79. diena līdz 91. diena

79. diena – 25. jūlijs

Belden – Cold Spring: 29,6km

noieti 2085 km / atlikuši 2155 km

Vakarā, kopīgi sēžot pie atpūtas galda un vakariņām, pļāpājam ar Fiksiju, kas arī palikusi Little Haven. Viņa mums aizrautīgi izstāsta savu iepriekšējās nakts pieredzi, kad pirmo reizi uz takas pa riktīgam pārbijusies… Tā sanācis, ka nakšņojusi kopā ar palielu baru citiem haikeriem un nolēmusi gulēt bez telts. Nakts vidū pēkšņi pamodusies no citu haikeru kliedzena blakus teltī: “Bear!!!!!!!! Go away!!!!!!!!!!!”

Nakts bija tumša. Uzreiz pēc šiem kliedzieniem kaut kur līdzās atskanējuši smagi soļi un zaru lūšana. Fiksija pārbīlī lekusi augšā un ātri cēlusi telti. Apziņa, ka esi viens (pārējie bijuši pa divi) jau nav omulīga, bet fakts, ka vienīgais guli ārpus telts, šādā situācijā ir šausminoša… Pēc dažām stundām lācītis atnācis vēlreiz, bet atkal ar skaļiem kliedzieniem aizbaidīts prom. Fiksija pārbijusies trīcējusi savā teltī visas atlikušās nakts stundas…

Little Haven saimniece agri no rīta mūs aizveda atpakaļ līdz takai. Šodien kāpiens vairāk kā 1300 augstuma metrus ārā no Beldenas ielejas. Pēc Fiksijas stāstītā šodien esam sasnieguši Northern Cascades, ko pārsvarā veido vulkāni, Sierra Nevada kalnu grēdu atstājot aiz muguras. Starp ģeogrāfiem gan ir strīdi par to, kur precīzi atrodas robeža starp šiem kalniem, bet lielāka daļa piekrīt šo robežu pieņemt šeit, Beldenā.

Interesanti šodien iet pa taku. Šķiet kāds milzis ar cirvi pa mežu ārdījies… Puse koki sagāzti un pat sašķīduši gabalos. Ik pa brīdim kāds aizšķērso taku – jārāpjas pāri vai jāiet apkārt. Pa šādu mežu gājām jau vakar pēcpusdienā. Šodien – gandrīz visas dienas garumā.

80. diena – 26. jūlijs

Cold Spring – Soldier Creek: 36,2km

noieti 2121 km / atlikuši 2119 km

Pēcpusdienā sasniedzām kādu pavisam necilu, bet thru haikeriem nozīmīgu betona stabiņu. Pusceļš! Aizauguša meža vidū, slīpas takas malā zemē iestiprināts neliels, pelēks stabiņš. Pie tā apstājas un nobildējas visi haikeri. Pārsvarā ar smaidu sejās un uzvaras žestiem. Skaisti! Tomēr īstenībā patiesās emocijas paliek aiz kadra… Šis vēl nav priecīgs uzvaras stabiņš. Šī ir vieta, kurā tu skaudri aptver, ka pēc visiem šiem smagajiem mēnešiem, kuros tu esi cīnījies cauri tuksnesim un pāri kalniem, tu patiesībā esi TIKAI pusceļā… Ka īstenībā tu visu šo laiku esi pavadījis tikai vienā štatā. Un līdz Oregonai vēl ir tāls ceļš… Kanāda? Par to tu baidies iedomāties, jo tas ir PĀRĀK tālu… Šajā vietā tu aptver, ka šis ir GARŠ ceļš… Ļoti garš… Pat visoptimistiskākajam haikerim šeit uznāk smagās pārdomas…

Un tomēr! Mēs esam pusceļā un ar katru atlikušo kilometru uz priekšu taka izskatīsies īsāka nekā tā paliks aiz muguras. 🙂

81. diena – 27. jūlijs

Soldier Creek – Hwy 36 – Chester: 5,3km

noieti 2126 km / atlikuši 2114 km

Uzpildīšanās diena. Kā parasti to cenšamies darīt – iepriekšējā vakarā palikām dažus kilometrus pirms šosejas, lai no rīta pēc neliela haikinga stopētu uz pilsētu, iepirktos un vakarā stopētu atpakaļ. Šādā veidā izpaliek maksa par kādu naktsmītni pilsētā. Taupām līdzekļus, jo zinām, ka Vašingtonas štatā rudenī daudz vairāk gribēsies to silto naktsmītni un silto dušu…

