140. diena līdz 149. diena

140. diena – 24. septembris

Waptus Lake – Glacier Lake: 31,7 km

noieti 3837 km / atlikuši 324 km

Kā jau mūsu guidebook sola, Vašingtonas štata ziemeļu daļa thru haikerim nāk kā šoks. Pēc vieglā skrējiena cauri Oregonai un arī vēl Dienvidvašingtonai, šeit ātrums uzreiz samazinās. Gari un smagi kāpieni līdz kalnu pārejām mijas ar tikpat grūtiem nokāpieniem dziļās ielejās. Dienas kāpums sasummējas vēl dramatiskāks kā tas bija High Sierra reģionā.

Priecājamies par brīnišķīgajiem skatiem un saulaino laiku. Nav arī vairs tik karsti.

141. diena – 25. septembris

Glacier Lake – Lake Susan Jane: 16 km

noieti 3853 km / atlikuši 308 km

Esam palikuši tik gausi, ka no telts izlienam tikai ap pusdienlaiku. Visu rītu līst, un Pēteris jūtas apslimis. Tamdēļ nolemjam šodien nesteigties. Dienas vidū, kad pierimst lietus, nostaigājam 16 kilometrus līdz kādam skaistam, dzidram kalnu ezeriņam. Ir tikai četri pēcpusdienā, bet tālāk šodien nedosimies. Šī ir pēdējā kempinga vieta pirms Stevens Pass, kur mums jābūt tik rīt darba laikā – jāizņem paciņa. Šovakar atpūšamies. Drīz pēc iekārtošanās teltī arī atsāk līt…

142. diena – 26. septembris

Lake Susan Jane – Lake Valhalla: 16 km

noieti 3869 km / atlikuši 292 km

Šķiet, kāds tur augšā mūs lutina… No rīta, kamēr nostaigājam atlikušos sešus kilometrus līdz Stevens Pass, nelīst. Toties līst visu dienu, kamēr sēžam iekštelpās. Kad vakarā dodamies tālāk, jau spīd saulīte…

Stevens Pass ziemā ir iespaidīgs slēpošanas kūrorts ar vairākām viesnīcām, veikaliem un ēstuvēm. Vasaras laikā šeit ir klusums. Vaļā ir tikai viena no ēkām, un apkārtesošos kalniņus iecienījuši MTB braucēji. Šodien šeit ir dubļu jūra un ekstrēmie velobraucēji no brauciena atgriežas netīri un slapji līdz ausīm. Vienīgajā ēstuvē atpūšas bars ar haikeriem. Saņemam arī savu pēdējo paciņu. Tā šoreiz ir krietni smagāka kā citas reizes, jo priekšā ir vairāk kā 200 kilometru garš posms bez jebkādas civilizācijas vai autoceļiem. Plānojam to iziet sešās ar pusi dienās.

Vakarā dodamies tālāk līdz Valhalla ezeram. Nododam tam kādu mums uzticēto sveicienu 🙂 un pilnmēness gaismā krastā uzceļam telti.

143. diena – 27. septembris

Lake Valhalla – Pass Creek: 31 km

noieti 3900 km / atlikuši 261 km

No rīta zāle ap telti ir balta – salnas. Arī Pētera klepus izklausās ne pārāk labi. Mums nav termometra, bet, šķiet, viņam ir temperatūra. Lēnām noejam šodienas divdesmit jūdzes. Plāns izpildīts, vairāk necenšamies no sevis izspiest. Arī pusdienlaikā sastaptie Aleksis un Mets stāsta, ka pēdējās dienas palikuši kūtri. Kaut kā vairs negriboties skriet, kad takas beigas jau jūtamas. Pēdējās nedēļas gājums tiek izstiepts divās nedēļās.

Mēs jau jūtam Kanādas smaržu! 🙂

144. diena – 28. septembris

Pass Creek – Baekos Creek: 31,2 km

noieti 3932 km / atlikuši 230 km

No rīta šķērsojam Glacier Peak Wilderness robežu. Ieejam vienā no Vašingtonas skaistākajiem apgabaliem. Ainava kļūst arvien alpīnāka, klinšaināka un iespaidīgāka. Šodien lielu dienas daļu taka ved pār ķērpjainām kalnu pļavām tuvu kalnu korei. Ar ledājiem klātā Glacier Peak virsotne nāk arvien tuvāk.

