92. diena līdz 95. diena

92. diena – 7. augusts

Mount Shasta – North Fork Castle Creek: 16,2km

noiets 2414 km / atlikuši 1826 km

Guidebook stāsta, ka Mount Shasta pilsētiņa savu vārdu ieguvusi no tāda paša nosaukuma vulkāna, kura pakājē tā atrodas. Pašu vulkānu mums tā arī neizdodas līdz galam apskatīt, lai gan pavadām šeit trīs dienas. Visu ieleju piepildījuši dūmi no attālajiem milzīgajiem mežu ugunsgrēkiem.

Pamatīgi pārēdušies kazenes (visa pilsēta ir vienos kazenājos, kas slīgst no gatavu ogu smaguma…), pēcpusdienā dodamies ārā no pilsētas, lai stopētu atpakaļ uz mežu. Esam noilgojušies pēc tā. 🙂

Vienīgais ceļš, kas ved atpakaļ uz PCT ir šoseja ar sadalošajām barjerām un pilnos ātrumos lidojošām automašīnām. Izskatās traki, bet nav jau variantu. Atrodam taisnāku posmu, kur malā var ērti apstāties un stopējam. Lai arī satiksme ir patiešām dzīva, neviens nestājas ilgāku laiku. Līdz beidzot kāda no automašīnām samazina ātrumu un griež nost pie mums… Policija… Uz jautājumu, ko mēs šeit darām, ar nevainīgu sejas izteiksmi atsmaidam, ka stopējam uz PCT… Kad policists paziņo, ka šis ir freeway, es, uztaisījusi vēl laipnākas un neko nesaprotošākas acis, pārjautāju, ko tas nozīmē… 🙂 Policists ir laipns arī pret mums. Paskaidro, ka mēs šeit atrasties nevaram un ka mums nekavējoties jādodas no šejienes prom. Izvilcis no kabatas piezīmju blociņu, viņš mums ātri uzskicē šosejas krustojuma shēmu un paskaidro, kuras ir tās zonas, kurās mēs drīkstam stopēt.

Tur veicas labāk. Jau pavisam drīz apstājas neliela automašīna, un pavecāka sieviete palīdz mums ar abām milzīgajām somām ierūmēties viņas ar mantām pārpildītajā auto. Sēžam gandrīz otram klēpī, bet tas nekas. Vēlā pēcpusdienā esam atpakaļ uz takas un caur karstumu un atveldzējošu lietutiņu laimīgi kāpjam augšā kalnā.

93. diena – 8. augusts

North Fork Castle Creek – Deadfall Lake: 40,6km

noiets 2455 km / atlikuši 1785 km

Dūmu smaka pa nakti ir kļuvusi vēl izteiktāka. Rīts sākas ar stāvu un garu kāpienu. Dūmi nepatīkami traucē brīvi elpot, bet mierina fakts, ka jo augstāk kāpjam, jo mazāk tos jūt. Tie sakrājušies ielejā.

Taka beidzot vairs neved caur mežu mežiem. Pārsvarā ejam pa kalnu kori. Visticamāk, ja nebūtu dūmu, apkārt pavērtos brīnišķīga ainava. Pagaidām tikai aptuveni nojaušam apkārtējo kalnu aprises.

Šādam piedūmojumam ir arī labā puse – dūmi aiztur sauli, un nav tik karsts. Šādos laikapstākļos ir ļoti patīkami iet. Labi atpūtušies un jauniem spēkiem šodien lidojam.

Interesanti vērot, kas notiek ar mūsu ekipējumu. Ceļa beigās noteikti būs daudz pārdomu un atziņu par šo tēmu. Šodien salūza jau otrais stienītis telts karkasam. Laikam tā nespēj izturēt tādu slodzi… Pagaidām izlīdzamies ar līmlenti. Gals sāk tuvoties arī Pētera nūju galiem, kurus mums atsūtīja High Sierras sākumā. Nav pagājuši pat divi mēneši…

Jau otrie nūju gali sāk nolietoties.