Šoreiz uz Chesteru nenākas stopēt, jo brīdī, kad sansiedzam šoseju un pārģērbjamies pilsētas drēbēs, piebrauc džips, kurš atved kādu haikeri no Itālijas. Uzreiz mums tiek piedāvāts brauciens. Tiesa salonā visiem vietas nav, tamdēļ man un vēl vienam haikerim padsmit jūdzes līdz pilsētai nākas sēdēt vaļējā kulbā kopā ar mugursomām. Šoferis stāsta, ka haikeru šeit ir daudz. It sevišķi šogad. Ikreiz, kad viņš kādu redz, mēģina izpalīdzēt tos aizvest uz/no takas. Viņa mērķis ir parādīt, ka Chestera ir ļoti draudzīga pilsētiņa.

Jā, tā patiesi ir. Chestera ir vieta, no kuras mums paliek vienas no ļoti jaukām atmiņām. Cenas veikalos šeit ir mazas, šī nav tūristu pilsētiņa. Un cilvēku attieksme ir ārkārtīgi draudzīga. Kamēr iepirkāmies, pie mums pienāca kāds puisis, uzjautāja, vai esam haikeri un pieklājīgi piedāvāja vēlāk aizvest līdz takai. Kad atteicāmies, jo mums bija nepieciešams internets, viņš uzreiz izstāstīja, kur varam to atrast. Nākošajā dienā sastapām arī kādu citu haikeri, kurš Chesterā bija palicis divas dienas. Viņam uz ielas vienkārši piedāvāja naktsmājas.

Šoreiz izbaudījām Dollar General veikala cenas un sortimentu. Šeit nevar nopirkt svaigus dārzeņus, augļus. Arī no gaļas un piena produktiem šeit gandrīz nekā nav. Toties šeit ir perfekta izvēle tieši sausajai pārtikai, kādu parasti ēd haikeri. Un cenas… Lielai daļai preču tās ir vairākas reizes lētākas kā jebkurā lielveikalā… Pēc pieredzes Sierra City veikalā šī mums bija paradīze.

Īsi pirms tumsas braucienam atpakaļ uz taku nostopējam Lassen Nacionālā parka darbinieku. Viņš koordinē brīvprātīgo darbu, kas kopj parku un uztur kārtībā takas. Uzzinām, ka šo pavasari nelielā PCT takas posmā esot novākti ap 500 koki, kas aizšķērsojuši ceļu. Lai to paveiktu, liels bars ar brīvprātīgajiem darbojušies četras dienas. Tagad tuvākās 50 jūdzes mūsu ceļā būšot tikai viens šovasar nokritis koks, ko vēl nav paspējuši novākt.

82. diena – 28. jūlijs

Hwy 36 – Drakesbad Guest Ranch – Warner Valley Campground: 30,4km

noieti 2157 km / atlikuši 2083 km

Ūdens patiesi atkal ir problēma šajā posmā. Strauti un avoti mēdz būt izžuvuši. Atpūtas pauzes un, it sevišķi, naktsmītnes vietas izvēle tagad ir atkarīga no ūdens pieejamības. Ja sauss apvidus, nostaigāsim vairāk līdz ūdenim. Vai arī pretēji – ja gadās pie ūdens būt ātrāk kā pienācis pusdienlaiks vai vakars, tik un tā stāsimies.

Šodiena man paliks atmiņā… Man laikam nepietiek ar kāju sāpēm – protu arī citas problēmas sev sagādāt… Pusdienlaikā sasniedzām palielu strautu, pār kuru veda metāla tilts. Zem tā ēnā arī izritinājām paklājiņus atpūtai. Kad jau taisījāmies prom no šejienes, devos zem tilta vākt kopā mantas, kad pēkšņi sajutu neiedomājami spēcīgu sitienu pa galvu… Blieziens bija tik stiprs, ka es kā pingponga bumbiņa atsprāgu atpakaļ un ar skaļu blīkšķi novēlos uz muguras putekļos, sāpēs saķerdama muti un galvu. Jau pēc sekundes man blakus notupās Pēteris ar satrauktu jautājumu – vai tu dzīva?!?!?! Izrādās tilts bija zemāks kā man šķita, un pret metāla siju esmu pārsitusi galvu un gandrīz nokodusi mēlei galu… Vienīgais, ko atceros, bija skaņa, ar kādu zobi iecirtās mēlē brīdī, kad kritu… Viss kārtībā. Dzīva esmu. Smadzeņu satricinājums arī, šķiet, nav. Vienīgi vakarā, kad tikām Drakesbad Guest rančo siltās dušās, Pēterim nācās man uzmanīgi mazgāt matus, jo pati nespēju tikt galā ar pušumu.