Slimība sāk uzmeklēt arī mani. Šodien eju ietinusies bufā līdz acīm, lai ar sāpošo kaklu neelpotu vēso gaisu. Par spīti zilajām debesīm un saulītei rudens vēsums ir krietni jūtams. It sevišķi ēnainās nogāzēs.

Jau grūtāk, bet atkal izpildām dienas normu – noejam tuvu plānotajām divdesmit jūdzēm. Šoreiz nākas iet līdz tumsai. Septiņos vakarā jau ir dziļa krēsla. Drebinoties pie kāda strauta paēdam vakariņas un dodamies tālāk. Plānotajā kempinga vietā esam jau pēc deviņiem.

145. diena – 29. septembris

Baekos Creek – Mica Lake: 19,4 km

noieti 3951 km / atlikuši 211 km

Kas to būtu domājis, ka īsi pirms Kanādas saslimsim… 😦 Šodiena bija skarba. Pētera klepus izklausās biedējoši, bet es no temperatūras burtiski kūpu… Ar lielu saņemšanos lēnām cīnāmies augšup kalnā, lai lēnām nokāptu nākamajā ielejā un atkal sāktu nākošo smago kāpienu… Reljefs šeit ir iespaidīgs. Un palasot guidebook, saprotam, ka grūtākais ir vēl priekšā…

Pusdienlaikā kāds haikeris mums iedod piparmētru tēju, kas varētu palīdzēt kaklam. Pašiem mums ir daži Coldrex dzērieni, bet tas arī viss. Atrodamies vienā no garākajām un neapdzīvotākajām Vašingtonas sekcijām. Līdz šosejai ir četru dienu gājums. Un trakākais ir apziņa, ka mēs nedrīkstam apstāties. Pat ja vienīgā vēlme pie šādas pašsajūtas ir gulēt teltī un nekur neiet, mums nepietiek ēdiens, lai to darītu. Un pat ja mēs ēstu mazāk, lai izvilktu kādu dienu ilgāk, mums var beigties gāze. Pēdējās dienas vāram karstu tēju biežāk kā plānots, tamdēļ riskējam beigās palikt vispār bez gāzes un vakariņām.

Ir vienkārši jāturpina kustēties uz priekšu. To arī darām un skaitām dienas, cik atlikušas līdz šosejai…

Priecājamies, ka vismaz tiekam lutināti ar laikapstākļiem – debesīs nav neviena mākonīša un saulē ir kaut cik silti. Glacier Peak ledāji spīd saulē tepat netālu virs mums, un dvēsele atkal gavilē no sajūsmas par kalnu varenumu un skaistumu. Mēs esam knišļi šajā plašumā. Un esam bezgala laimīgi un pateicīgi, ka mums ir iespēja šeit būt…

146. diena – 30. septembris

Mica Lake – Miners Creek: 35,7 km

noieti 3987 km / atlikuši 165 km

Nakts bija drausmīga. Slimības dēļ ir gulēts tikai pāris stundas. Ap pus diviem uz brīdi apsvērām domu celties augšā un iet tālāk. Pilnmēness gaismā taka redzama ļoti labi. Tomēr sapratām, ka pie šāda stāvokļa tālu tāpat netiksim. Galu galā pēdējais Coldrex palīdzēja iemigt.

Tomēr, neskatoties uz briesmīgo nakti, no rīta brīnumainā kārtā esam gatavi kalnus gāzt… Un kalni šodien arī jāgāž… Rīts sākas ar 690 metru nokāpienu, tad 900 metru uzkāpiens sešos kilometros. Serpentīns tāds, ka kartē pat līkumus īsti nevar saskaitīt. Pēcpusdienā atkal tas pats – nokāpjam vairāk kā kilometru dziļā ielejā un vakarā jau pa tumsu rāpjamies nākošajā kalnā… Šodienas kopējais uzkāpiens ap 2500 augstuma metri, un tāds pats nokāpiens. Skarbi.

Esam vienā no PCT nekoptākajiem posmiem. Ik pa brīdim pāri takai ir pārgāzies kāds milzīgs koks, kam jārāpjas pāri. Kādā no serpentīniem atduramies pret pilnībā nogruvušu palielu takas posmu. Šeit stāvajā nogāzē izmīdīts apkārtceļš, kuru pārvarēt var vienīgi ieķeroties saknēs.

