96. diena līdz 101. diena

96. diena – 11. augusts

Trail Creek – Sawyers Bar Road – Etna: 23 km

noieti 2556 km / atlikuši 1684 km

Guidebook stāsta, ka, lai nostopētu auto uz Etnas ceļa, jāapbruņojas ar milzīgu pacietību… Kad pēcpusdienā sasniedzam līkumoto šoseju, pie tās nogarlaikojušies un saulē izcepušies gulšņā jau trīs haikeri. Viens no tiem gaidot jau 45 minūtes. Auto uz šī ceļa patiesi ir retums.

Kad pēc brīža tuvojas kāds džips, visi lec kājās un ar milzīgām cerībām lūkojas šoferī. Prieks, ka vietējie par šo situāciju zin, un gandrīz neviens nebrauc garām neapstājušies. Šoreiz gan mašīna var uzņemt tikai trīs pasažierus, un mēs abi rindas kārtībā paliekam stopēt tālāk. Bet pēc desmit minūtēm arī mēs dabūjam braucienu lejā uz pilsētiņu.

Etna ir viena no mazākajām un klusākajām vietām, ko esam redzējuši savā ceļā. Un tomēr tajā ir viss, kas mums nepieciešams. Neliela, mājīga bibliotēka haikeriem piedāvā uzlādēt elektroniku, ir iespējams tikt pie interneta. Tur pat pāri ielai atrodas paliels veikals. Tas šķiet pat par lielu šādam klusam nostūrim. Šoferis, kas mūs nākošajā dienā ved atpakaļ, stāsta, ka Etna ir kļuvusi par visu apkārtējo ciematiņu centru. Un cilvēki joprojām izvēlas šeit dzīvot. Šeit ir arī vienīgā skola. Bērni no visas apkārtnes uz šejieni brauc uz visu nedēļu, lai nav jāmēro ceļš pāri kalniem katru dienu.

Ir iespēja kempingot nelielā, labiekartotā parkā. No rīta sastaptie garāmgājēji nāk ar mums papļāpāt. Apjautājas kā mums šeit patīk un stāsta, ka tuvākajā nākotnē plāno parkā uzbūvēt arī dušu, kas būs pieejama par monētām. Jā, šobrīd tā ir vienīgā lieta, kas pietrūkst šajā mazajā, bet tik ļoti haikerdraudzīgajā pilsētiņā.

97. diena – 12. augusts

Etna – Marten Lake: 22,9 km

noieti 2578 km / atlikuši 1662 km

Pilsēta ievelk sevī. Vēl mazliet internets… Vēl viens saldējums… Vēl mazliet sarunas ar citiem haikeriem… Vēl mazliet pazvilnēt ēnā uz soliņa… Iešļūcenēs. Vēl mazliet nejust somas smagumu uz pleciem… Vēl mazliet… Un pulkstenis jau rāda pāri divpadsmitiem, kad beidzot dodamies ārā no Etnas, lai stopētu atpakaļ uz taku.

Kad vakarā sasniedzam plānoto kempinga vietu pie ezera, visas trīs teltsvietas izrādās jau aizņemtas. Pēteris palicis filtrēt ūdeni pie iepriekšējā strauta, kad esmu viena aizsteigusies uz priekšu. Kamēr lūkojos apkārt pēc vēl kāda brīva, plakana laukumiņa teltij, tur esošie haikeri – Omw (“Old man walking”), Braiens un vēl viens pavecāks vīrs – metas man klāt un sāk skaidrot, ka pavisam netālu ir vēl viens ezers. Pat ja kartē tas neuzrādās, tad telefonā PCT aplikācija stāstot, ka tur arī esot kempinga vietiņa. Tā kā nejūtamies noguruši, dodamies vien tālāk līdz nākamajam ezeram, ko sasniedzam jau puskrēslā. Tur pirms telts celšanas vēl nākas pacīnīties ar kādu pamatīgu akmeni. Bet toties gan mums, gan nākamajiem haikeriem gulēšana būs ērtāka.

98. diena – 13. augusts

Marten Lake – Buckhorn Spring: 32,8 km

noieti 2611 km / atlikuši 1629 km

Ziemeļkalifornijas apgabali – Trinity Alps un Russian Wilderness – ir vieni no skaistākajiem šajā reģionā. Šodien sasniedzam arī trešo – Marble Mountain Wilderness. Ejot pa klinšaino Marmora kalnu kori šodien atkal priecājamies par elpu aizraujošajiem skatiem.

Abās pusēs pie apvāršņa gan redzami biezi dūmu mākoņi, kas palēnām tuvojas. Vakarpusē īsi pirms nokāpiena sākuma ienirstam kārtīgā smogā. Šoreiz tas nejauki kož kaklā. Abi jūtamies daudz maz labi, bet sastopam haikeri, kuram dūmu smaka ir iedevusi pamatīgu nelabumu.

99. diena – 14. augusts

Buckhorn Spring – Fern Spring: 36,8 km

noieti 2648 km / atlikuši 1592 km

Pēdējās dienas mums bieži sanāk sastapties ar Braienu, kurš iet daļu no PCT divu nedēļu garumā. Tā viņš dara katru gadu un gan jau kaut kad aizies arī līdz Kanādai. Braiens mīl pļāpāt, bet visvairāk viņš mīl uzdot jautājumus. Ļoti lēnā un izstieptā angļu valodā viņš “intervē” mūs pie katras izdevības… Un izskatās ļoti pārsteigts par katru mūsu atbildi. Ir interesanti ar viņu sarunāties.

Pēc ilgāka pasausa posma ar pavisam nelieliem avotiņiem un strautiņiem beidzot sasniedzam kārtīgāku kalnu strautu. Tas ir diezgan sekls, bet, kad dienas karstākajā laikā ieguļamies tajā līdz kaklam, neko labāku vairs nevar vēlēties… 🙂

100. diena – 15. augusts

Fern Spring – Bear Dog Spring: 29,9 km

noieti 2678 km / atlikuši 1562 km

Šorīt pamodos ar The Sound Poets dziesmu galvā: “…kalniem pāri citi kalni būs…”

Kur nu vēl patiesāk… 🙂

“…ar vienu soli pāri tiem, ar vienu soli…”

Simtā diena. Kalnos. Un pēdējais vakars Kalifornijā. Ko esam iemācījušies?

1. Viss, kas iet lejā, nāks arī augšā. Un viss, kas iet augšā, kaut kad nāks arī lejā. Tikai, lai nokāptu lejā, vispirms ir jāuzkāpj augšā.

2. Jo vairāk ēdienu stiep, ko lielāka apetīte. Bet, ja stiep mazāk ēdienu, tad apetīte tik un tā nesamazinās.

3. Viss, ko nenoiesi šodien, būs jāiet rīt. Bet ja šodien noiesi vairāk, rīt tik un tā būs jāiet daudz.

4. Kalifornija ir viens sasodīti garš štats. (:

101. diena – 16. augusts

Bear Dog Spring – Big Red Mountain: 38,4 km

noieti 2716 km / atlikuši 1524 km

SVEIKA OREGONA!!! Šķita, ka tu nekad nepienāksi… 🙂 Sen tevis ilgojāmies…

Pie robežas tiekamies ne tikai ar citiem līdzgājējiem, bet sastopam arī daudz pretīmnācējus. Viņiem jau divi štati aiz muguras.

Pusdienlaikā sākam plānot tālāko ceļu cauri Oregonai. Gribējās bez plāna iet. Bet arvien vairāk esam dzirdējuši padomus, ka tālākceļā būs grūti ar rezervju uzpildīšanu. Ciemati tālu no takas, pa klusiem ceļiem sasniedzami. Veikali maziņi, dārgi. Vienīgais labais risinājums ir paciņu sūtīšana sev uz priekšu. Tad nu sēžam un minam, cik jūdzes dienā turpmāk iesim. Kuros datumos kur būsim. Un pētām kartēs, kuras ir tās ērtākās vietas paciņu saņemšanai.

Pēc vakariņām pirms tumsas vēl nostaigājam sešus kilometrus gar Lielo Sarkano kalnu. Nelielas kraujas malā uzslienam telti. Tālumā ielejā jau redzamas šekspīra pilsētiņas Ashlandas ugunis, kur plānojam palikt divas dienas.