83. diena – 29. jūlijs

Warner Valley Campground – Old Station (Hat Creek Resort): 37,6km

noieti 2193 km / atlikuši 2047 km

Smejoties vai žāvājoties šodien nākas pieturēt matus, savādāk pušums sāp… Bet tā citādi – jūtos labi. 🙂

Rīts atnāk diviem sagrauztiem drybagiem, kurus pa nakti šoreiz bijām ielikuši lāču kastē, ja reiz šāda iespēja šajā kempingā ir. Arī pārtika nedaudz apskādēta. Pārbaudot lāču kasti, vienīgais caurums ir ne lielāks par pirksta resnumu. Laikam būs kāda pelīte vai arī supertievs susļiks ielīdis iekšā un pagrauzies… Remontkomplekts mums ir, tamdēļ draybagus izdodas salabot.

Pēdējās dienas ir ne tikai atgriezies sausums, bet arī karstums. Nākas ļoti nopietni domāt par ūdens rezervēm. Šodien garākais bezūdens posms (ap 20 km) veda caur izdegušu mežu. Vienmuļa ainava, līdzens reljefs. Un karstums. Labi, ka mums līdzi ir Walkmans – klausoties mūziku vai kādu interesantu lekciju, šādi posmi pieveicami vieglāk.

Kāju sāpes kļuvušas jau nepārtrauktas. Tas nemaz vairs nav smieklīgi… 😦 Nepietiek, ka katru rītu nespēju saviem spēkiem piecelties no telts un pirmie soļi ir ar nežēlīgām sāpēm. Tagad man kājas sāp jau visas dienas garumā. Mūsu trekinga zābaki, par kuriem domājām, ka tie nu gan plus mīnus izturēs visu ceļu, ir gandrīz izjukuši… Un ja caurumus zolē, vai atplīsušu augšu vēl varētu pieciest, tad faktu, ka zābaki ir sarāvušies, nekādīgi. Varbūt arī pēda ir kļuvusi lielāka… Šodien pamēģināju izņemt no zābakiem pēdiņas. Iešana ir daudz cietāka, un zeķe dilst ātrāk, bet vismaz pirkstus vairs tik ļoti nespiež. Mūsu doma bija ar šiem apaviem tikt līdz Ashlandai Oregonas štatā, kur esot viens no labākajiem ekipējuma veikaliem uz PCT, bet tagad sākam šaubīties, vai maz tik tālu tiksim…

84. diena – 30. jūlijs

Old Station (Hat Creek Resort) – Road 22: 32,3km

noieti 2226 km / atlikuši 2014 km

Pirmo reizi ieraugām Mount Shasta vulkānu. Ar sniegoto virsotni tas grandiozi izceļas uz visu apkārtējo kalnu fona. Šī ir ainava, kura mūs tagad pavadīs turpmākās 300 jūdzes. Pienāksim kalnam no dienvidiem un metīsim milzīgu loku ap to uz rietumiem un ziemeļiem.

Apbruņojušies ar palielu ūdens rezervi, dodamies vienā no garākajiem sausajiem posmiem šajā sekcijā – Hat Creek Rim. 47 kilometru garumā taka ved gar kraujas malu un caur tuksnesīgiem lavas laukiem. Pirms simts gadiem šajā apkārtnē izvirda Mount Lassen vulkāns, kura siluets pie horizonta mūs priecēja visu iepriekšējo nedēļu. Ir zināms, ka pēc 26 kilometriem pieejams ūdens kešs – to, ka tur ir kaudze ar pilnām ūdens pudelēm, mums apstiprina arī pretīmnākošais haikeris. Viņš, kā izrādās, ir pirmais thru haikeris, kurš dodas no Kanādas uz Meksiku. Smaidīdami viens otru apsveicam ar pusceļu un dodamies katrs savā virzienā… 🙂

Karstums ir graujošs… Absolūts bezvējš. Mocāmies uz priekšu pa kilometram vien. Ejot mēģinu izdomāt, ar ko lai salīdzina šo sajūtu… Varbūt tas ir kā ar smagu mugursomu plecos apģērbies ieiet karstā pirtī un pastāvēt… Šķiet viegli, vai ne? Bet jau pēc dažām minūtēm krekls ir pielipis pie miesas. Un vēl pēc brīža tu jūti kā sviedri tek pa ķermeni.

Tu ej pa taku ar sāpošām kājām un mēģini sevi iedvesmot noiet vēl piecas minūtes. Tikai piecas! Un pēc tam tu drīkstēsi atpūsties… Pēc piecām minūtēm tu varonīgi sevi iedvesmo izturēt un noiet vēl piecas… Pleci smeldz no somas svara. Drēbes ir slapjas no sviedriem. Ja uzpūstu vējš, būtu patīkami slapjā kreklā. Tik vēja nav… Tā pa piecām minūtēm vien un redz – tu jau esi nogājis stundu! Malacis! Laimīgs vari atpūsties. Uz kādām desmit minūtēm piesēst pašķidrā ēnā (ja tādu izdodas atrast) un iemalkot saulē sakarsušu ūdeni no pudeles. Pāris malkus. Vairāk nedrīkst! Pasēdēji? Tagad celies un noej vēl četrreiz pa stundai…

Pusdienlaiks! Urrā! Tu izstaipi sāpošos plecos (tas gan īsti nepalīdz – tie tāpat turpina sāpēt), ar saviebtu seju novelc zābakus, baidoties pat pieskarties saviem samocītajiem kāju pirkstiem. Izrullē paklājiņu ēnā. Apgulies un ēzdams sāc nebeidzamu cīņu ar skudrām un mušām. Tām ļļļļoti patīk tava sasvīdusī miesa… Pēc stundas saule tevi ir “noķērusi” jau kādu trešo reizi, un tu saproti, ka no šī visa nekāda labā atpūta nesanāk… Tu, sāpēs saviebdamies, uzvelc zābakus, celies un dodies tālāk, mēģinot sevi iedvesmot izturēt vismaz piecas minūtītes.. Un tā četreiz pa stundai. Vai reizēm pat vairāk…

Vakars noslēdzās pie solītā ūdens keša. Smieklīgi, ka jau tumsā sēžot pie telts tik un tā turpinājām svīst… Šī nakts, šķiet, ir karstākā, ko līdz šim būsim pieredzējuši.

Skarbi. Vienīgais, kas mūs iedvesmo šādās dienās, ir apziņa, ka tā tas nav gluži katru dienu. Mēdz būt arī labākas dienas. 🙂

85. diena – 31. jūlijs

Road 22 – Burney Falls State Park PCT trail camp: 39,7km

noieti 2265 km / atlikuši 1975 km

Esam nonākuši diezgan apdzīvotā reģionā. Taka bieži šķērso kādu ceļu, ved netālu no saimniecībām, izmantotiem laukiem. Šodien ļāvāmies kārdinājumam iet pa ceļu, nevis taciņu. Varbūt nogriezām kādu puskilometru no kopējā ceļa, bet toties redzējām arī ko citu kā tikai krūmus. Nogaršojām ābolus, kas vientuļā ābelē auga ceļa malā un aptvērām, ka palēnām tuvojas rudens. Latvijā ābolu un citu gardumu laiks…

Ūdens pieejamība jeb, pareizāk sakot, nepieejamība šoreiz piespieda iet līdz tumsai. Galā jauks kempings, kurā sastopam haikeru pāri Grany un Orny. Viņi apdzina mūs jau pirms pāris dienām, bet tad pavadīja vienu dienu pilsētā. Orny stāsta, ka pirms brīža viņus šeit esot apciemojis šerifs sakot, ka par šo kempingu ir jāmaksā. Tomēr, kad abi haikeri atteikuši, ka maksāt negrib (šeit nav nekādas papildus ekstras, kas šo vietu padarītu labāku par vienkārši mežu), šerifs pasmaidījis un noteicis, ka viss kārtībā… Haikeri ir izņēmums. Ja mēs no rīta līdz septiņiem pazudīsim (un tā mēs arī parasti darām), tad nav pilnīgi nekādu problēmu.

Līdz šim esam veiksmīgi izvairījušies no trailnames. Reizēm gan saņemam pārsteiguma skatienus: “Kā?! Jums vēl nav iedots takas vārds?!”

Šodien tad nu laikam pie tāda tiku… Kājas problēmas pamazām ir kļuvušas jau pamanāmas tiem, kas mūs sastop vairākkārt. Izkāpšana no telts no rītiem un pirmie soļi ir tik traģiski, ka to nevar nepamanīt. Reizēm uz takas kliboju. Kad novelku zābakus (un to cenšos darīt kad vien iespējams…), sejas izteiksme bieži vien nodod, ka man sāp. Pat ja kājas vizuāli izskatās perfekti. Meža vidū blakus smilšainam ceļam šopēcpusdien sasniedzām vienu no slavenākajiem “kešiem” uz takas – Wild Bird Cache. Tas ir kā labiekārtots dzīvoklis meža vidū ar visu, ko vien haikerim varētu ievajadzēties.. Atpūtas zviļņi, tualetes statīvs ar spoguli, virtuves zona ar gāzes plīti, lādēšanas “stacija” ar saules baterijām, galds zem nojumes ar spēlēm, uzkodām un augliem. Un milzīga lāde ar ledusaukstiem dzērieniem. Sastapām šeit ne tikai citus haikerus, bet arī pašu šīs mazās paradīzes saimnieku, kurš tad nu mani nodēvēja par Brokenfeet. Skan skarbi. Bet, ja ņem vērā, ka trailname ir kaut kas, kas tevi raksturo tieši uz šī ceļa, tad trāpīgāk vairs nevar…

86. diena – 1. augusts

Burney Falls State Park PCT trail camp – Peavine Creek: 22,9km

noieti 2288 km / atlikuši 1952 km

Kārtējā smagā diena… Iespējams tā bija kļūda, ka šajā posmā nolēmām apvienot divus posmus un izlaist stopēšanu uz Burney pilsētiņu. Esam pārāk ilgi uz takas bez atpūtas, bez jauniem iespaidiem, kurus mums ik reiz sniedz brīži, kad dodamies uz pilsētu resuply.

“Es jau dažas dienas vairs nesaprotu, ko es šeit daru…” nopietnā balsī paziņo Pēteris, kad kaut kāda asfaltēta autoceļa malā sēžam un pūtinām kājas ēnā… Kad ar sāpēm viņš novelk savus zābakus, uz katras kājas izrādās ir pa trim, četrām tulznām… Tiek ņemts nazis un apņēmīgi sagraizītas pēdiņas zābakos, lai atvēlētu vairāk vietas pirkstiem, bet saglabātu mīkstu pamatu zem papēžiem. Es savas pēdiņas jau pāris dienas nesu somā. Pēdu gan berž, bet toties spiež mazāk. Mums vajag jaunus apavus! Mums vajag pārskatīt savu somu saturu un aizsūtīt prom visas mantas, bez kurām varētu iztikt. Mums vajag paņemt zero dienu un atpūsties. Man vajag tikt pie ārsta un noskaidrot, kāpēc man tik sasodīti sāp potītes…

Bet mēs atrodamies sasodītā nekurienē un līdz tuvākajai pilsētiņai (pareizāk sakot līdz šosejai, pa kuru varētu aizstopēt līdz kādai pilsētiņai) ir četru dienu gājiens…

Maz kilometrus šodien nogājām. Besis ir tik liels, ka sasnieguši jauku strautu ar padziļiem baseiniņiem, tur arī nozvilnējām pāris stundas. Un tikai pilnībā saslapinot savas drēbes, šajā karstumā ir iespējams vismaz stundu nostaigāt bez mokām.

Burney Falls skaitās viens no iespaidīgākajiem ūdenskritumiem štatā. Izmetām pavisam nelielu cilpu prom no takas, lai apskatītu šo skaistumu. Interesants ir fakts, ka tikai pusotru kilometru augstāk pa upi, tā vasaras laikā ir pilnībā izžuvusi. Bet šeit, zemāk no klints gāžas vairāk kā 100 miljoni galoni dienā. Ūdens šeit pieplūst no dabas veidota tuneļa klintīs. Daudzu gadu laikā ūdenskritums ir pārvietojies jau par pusotru kilometru augšup pa upi, jo ūdens spēks grauž klinti.