Pētot Halfmaps kartes un mūsu veco guidebook, pamanām nesakritību. Jaunais PCT pie Suiattle upes ir par astoņiem kilometriem garāks kā tas bijis agrāk. Tas tagad ved gar upes krastu krietni zemāk līdz tiltam, kur šķērsot upi, un gar otru krastu atpakaļ. No grāmatas izsecinām, ka iemesls ir katru pavasari aizskalotais tilts vecajā upes šķērsošanas vietā. Guidebook arī stāsta, ka haikeri par spīti dažādiem takas variantiem joprojām izmanto veco taku un šķērso upi pār kritušajiem baļķiem. To pašu apstiprina arī sarunas ar citiem haikeriem. Ja mēs varam vinnēt astoņus kilometrus (kas pie mūsu veselības stāvokļa ir pat ļoti iepriecinoši), tad arī mēs izvēlamies iet pa veco taku.

Pusdienpauzē sastopam kādu jaunu haikeri ar iesauku Gorilla. Viņš navigācijai izmanto tikai veco Ciceron guidebook, tamdēļ par šādām takas izmaiņām neko nezin. Kad pastāstam situāciju, viņš ir vairāk kā priecīgs, ka saticis mūs. Navigējot ar veco guidebook, bet sekojot norādēm dabā, viņš visticamāk būtu aizgājis apkārtceļu un nesaprastu, kur atrodas… Bet ņemot vērā, ka viņam beidzas pārtika un rīt noteikti jātiek līdz Stehekin, šādi lieki astoņi kilometri varētu būt diezgan nepatīkams pārsteigums.

Tā nu trijatā ar Gorillu nolemjam doties pa veco PCT, kas izrādās kārtīga ekspedīcija četru kilometru garumā, jo taka šeit vairs netiek uzturēta jau vairākus gadus. Tā ir aizaugusi un aizkritusi ar gigantiskiem kokiem un zariem. Vienīgais orientieris ir pamatīga citu haikeru iemīta “zilonene”, kas liecina par joprojām lielo popularitāti šim maršrutam. Viltīgākajos pagriezienos haikeri ar koku zariņiem uz zemes izlikuši bultas, lai nākošajam gājējam būtu vieglāk orientēties. Arī upes sķērsošana vecajā tilta vietā problēmas nesagādā – pāri upei šeit nogāzies milzīgs koks. Upes otrā krastā ar takas atrašanu gan ir grūtāk – labu brīdi līdām caur brikšņiem. Bet līdz ar tumsas iestāšanos bijām atgriezušies uz tagadējā PCT.

Atradāmies uz stāvas kalnu nogāzes, kur nebija iespējas uzcelt telti. Pēdējiem spēkiem kāpām vēl divas ar pusi stundas augšā kalnā līdz tuvākajam kempingam. Ejot gulēt, ķermeni bija pārņēmis milzīgs sagurums, bet tajā pašā laikā mūs priecēja apziņa – līdz šosejai palicis tikai divu dienu gājums…

147. diena – 1. oktobris

Miners Creek – Trapper Creek: 29,8 km

noieti 4016 km / atlikuši 136 km

Vakardienas blieziens laikam dara savu – slimība ir atgriezusies ar jaunu spēku. Jūtamies izmocīti. Abi. Pavisam lēnītēm klusējot kāpjam kārtējā kalnā. Galva griežas kā vilciņš…

No rīta vēl baudām klinšainās ainavas. Bet ar pusdienlaiku taka beidzot sāk vest lejup. Vieglā nokāpienā gar South Fork Agnes strautu tuvojamies ceļam, kas ved uz Stehekin ezeru. Tā ir viena no populārajām haikeru resuply vietām, bet mūsu plāns ir doties šeit garām tālāk līdz šosejai. Mums nepieciešama lielāka civilizācija, kur tikt pie medikamentiem un iespējas kārtīgi atpūsties.

Pavakariņojam pie kāda strauta un tumsā turpinām ceļu. Jo tālāk aiziesim šodien, jo lielākas iespējas, ka rīt paspēsim tikt līdz šosejai vēl pa gaismu.