Tā nav migla. Tā ir saule un dūmi.

94. diena – 9. augusts

Deadfall Lake – Hwy 3: 39,7km

noiets 2494 km / atlikuši 1746 km

Nekad vēl taka nav bijusi tik plakana kā pēdējās divas dienas. Tā rūpīgi izseko noteiktai horizontālei daudzu desmitu kilometru garumā. Līkumojam gar kalnu grēdas augšu. Pateicoties tik vieglam reljefam, jau otro dienu bez iespringšanas spējam noiet ap 40 kilometriem.

Šorīt sastopam nu jau kārtējo pretimnākošo thru haikeri, kurš šoreiz mums pastāsta ne visai iepriecinošas ziņas. Piedūmojums esot no pašas Ashlandas. Un ugunsgrēks ir pārdesmit jūdzes no turienes, tamdēļ tur esot vēl grūtāk elpot. Priekš mums tas nozīmē – dūmi vismaz nedēļas garumā, pamazām tuvojoties epicentram. Ceram, ka nedēļas laikā situācija būs mainījusies. Mežu ugungrēki ir lieta, ar ko jārēķinās thru haikerim uz PCT. Pagaidām esam veiksmīgi no tiem izvairījušies.

Trešā diena jaunajos zābakos. Kājas jūtas neticami labi. Beidzot ejam tik ilgi, cik paši vēlamies, nevis tik, cik spēj izturēt manas kājas. Zole zābakiem gan paplāna – izjūtu katru akmeni, kam uzkāpju. Bet toties šie apavi ir krietni vieglāki kā iepriekšējie, un kājas nogurst mazāk. Pēteris joprojām iet vecajos zābakos – tie esot kļuvuši pavisam ērti. Vienīgais mīnus ir tas, ka caur caurumu zolē, nāk iekšā smiltis, kas biežāk jāizkrata. Ashlandā esot viens no labākajiem ekipējuma veikaliem uz PCT – ceram tajā atrast jaunus zābakus arī Pēterim.

95. diena – 10. augusts

Hwy 3 – Trail Creek: 38,1km

noiets 2532 km / atlikuši 1708 km

Trīs dienās gandrīz 120 kilometri – nav slikti. 🙂 Jūtamies lieliski. Apvidus šeit ir fantastisks. Beidzot paklīduši dūmi un mēs ieraugām grandiozas ainavas visapkārt. Klinšaini kalni, milzīgas egles sulīgi zaļos toņos un kolosālās rudens krāsās tērpti ziedi.

Dūmu smaka vairs nav tik izteikta. Redzama ne tikai apkārtējā, tuvākā ainava, bet arī zilas debesis. Taka pārsvarā ved gar kalnu grēdas dienvidu un rietumu nogāzēm – iespējams, tamdēļ nejūtam dūmus. Kādā brīdī uzkāpjam uz kalnu pārejas, kur paveras skats ziemeļu virzienā. Degunā uzreiz iecērtas apdzēsta ugunskura smārds un ieleja ziemeļu pusē joprojām tinas dūmu mākonī.

Īsi pirms plānotās teltsvietas piesēžam takas malā paēst vakariņas. Pēkšņi pāris metrus no mums ar skaļu blīkšķi nogāžas milzīgs, zaļš čiekurs. Izskatās gluži kā gurķis. Ar tādu pa galvu dabūt nepavisam nebūtu jautri… Vēl pēc brīža netālu uz takas nogāžas nākošais. Tad vēl un vēl… Izrādās augšā kokā šiverē vāvere, kas laikam vāc krājumus ziemai. Kad “gurķu lietus” ir beidzies, lejā pa stumbru norāpjas arī pati vaininiece. Ieraudzījusi mūs, tā sāk skaļi brēkt un lēkāt. Ko viņa mums centās pateikt, nezinām (varbūt atvainojās, ka gandrīz nositusi mūs ar gurķiem?), bet nojaušam, ka tad, kad no turienes aiztināmies, visi “gurķi” visticamāk tika nolobīti.