Šeit ir daudz tūristu. Interesants un jauks brīdis ir, kad mūs pēkšņi uzrunā kāda no sievietēm, kas atbraukusi kajakot netālajā ezerā: “Vai Jūs esat PCT haikeri? Nāciet, es jūs pacienāšu ar augļiem!”

Jā! Augļi ir tā lieta, kas mums ļoti pietrūkst esot uz takas. Viņa to zinot.. Stāvam pie viņas auto, ēdam vīnogas un plūmes un pļāpājam par sausumu un ugunsgrēkiem, kas, kā izrādās, šobrīd plosa visu Kaliforniju un arī citus štatus. Mums pagaidām ir veicies, ka tie mums nav aizšķērsojuši ceļu. Viņa mūs brīdina, lai pārāk daudz negaidām no nākošā posma – tas esot ļoti sauss un neglīts.

87. diena – 2. augusts

Peavine Creek – Alder Creek: 36,2 km

noieti 2324 km / atlikuši 1916 km

Nekas cits jau neatliek, kā turpināt iet… Tāpēc saņemamies un par spīti sagurumam cenšamies dažās dienās tikt līdz Dunsmuirai vai kādai lielākai pilsētai. Kājas sāpes kļūst arvien trakākas. Potīte ir sapampusi. Bet ar to laikam par maz… Kādā atpūtas pauzē, nemanot iekāpju lapseņu pūznī un viena no tām man iedzeļ stilbā tieši virs zābaka. Labi vismaz ka ne zemāk, jo jau pēc pāris stundām koduma vieta ir pamatīgi uzpampusi…

Gribas jautāt – kāda melnā strīpa te uznākusi. Skaidri nolemjam – mums vajag RESTARTU!

88. diena – 3. augusts

Alder Creek – McCloud River: 36,2 km

noieti 2360 km / atlikuši 1880 km

Lācis!!! Beidzot!!! Tiesa – ļoti patālu – uz blakus kalna nogāzes, bet tomēr tas bija lācis. Tumši brūns (Pēteris saka – melns) un pinkains. Klajākā vietā tas lumpačoja lejup pa kalna nogāzi un palielā ātrumā nozuda biezos krūmājos. Tagad beidzot ticam nostāstiem par šiem dzīvnieciņiem. Varam apstiprināt – tie tiešām šeit dzīvo! 🙂

Šodien nejutāmies vientuļi. Mežs pārpilns ar dzīvniekiem. Dažas minūtes vēlāk uz takas manījām lielu, resnu klaburčūsku. Izrādās, tās sastopamas arī šeit, ne tikai tuksnesī.

Vēlāk stirnas, briedis ar skaistiem, pūkainiem ragiem, mazi stirnēni. Vairākkārt dzirdējām kaut kur krūmos brīkšķam zarus – kāds nezināms, bet liels dzīvnieks lauzās cauri brikšņiem netālu no takas. Mežs tā aizaudzis, ka visus saskatīt nevaram. Bet tie te ir.

89. diena – 4. augusts

McCloud River – Hwy 5 – Mount Shasta: 33 km

noieti 2398 km / atlikuši 1842 km

Jau agrāk esam ievērojuši, ka reizēm PCT taka serpentīnos ir izstiepta krietni garāka kā nepieciešams. Tu ej pa taciņu gar kalna nogāzi un redzi, ka tikai dažus metrus zemāk ir taciņa, pa kuru tu nāksi atpakaļ. Bet lai tur nokļūtu, tev ir vēl piecas minūtes jāpacilpo uz priekšu līdz serpentīna pagriezienam… Ir bijuši brīži, kad nogāze ir tik lēzena, ka neizturam un izvēlamies kādu “šortkatu“. Arī šodien. Serpentīna ceļš veda gandrīz trīs kilometrus vienā virzienā un pēc tam atpakaļ. Mūsu guidebook, kas ir 6 gadus vecs izdevums, pamanījām, ka taisni lejā pa kalna degunu ved vecais PCT ceļš, kas ir par pieciem kilometriem īsāks. Dabā tur vairs ir tikai aizaugusi taciņa, un tikai zinātājs šajos krūmos var saskatīt taku. Parasti tik lielus takas saīsinājumus neveicam, bet šoreiz tas mums ļāva spēt tikt līdz pat šosejai jau šovakar.

Pāris minūtes stopēšanas uz highway un esam jau Mount Shasta pilsētiņā, kur tumsā pa kluso uzceļam telti kazenāju krūmos blakus kempingam.

90. un 91. diena – 5. un 6. augusts

Mount Shasta: zero dienas…

Darām visu iespējamo, lai atgūtu sparu tikt līdz Kanādai. Ir jātiek! 🙂

Ar skenējošu skatienu rūpīgi pārskatām visu mūsu somu saturu un noliekam malā visas mantas, bez kurām varētu iztikt. Atsakos no somas augšdaļas, kas ir diezgan smaga pati par sevi, jo tai ir daudz siksnu un sprādžu. Atsakos no sīko mantu somiņas – to visu var salikt vienkāršā zip-lock maisiņā. Pārskatām medicīnu un katru sīkumu, lai ne tikai tiktu vaļā no svara, bet arī iegūtu vairāk vietas somā. Aizsakāmies arī no dzeršanas sistēmām, kas ļoti noderēja tuksnesī, bet šeit nu jau netiek izmantotas ilgāku laiku. Pēteris atsakās arī no liekajām biksēm. Laimīgi to visu sakrāmējam lāču bundžā un nosūtām uz Vašingtonas štatu latviešiem, kas blogā atsaukušies mums šādi palīdzēt. Trīs ar pusi kilogrami…

Nākošais lielais darbs ir tikt galā ar manu kāju… Dodamies uz medicīnas centru pie ārsta. Tas nav ātrs process. Vispirms divas stundas nosēžam uzgaidāmajā telpā. It kā rindā ir tikai daži cilvēki, bet katrs no tiem kabinetā pazūd uz ļoti ilgu laiku. Mana potīte ir sapampusi apaļa un tas izsauc līdzjūtību citos rindā sēdošos cilvēkos. It sevisķi, kad tie uzzina, ka esam PCT thru haikeri, kas atbraukuši no Latvijas tikai, lai izietu šo taku…

Kad beidzot tiekam kabinetā, izrādās vispirms man ir jāiziet gandrīz pilna veselības pārbaude pie medmāsiņas. Sākot ar svariem (kuru rādījums mani NOŠOKĒJA ne pa jokam – tik maz nesvēru pat pusaudžu gados…), asinspiedienu, temperatūru un beidzot ar anketas aizpildīšanu, kurā bija ap simts jautājumiem par manu līdzšinējo pašsajūtu un iepriekšējo slimības vēsturi… Nepagāja ne dažas stundas, kad beidzot ierodas ārsts, kurš kārtīgi iztausta manu pēdu…

Nekā traka tur nav. To sauc par stresu pēdā, kad tai ir jānes ne tikai mans svars, bet arī soma. Un jānes daudz un ilgi. Manās saitēs ir mikrotraumas un tās sāp un liek kājām pampt vēl trakāk. Uz jautājumu, ko darīt, ārsts līdzjūtīgi pasmaida.

“Jums nepatiks tas, ko teikšu…” seko viņa atbilde.

Šādu traumu var izārstēt tikai vienā veidā – vienkārši dodot kājām atpūtu. Vismaz nedēļu vai, drīzāk, divas nedēļas mēģinot īpaši daudz nestaigāt… Skan vienkārši. Bet, diemžēl, ne priekš mums. Ārsts labi saprata, ko nozīmē thru haikings uz PCT. Mums nav divu lieku nedēļu. Jau divas zero dienas ir milzīga laika izšķērdība, kas palielina iespēju oktobrī pieredzēt sniegu Wašingtonas štata ziemeļos. Tamdēļ noklausos ārsta padomos kā atvieglot sev turpmāko ceļu un tas arī viss. Tāds nu mans liktenis uz PCT – iet ar kāju sāpēm. Laikam trailname Brokenfeet ir tieši vietā.

Pēdējā lieta, ko paveicam, pirms es liekos viesnīcas gultā ar paceltām kājām uz divām atpūtas dienām, ir jaunu zābaku iegāde. Atlaižu nodaļā uztaisām pamatīgu bardaku, katrs uzmērīdami ap divdesmit vai trīsdesmit apavu variantiem, līdz es atrodu tos ērtākos, vieglākos un izturīgākos. Es ceru… 🙂 Pēteris tomēr pieņem lēmumu pagaidām neko nepirkt un turpināt iet ar vecajiem. Bet es esmu tikusi pie “mākoņu pelēkiem un pistāciju zaļiem” zābaciņiem.

Esam motivācijas pilni turpināt ceļu!!!