148. diena – 2. oktobris

Trapper Creek – Highway 20 (Rainy Pass) – Winthrop: 35 km

noieti 4051 km / atlikuši 101 km

Pēc sešiem kilometriem sasniedzam High Bridge pār Stehekin upi, kura pilna ar lašiem. Seklajā ūdenī zem tilta uz akmeņiem mirdz to sarkanīgās muguras. No šejienes kursē mikroautobuss uz Stehekin ezeru. Sastopam Gorillu, kurš tikko kā atbraucis no turienes. Vakar viņš esot skrējis pēdējo kilometru, lai paspētu uz pēdējo autobusu. Tagad nabadziņš esot tik nenormāli pārēdies, ka nolēmis vēl kādu brīdi pasēdēt šeit uz soliņa pirms doties ceļā.. Jā, zinām šo sajūtu… Izsalkumā tikt pie restorāna labumiem ir riskanti… Pēc tam vairākas stundas var nākties staigāt salīkušam, jo iztaisnoties vienkārši nav iespējams… 🙂

Taka tālāk ved augšup gar Stehekin upi un Bridge Creek. Visas dienas garumā ir kāpums augšup līdz pat šosejai. Pat ja kāpums ir lēzens, to var labi just… Nevelk augšā. Ķermenis pēdējā nedēļā ir tik saguris, ka vairs nevelk. Pēteris saka, ka viņā visu dienu cīnās “varu” ar “nevaru”. Ķermenis saka “vairs nevaru”, bet prāts apzinās, ka līdz šosejai tak tik maz vairs atlicis… Un ja mēs mazliet pasteigsimies un tiksim līdz tumsai pie šosejas, varēsim uz pilsētu stopēt jau šovakar! Ir motivācija.

Priecīgi sastopam Hannu, kuru pēdējo reizi redzējām Ziemeļkalifornijā. Bijām pārliecināti, ka viņa jau tikusi līdz Kanādai, bet izrādās kaites šeit neparedzēti piemeklē gandrīz katru. Viņai bijušas problēmas ar kājām, kuru dēļ viņa bijusi spiesta atpūsties veselu nedēļu.

Īsi pirms tumsas laimīgi stāvam šosejas malā un drīz vien dabūjam braucienu uz 50 kilometrus attālo Winthrop pilsētiņu. Esam laimīgi jau šonakt gulēt siltās gultās mājīgā hostelī pilsētiņas centrā.

149. diena – 3. oktobris

Winthrop: zero diena

Winthropa ir viens no tūristu apskates objektiem šajā apvidū. Visas celtnes uz galvenās un gandrīz vienīgās pilsētiņas ielas ir celtas vesterna stilā. Daļēji segtās ietves joprojām ir ar koka dēļu klāju. Šeit tiek rūpīgi piedomāts pie arhitektūras un vides iekārtojuma noteiktā stilā. Ja mazliet ņemtu palīgā fantāziju un automašīnu vietā iztēlotos zirgus un ratus, bet asfaltētās ielas vietā smiltis un putekļus, nebūtu nemaz tik grūti iztēlē aizdoties uz divdesmitā gadsimta sākumu.

Ir savādi uzrakstīt atlikušo kilometru skaitu… Pavisam nedaudz pāri simts kilometriem līdz robežai… Patiesībā tas taču ir ļoti, ļoti maz!!! Šodien atpūšamies vēl šeit, bet rīt dosimies atpakaļ uz taku. Un…pēc trīs dienām būsim Kanādā…

Advertisements
Categories: PCT | 3 komentāri

Ziņu izvēlne

3 thoughts on “140. diena līdz 149. diena

  1. Gunta Patkovska

    Lasot, ka jums palicis vēl nedaudz virs 200 km, ko iet, pie jūsu nostaigātā tas liekas tik maz, bet, ja tā padomā – tie taču veseli 200 km! 🙂 Dikti žēl, ka nobeigums tāds slimīgs izvērties! 😦 Lai veselība atgriežas un pēdējos 100 km varat izbaudīt gavilējot! 😉 No sirds samīļoju jūs abus!!!
    Kā ir – vai pēdējais simtiņš kilometru nav tas visgrūtākais uz visu 4000 fona? 🙂 Jo finišs jau tik tuvu, bet tai pašā laikā – vēl nopietns strēķītis, ko iet…
    Un ko darīsiet PĒC TAM? Kad vairs nebūs JĀIET…

  2. Inese Raistere

    Paldies liels par nodotiem sveicieniem! 🙂

  3. OMG Jūs to esat izdarījuši!!! vienkārši fantastiska apņemšanās un uzdrīkstēšanās 😉 Pasaulē (it īpaši LV) nav daudz tādu cilvēku kā jūs. Es ar jums lepojos 😉

    *P.S. esmu pārliecināts, kad lasīsi šo komentāru, būsiet jau tikuši līdz Kanādai!

Komentāri, piebildes, pārdomas...?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

%d bloggers like this: