54. diena līdz 58. diena. High Sierra III

54. diena – 30. jūnijs

Fish Creek – Deer Creek: 20km

Motivācija šodien bēga no manis kā zaķis. Apnika iet. Cik tad var. Katru dienu. Bez brīvdienām. Iet un iet, un iet… 🙂 Tādos brīžos ir jāmāk atsaukt atmiņā, kāpēc vispār uz šejieni braucām. Kāda reiz mums bija tā motivācija doties šajā dullībā. Šodien nelīdzēja arī tas. Atmiņa tukša no noguruma. Cilvēks nav mašīna, lai katru dienu bez izņēmuma spētu darīt tikai vienu pavisam vienkāršu darbību – ietu…

Viss kārtībā. Šādas dienas ir jāpieņem tāpat kā tās gaišās un veiksmīgās. Abas ir dienas – vienīgās, kas mums dotas. Visam jābūt līdzsvarā.

Vakarā pie telts strautiņa malā sēžot un runājoties par motivāciju, ar Pēteri nonācām pie secinājuma, ka laikam esam sailgojušies pēc cilvēciska kontakta, pēc civilizācijas kopumā. Tas arī par iemeslu motivācijas pagurumam šodien. Ka patiesībā stopēšana reizi piecās dienās uz kādu civilizētu vietu mums dod milzīgu iedvesmu. Iepazīšanās ar cilvēkiem, pilsētiņas… Šobrīd esam no tā visa prom jau 10 dienas.

Arī PCT haikeri šeit ir nozuduši. Mēs sastopam tikai John Muir takas gājējus, kas iet pretējā virzienā. Un daudz tādu te ir. Ļoti daudz seju, kas nāk pretīm, kuras tu pasveicini, pārmij pāris frāzes un vairs nekad nesatiec… Tā ir tā sajūta, kad tu atrodies milzīgā pūlī, bet jūties vientuļš. Mēs abi, līdzās esot 24 stundas diennaktī, šo sabiedrības trūkumu viens otram vairs nespējam aizstāt. 🙂

55. diena – 1. jūlijs

Deer Creek – Red’s Meadow Store – High Trail Trailhead: 22,4km

Pēc nelielas rīta pastaigas sasniedzām Red’s Meadow Store. Tas ir neliels veikaliņš un restorāns meža vidū, kas tiek atvērts tikai vasaras sezonā, kad nokūst sniegs. Pie veikala pieved asfaltēts autoceļš, tamdēļ šeit sastopam daudz dienas haikerus un tūristus.

Netālu atrodas ievērojams apskates objekts – Devils Postpile. Pirms 80 līdz 100 tūkstošiem gadu no vulkāna izvirdusi lava, strauji atdziestot, sašķēlās perfektos sešstūra “stienīšos”. Cauri gadu gadiem šie veidojumi ir atsegušies virszemē un šodien varam vērot milzīgu klinti, kas atgādina nedaudz sašķiebtas ērģeles. Tūristu pie šī apskates objekta ir biezs. Un priekš viņiem arī mēs kļūstam par apskates objektiem. “Jūs ejat to GARO taku?! Visu?! Wow! Skaties, šitie ir PCT haikeri! Viņi iet VISU ceļu!” 🙂 Aptuveni šādas frāzes reizēm gadās dzirdēt…z

Pēcpusdienā uz 22 kilometriem PCT un JMT takas atdalījās viena no otras. Pēkšņi uz takas iestājās klusums – pretī vairs nenāca neviens haikeris. Nostaigājuši vakarpusē vēl dažus kilometrus, uzcēlām telti blakus kādas takas stāvlaukumam. Šeit ir lāču kaste (dažās vietās ir uzstādītas speciālas dzelzs kastes, kur glabāt pārtiku, jo arī automašīnās to atstāt nevar – ir daudz gadījumi, kad lāči izdemolē mašīnu, jo tur iekšā atrodas ēdiens), kuru šonakt izmantojam.

56. diena – 2. jūlijs

High Trail Trailhead – Lyell Fork: 25,9km

Rīts sākas ir interesantām ziņām par Krievijas izteikumiem par Latvijas neatkarību, ko uzzinām no kāda pavecāka vīrieša, kurš izgājis rīta skrējienā pa kalnu takām. Redzot mūsu sejas izteiksmes, viņš uzreiz sāk piemetināt, ka tā tāda tukša muldēšana vien esot… Satraukumam nav pamata. Savādi tādas pusziņas pa ausu galam (īsti līdz galam nevarējām saprast, vai viņs vienkārši pļāpīgs cilvēks, kurš mēdz pārspīlēt televīzijā saklausītas lietas, jeb tiešām runā nopietni) dzirdēt šeit uz kalnu takas, kad esi nekurienes vidū. Arī iepriekš vairākkārt esam saņēmuši dažādas cilvēku piezīmes, kad tie uzzina, no kurienes esam. Piemēram, “Njā… Jūs esat par tuvu Krievijai…” novilka kāds no nostopētajiem šoferiem kādu laiku atpakaļ.

Atgriežoties uz John Muir takas, jau krustojumā sastopam milzīgu baru ar haikeriem. Tā ir viena no skaistākajām un tamdēļ populārākajām daudzdienu pārgājienu takām. Un mēs varam apstiprināt gan vienu, gan otru.

Interesanti ir vērot kā pretīmnākošie haikeri mainās ar katru dienu. Pirmajās dienās pārsvarā sastapām atvērtus, runātgribošus haikerus ar nedaudz sasmērētām drēbēm un somām, un mierpilnu sejas izteiksmi. Tie iet lēni un stabili. Šobrīd pretīm pārsvarā nāk steidzīgi, nerunīgi haikeri, kurus reizēm pat izbrīna mūsu sveicieni un sarunas uzsākšana. Viņu drēbes vēl smaržo pēc pulvera un sejas ir saspringtas. Jo vairāk tuvojamies viņu takas sākumpunktam, jo šīs īpašības kļūst pamanāmākas. Taka izmaina cilvēku.

Šķērsojām diezgan lēzenu un vieglu Donohue pāreju. Vēl pēdējo dienu izbaudām šejienes īpašo “daiļdārzu ainavu”. Perfektās pļaviņas un dzidros strautiņus drīz nomainīs mežonīgāka un vienkāršāka ainava. High Sierras augstākais posms būs aiz muguras.

57. diena – 3. jūlijs

Lyell Fork – Tuolumne Meadows: 18,1km

Esam šķērsojuši Jozemītu nacionālā parka robežu. Šeit noteikumi par lāču bundžu nepieciešamību un atļaujām ir daudz striktāki. Jau tuvojoties Tuolumne Meadows, to arī izjūtam – pretīm uz zirgiem lēni jāj divi parka reindžeri. Pavisam laipni tiekam iztaujāti par to, kādu taku ejam, kā mums tā patīk. Mums liek uzrādīt atļaujas un pieklauvēt pie somas, lai tādā veidā parādītu, ka mums ir lāču bundža. Savas atļaujas esam ielaminējuši. Tas ļoti sajūsmina vienu no reindžeriem, un, kad mums nesanāk lāču bundžu no ārpuses saklauvēt, viņi smaidīdami atmet ar roku un palaiž mūs tāpat.

Tuolumne Meadows skaitās High Sierra pirmā, grūtākā posma noslēgums. Un esam ļoti vīlušies, kad nonākam galā un uzzinām, ka šī ir tik pat liela nekuriene kā pārējā taka… Šeit nav dušas, veļas mazgātuves, pat elektrība kempingā nav. Šeit nav ciematiņa kā bijām sapratuši. Veikals patiesībā ir sezonas telts, kas piedāvā ļoti nosacītu pārtikas izvēli haikeriem. Šeit nav pat zona telefonam…

Toties šodien ir trešais jūlijs, un šeit MUDŽ no tūristiem, jo ir brīvdiena… Ja ceturtais jūlijs iekrīt brīvdienā, tad brīvdiena tiek dota arī iepriekšējā vai nākošajā dienā. Sēžam pie galdiņiem pie veikala, svinam mūsu High Sierras noslēgumu, iepazīstamies ar citiem haikeriem un uzklausām daudz ieteikumus paņemt zero dienu un aizbraukt uz Jozemītu ieleju. Tāds plāns mums arī ir. Ja jau esam šai pasaulslavenajai vietai tik tuvu, tā ir jāapskata.

Priecīgi sastopam šeit arī Deivu, ar kuru gājām kādu gabalu kopā tuksnesī un Sierras sākumā. Izrādās viņš šeit jau ir piecas dienas un nolēmis tomēr neiet PCT. Tik ļoti iemīlējies kalnu ainavās, ka dosies atpakaļ uz dienvidiem un kādu nedēļu vai mēnesi (vai cik ilgi izturēs) vienkārši dzīvošot pie kāda no ezeriņiem vienatnē… Meditēšot.

58. diena – 4. jūlijs

Jozemītu ieleja: zero diena

Uz ielejā izvēlējāmies braukt ar autobusu, nevis stopēt. Un labi ka tā… Uz iebraukšanu bija vairāku kilometru garš sastrēgums… Patiesībā tas pat vairs nebija sastrēgums – vairākās vietās stāvēja policija, kas automašīnām lika novirzīties uz apgriešanos un braukšanu atpakaļ. Ieleja bija pārpildīta. Vienīgais transports, kas tajā tika ielaists, bija autobuss. Laikam tas nebija prātīgākais doties uz šejieni 4.jūlijā…

Par pašu ieleju neko daudz nestāstīšu. Mēs tur bijām ķeksīša pēc. Patiesībā uz turieni būtu jādodas uz pāris dienām ar haikinga apaviem kājās un vēlmi izstaigāt kādu no pārgājienu takām, uzkāpt kādā no granīta milzeņiem. Mēs – haikeri, kas pārgājienā iet katru dienu nu jau otro mēnesi pēc kārtas – savā zero dienā labāk meklējam civilizāciju, nevis ejam vēl kādā pārgājienā… Jā, civilizāciju mēs dabūjām, un ĻOTI daudz. Bet ne tā ir patiesā Jozemītu ielejas seja. Tā paliks citai reizei.