uz brīdi, lai padzertos… Smējāmies, ka laikam baidās Kanādu nokavēt… Tomēr smiekli šoreiz nevietā. Kad viņš jau bija gabalā, noskaidrojām, ka izrādās veikala darba laiks ir īsāks kā bijām domājuši… Lai paspētu izņemt savu paciņu, nācās arī mums lekt kājās un atlikušos astoņus kilometrus noskriet. Labi ka paciņa bija uz Pētera vārda, viņš galā bija pēc mazliet vairāk kā stundas un tika pie sūtījuma. Es ierados vēlāk, jau īsi pēc darba laika beigām.

Advertisements
Categories: PCT | 11 komentāri

Ziņu izvēlne

11 thoughts on “102. līdz 111. diena

  1. Gundars

    Par to adaptēšanos “normālai” dzīvei arī iedomājos. Kāds laiks paies.
    Tā pārtikas paciņu jūra bildē iespaidīga.

    • O, jā… Varētu būt ne tik viegli atgriezties pie pilsētas dzīves… Un dzīvoklis varētu būt reizē gan par šauru, gan par lielu… 😀

  2. Gundars

    Tās “aploksnītes” jūs saucat par madračiem? Un tad nopirkāt to vēl mazāko? Būtu aizdevis savu šalli, tā tomēr mazuliet druknāka 😀

  3. Tik forši bija atkal palasīt jaunumus 🙂 Veiksmīti jums abiem 🙂

  4. Gunta Patkovska

    Nu skaisti nu! 🙂 Cik forši ir sastapt tādus fantastiski atsaucīgus cilvēkus kā Margita, pabaudīt alu civilizācijas atmosfērā, parunāt latviski ar vēl kādu no malas.. 🙂
    Tās podziņas jūsu pakās izskatās pēc Skittles vai kaut kādām šokolādes konfektītēm. Kāpēc jums tādu tik daudz? Enerģijai?

  5. Izskatās ka kādam garšo konfektes 😀

  6. Tās krāsainās podziņas ir Skittles…. Sākumā tas bija veids kā ar skābumiņu atsvaidzināt riekstu un šokolādes maisījumus. Šobrīd tas ir vienīgais, ko es vēl spēju dabūt iekšā… Riekstus, rozīnes un batoniņus būšu atēdusies visai dzīvei. Pēterim gan vēl rieksti iet labi iekšā.
    Pēdējam mēnesim meklējam alternatīvas, ko ēst.

  7. 1) Pameegjiniet galjas batoninjus
    2) es panjemshu liidzi makaronus un degvielu.
    3) neesmu pie feisbuka, ja gribat – varat man piezvaniit vai atsuutiit epastu.
    4) ljoti ceru, ka tiksiet liidz Snoqualmie pass pirms 25. septembra – tajaa nedeeljas nogalee saakas vienas O’ sacensiibas.

    • Gaļas batoniņi – izklausās interesanti.
      Kad tiksi Facebookā, redzēsi ziņas. Ir spēkā datumi, ko nosauci. 18.septembrī rīta pusē iesim pāri Chinook Pass un 20.septembrī vēlā pēcpusdienā sasniegsim Snoqualmie Pass. Nosūtīsim SMS no White Pass (tas ir tikai pusotru dienu pirms Chinook, tik īsā laikā nekam vairs nevajadzētu mainīties), vai tiešām esam tur tad, kad plānojam. Ja būs zona, varēsim dot ziņu arī no Chinook.

Komentāri, piebildes, pārdomas...?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

%d bloggers like this: