59. diena līdz 68. diena

59. diena – 5. jūlijs

Toulumne Meadows – Matterhorn Creek: 33,8km

Pēc atpūtas vienmēr labi ejas. To var redzēt arī šodienas kilometrāžā. Arī taka kļuvusi vieglāka – nav vairs tik skarbu kāpienu un nav tik klinšaina. Vismaz pagaidām. Šis posms skaitās viens no fiziski grūtākajiem. Tā saka mūsu guidebook. Tāpēc esam rēķinājušies, ka dienā noiesim ne vairāk kā 25 kilometrus. Nezinām, kas mūs sagaida tālāk…

Rīta pusē taka veda gar Soda Springs. No zemes burbuļodams sraucās ārā gāzēts minerālūdens. Sapildījām pudeles ar jocīgo, bet tiešām garšīgo dzērienu.

Šodien baudījām klusumu. Pēc John Muir takas šeit vairs gandrīz nemaz nesastopam citus haikerus. Patiesībā arī dzīvnieku šeit ir maz – nemanījām nevienu susļiku un vāveri. Dienas pirmajā pusē taka veda pār monolīta granīta pakalniem. Tie no ledājiem nogludināti spīdīgi kā plikpauri. Viegli pa tādiem iet, vienīgi taka gan zuda vairākkārt. Pēcpusdienā daudzas stundas gājām caur biezu, tumšu mežu. Un ļoti klusu… Tādos brīžos var sajust, cik esam tālu no civilizācijas..

Jebkura ainava, kas nelīdzinās iepriekšējai, mums ir kā medusmaize. Pagaidām PCT turpina pārsteigt. Brīdī, kad šķiet, ka sāc pierast pie apkārtējās vides un ainavas, viss izmainās. Nenogurstam.

60. diena – 6. jūlijs

Matterhorn Creek – Kerrick Canyon: 26km

Ir jau jūlijs. Un lidojošie kukaiņi kļūst arvien vairāk. Pēdējās dienas cīnāmies ar dundurmušām (tā mēs viņas nodēvējām), kas izskatās pēc parastām mušām, bet kož ļoti sāpīgi. Pēc tam vairākas dienas koduma vieta ir sapampusi un sāpīgi niez. Toties odu vakaros ir mazāk kā agrāk.

Šodien nedavilkām līdz 30 kilometriem kā gribējās. Nepietika vairs spēka. Taka visu dienu pamatīgi klinšaina un smaga. Augšā un lejā… Pēdējam kalnam pāri netikām, palikām skaistā vietā čalojoša strauta krastā.

61. diena – 7. jūlijs

Kerrick Creek – Dorothy Lake: 27,2km

Kalni kalniņi…. Augšā un lejā… Rītu sākt ar smagu un ilgu kāpienu laikam nav labi. Sirds streiko…

Ap pusdienas laiku sastapām reindžeri. Jau otro reizi tikām laipni pārbaudīti – vai mums atļaujas ir, vai lāču bundža ir. Interesanti, ka arī šoreiz lāču bundža nebija jāuzrāda. Reindžeris tikai aptaustīja Pētera somu, pieklauvēja pie tās un viss. Šādā veidā pārtika, kas atrodas ārpus bundžas nemaz netiek atklāta.

Nakšņojam nepilnu kilometru pirms Jozemītu nacionālā parka robežas. Apvidus ir mainījies – kļuvis mežonīgāks, ezeri un strauti vairs nav tik dzidri, pļavas nav tik perfektas. Arī dzīvniekus redzam mazāk – tie daudz vairāk bīstas cilvēka un slēpjas.

Pēdējās dienas gandrīz nemaz nesatiekam arī haikerus. Ja arī kādu apdzenam vai kāds apdzen mūs, tad vairāk par pāris reizēm šos cilvēkus nesastopam. Katram ir savs, ļoti atšķirīgs iešanas temps. Arī pretīmnācēji šeit ir reti.

62. diena – 8. jūlijs

Dorothy Lake – Sonora Pass – Northern Kennedy Meadows: 33,2km

Tā sajūta, kad tu stāvi šosejas malā ar paceltu īkšķi, un lietus gāž aumaļām… Un vienīgās automašīnas, kas pa retam brauc pa kluso šoseju, tevi pat neievēro… Tādi mēs šodien stāvējām pie Sonora Pass Trailhead. Pārsaluši lietū un krusā. Nomocīti no smagās somas, kura no pleciem nebija nocelta jau daudzas stundas. Ar sāpošām kājām, jo pa klinšainu un vēlāk sniegainu un slidenu taciņu bijām nostaigājuši pietiekami.

Rīta saulītē atpūšoties, mūsu guidebook vēlreiz pārlasīju, ka pēdējie 17 kilometri pirms Sonora Pass ved pa atklātu kalnu kori un grāmatas autors brīdina sliktos laikapstākļos tur nerādīties… Ir pat norādīts alternatīvs nokāpšanas ceļš gadījumā, ja negaiss pārsteidz jau augšā esot… Bet vai tad mēs klausāmies šādos brīdinājumos? 🙂

Kad pusdienlaikā sasniedzām šos klajos, vulkānisko iežu kalnus, kaut kur sāka ducināt pērkons. Sapakojāmies lietus drānās un kāpām augšā. Pusceļā ieraudzījām, ka neesam tur vieni – gan mums pretīm nāca haikeri, gan sekoja. Vismaz nebijām vienīgie trakie… 🙂 Nākošās piecas stundas pagāja tipinot pa arvien slidenāku taciņu gar kori un vērojot kā apkārtne klūst arvien baltāka. Sākumā lietus, tad krusa un nobeigumā vienkārši slapjš sniegs… Brīžiem zibens un pērkons tieši virs galvas. Jā, varbūt bīstami, bet vismaz jautri.

Piecos vakarā sasniedzām kalnu grēdas otru galu un nokāpām līdz šosejai. Zemāk sniegs vairs nav, zemāk vienkārši gāž lietus. Pēc 40 minūšu nogurdinošas stopēšanas beidzot apstājās kāds apvidus auto, kurš mūs aizveda līdz 16 kilometrus attālajam Northern Kennedy Meadows kempingam ar veikaliņu. Mūsu šoferim Tomam, kā izrādās, šeit pieder kempinga mājiņa. Atslēga līdzi nebija, bet viņš mums laipni atļāva palikt āra teltī un izmantot nojumi. Lietus laikā šāda iespēja ir brīnišķīga.

63. diena – 9. jūlijs

Northern Kennedy Meadows – Sonora Pass: neparedzēta piespiedu zero diena…

Rīts pienāca ar pērkona negaisu… Nekas nebija mainījies. Lietus gāza aumaļām. Un ja šeit lejā ir lietus, tad tur augšā uz takas ir sniegs… Sajutāmies iesprūduši nekurienē.

Nolēmām vismaz izmantot dušas un veļas mazgātuves pakalpojumus. Tā kā man papildus tīras drēbes nav, paliku drebinoties divos guļammaisos, kamēr Pēteris ar drēbju maisiem devās uz veļas mazgātuvi. Diemžēl WiFi šeit nav pieejams (pretēji tam, kas ir solīts kartēs).

Ap dienas vidu uz brīdi uzspīdēja pat saulīte, bet, kad sapakojāmies un pēcpusdienā devāmies šosejas virzienā, atsāka līt… Gandrīz divas stundas nostāvējām pamatīgā lietū šosejas malā ar paceltu īkšķi. Lielākā daļa auto, kas brauca pa nomaļo šoseju, iegriezās kempingā. Bet arī tos šoferus, kas aizbrauca mums vajadzīgajā virzienā neapstādamies, varējām saprast – kurš gan vēlas savā tīrajā un sausajā auto uzņemt divus slapjus haikerus… Neviens.

Kad gandrīz jau bijām atmetuši cerības un devušies atpakaļ uz Toma būdu kurināt ugunskuru, pārstāja līt un pavisam drīz arī izdevās nostopēt auto, kas sešos vakarā mūs beidzot uzveda augšā līdz Sonora Pass. Sniegs tur gluži nebija, bet aukstums gan nenormāls. Auto termometrs rādīja dažus grādus plusā. Par spīti nakts kempingošanas aizliegumam, uzslējām telti netālu no piknika vietām. Tik vēlu un tādā aukstumā kāpt kaut kur augšā kalnā nebija vēlmes. Nebijām arī vienīgie – par jūlija “silto” laiciņu šausminādamies, savas teltis netālu uzslēja vēl divi haikeri, kas ieradās no Bridžportas.

Pāris brīžus izdevās noķert arī mobilajam zonu. Beidzot varējām aizsūtīt ziņas uz mājām satrauktajiem tuviniekiem, ka mums viss ok. Kā nekā esam pilnībā “pazuduši” jau gandrīz mēnesi…

64. diena – 10. jūlijs

Sonora Pass – Asa Lake: 38,9km

Nakts bija auksta… Ar visiem mūsu siltajiem guļammaisiem bija pavēsi. Trakākais tādā aukstumā ir saņemties no rīta izlīst no guļammaisa un telts. Tamdēļ šoreiz izbaudījām faktu, ka neesam vairs nekaunīgo lāču zemē – brokastis vārījām teltī un karsto rīta tēju malkojām vēl guļammaisā esot.

Pēc atpūtas dienas parasti viegli ejas. Arī šoreiz. Un ja vēl pieliek klāt vieglo apvidu un vēso laiku, tad šodien lidojām. Par spīti dažiem pamatīgiem kāpieniem šodien tuvu 40 kilometriem.

65. diena – 11. jūlijs

Asa Lake – Tamarack Lake: 36,8km

Tā kā esam mazliet iepalikuši no mūsu nospraustā piecu mēnešu plāna, cenšamies tagad saraut. Taka ir viegli ejama, un arī kāpumu šodien vairs nebija tik daudz – to cenšamies izmantot.

Jau vairākkārt esam dzidējuši par tādu brīvā laika nodarbi jeb hobiju kā savvaļas ziedu meklēšana un vērošana. Veikalos esam redzējuši arī neskaitāmas grāmatas ar ziedu attēliem un nosaukumiem. Tas šeit ir populāri. Un patiesi – šodien ejot saskaitīju ap piecpadsmit dažādus ziedus. Visās iespējamās krāsās tie ir noklājuši pļavas un strautmalas. Var just, ka pienācis vasaras vidus.

Pēcpusdienā ar lielu prieku un pārsteigumu sastapām pretīmnākošus Nuttelu un Summersausage, ar kuriem reiz gājām pāris nedēļas kopā tuksneša posmā. Pēdējo reizi viņus redzējām Big Bear Lake pilsētiņā pirms pusotra mēneša, kad viņi tur palika atpūtināt savainoto potīti. Jau kuro reizi – kad šķiet, ka kādu cilvēku noteikti vairs nesatiksi, ceļi pēkšņi krustojas… Viņi esot izlaiduši visu High Sierra posmu, pāris nedēļas nociemojušies pie vecākiem un tagad dodas 300 jūdzes pa taku pretējā virzienā līdz vietai, kur viņi beidza iet. Prieks bija uzzināt, ka arī Deivids un Renē atrodas tikai pāris dienas mums priekšā..

66 diena – 12. jūlijs

Tamarack Lake – Showers Lake: 28km

Jau otrais pretīmnācējs mums iesaka noteikti piestāt pie Carson Pass apmeklētāju centra. Tur esot maza paradīze. Patiesībā apmeklētāju centram grūti paiet garām. Taka ved tieši gar ieeju un, jau parādoties ap stūri, mūs aicināja klāt. Ēkas ārpusē pāris mazi galdiņi ar galdautiem. Pavecāks pāris ASV Mežu dienesta formās mūs apsēdināja pie galdiņa un klāja priekšā dažnedažādas uzkodas un augļus… Haikers are always hungry… Jā, visi haikeri, kurus esam satikuši apstiprina šo teikumu… 😀 Reizēm mums pašiem nāk smiekli par to, ka gandrīz viss grozās par un ap ēdienu, bet tā šeit tiešām ir svarīga tēma. Visiem.

Tā nu tikām bagātīgi pabaroti. Saldajā augļi…arbūzi… Ir vairāki brīvprātīgie, kas katrs pāris dienas vasarā pavada šeit, uz Carson Pass, barojot haikerus. Šodien esam divpadsmitie (jau ir pēcpusdiena). Pāris nedēļas atpakaļ šeit garām esot gājuši ap 30 haikeri dienā.

67. diena – 13. jūlijs

Showers Lake – Echo Summit – South. Lake Tahoe: 13km

Rīts atnāca ar migrēnu un pamatīgu alerģiju.

Cēlāmies agrāk, lai laicīgi tiktu uz pilsētu. Resuply dienās lielāka motivācija. 🙂 Pēc 13 nostaigātiem kilometriem stāvējām ļoti dzīvas šosejas malā un pailgi stopējām, lai tiktu līdz veikaliem.

Sarkanām, sūrstošām acīm un no alerģijas tekošu degunu neveiksmīgi mēģināju noķert internetu kādā ēstuvē. Planšetei šodien uznākusi melnā diena – nepārtraukti uzkaras. Kad pārvācāmies uz Starbucks kafejnīcu, ar WiFi ķerstīšanu veicās labāk.

Vieglprātīgi nepieskatītu uz brīdi atstājām lādēties akumulatoru. Domājām – nu kuram gan ieinteresēs metāla verķītis galīgi sabružātā maisiņā un Eiropas stila lādētājs ar milzīgu, neērtu adapteri… Savajadzējās gan… Kad pēc brīža atgriezāmies, viss bija nosperts. Kafejnīcas darbinieki neko nezināja. Štrunts par to akumulatoru (bija pirkts tieši pirms ceļa un, neskatoties uz parametriem, izrādījās ļoti švaks – nespēja pat vienu reizi uzlādēt planšeti), bet lādētājs gan bija ļoti nepieciešams. Tā kā planšete un arī cita elektronika šobrīd rādīja gandrīz tukšu bateriju, bet veikali, kur nopirkt jaunu lādētāju, tikko bija jau aizvērušies, nācās visus plānus atlikt uz rītu. Nopirkām alu un devāmies turpat aiz lielveikala piepilsētas mežiņā celt telti un gaidīt labākas dienas…

68. diena – 14. jūlijs

South Lake Tahoe – Echo Lake Resort – Desolation Wilderness boundary: 1,1km

Nopirkuši jaunu lādētāju, devāmies interneta medībās. Starbucks šajā ziņā tiešām rullē. Garšīga kafija, neiedomājami daudz elektrības rozetes, ērti un mīksti ādas dīvāni… Labs WiFi, neskatoties uz vienmēr palielo lietotāju skaitu.

Nostaigājām 8 kilometrus līdz ekipējuma veikalam. Sabiedriskais transports šeit nekursē, un stopēt pilsētā ir neiespējami. Zeķes mums dilst ļoti ātri. Patiesībā dilst viss apģērbs, bet par to nesatraucamies. Zeķes ir vienīgās, kas jāpērk jaunas regulāri – lai kājas vienmēr jūtas komfortabli. Kājiņām lielākais darbs jādara.

Pilsētā sastapām vēl divus haikerus, kas bija sarunājuši traileņģeli tikšanai atpakaļ uz PCT. Tā nu visi īsi pirms tumsas iestāšanās tikām aizvesti līdz Echo Lake Resort. Tā ir neliela osta ezera krastā. Dažas vasaras dzīvojamās mājiņas augstāk kalnā un neliels veikaliņš. Visur valdīja klusums. Netālu no ostas nelielā pļaviņā jau stāvēja uzceltas divas teltis. Tur pat pievienojāmies arī mēs.

Īsi pirms pusnakts mūs pamodināja telts raustīšana un skaļa vīrieša balss.

“Šeit nav nekāds kempings! Un jūs to zināt! Celieties augšā! Jums ir piecpadsmit minūtes laika, lai no šejienes aizvāktos!” skaļā balsī viņš klaigāja, staigādams starp teltīm un tās raustīdams. Dzirdējām, ka blakus haikeris jau ir augšā un kaut ko mēģina mierīgā balsī runāt. Bet šķita, ka vīrietis bija skaidri apņēmies mūs no šejienes padzīt. Galīgi apjukuši (nudien šķita, ka sapņojam…) pārjautājām, kas notiek. Vīrietis skarbi atbildēja, ka mums esot jāiet vai nu 2,5 kilometri atpakaļ līdz šosejai , vai arī 5 uz priekšu līdz Desolation Wilderness robežai.

“Un ja jūs nolemsiet tomēr kempingot citur, jūs nebūsiet laimīgi…” viņš vēl beigās piedraudēja, iekāpdams tarkšķošā džipā un aizbraukdams.

Pusaizmiguši cēlāmies augšā, vācām nost telti un pakojām somas… Nedz mūsu guidebook, nedz kartē nekas nav minēts, ka šeit nevar kempingot. Arī zīmes nekādas nav. Abi pārējie haikeri nolēma kopīgi doties atpakaļ līdz šosejai, bet mēs brīdi ilgāk kavējāmies ostmalā, pētot informācijas dēli. Arī tajā nekas nebija minēts par zonām, kurās nedrīkstētu kempingot. Patiesībā mums par visu šo situāciju nāca smiekli… Nu kur mūs tagad nakts vidū pusaizmigušus dzen?! Tikko vēl saldi sapņojām… Tagad jāhaiko 5 kilometri pa tumsu un klinšainu taciņu kaut kur nezin kur…

Nevarēdami izlemt, ko darīt tālāk, sastapām klusajā ostā kādu vīrieti, kurš ieinteresējās, ko šeit pusnaktī dara divi haikeri ar somām plecos. Uzzinājis notikušo, viņš bija šokā. Pēdējos gadus noteikumi šeit kļuvuši pārspīlēti. Gan pret haikeriem, gan laiviniekiem. Jā, esot kāda zīme par kempinga aizliegumu – 100 metrus tālāk pa taku.. Karls (kā noskaidrojām izpalīdzīgā vīrieša vārdu) piedāvāja mūs aizvest savā motorlaivā līdz pat abu ezeru otram galam. Tad mums vairs atliktu tikai kilometrs, ko iet līdz robežai, aiz kuras drīkstam celt telti. Brauciens zem zvaigžņotām debesīm ilga gandrīz pusstundu, pa ceļam ar lukturīšiem meklējot kanālu, kas savienotu abus ezerus. Karls šeit nebija braucis gadiem.

Ezera krastā, meklējot piemērotu teltsvietu, atradām kempinga aizlieguma zīmi. Uz zemes, piestutētu ar akmeņiem un kociņiem… Negribējām vēlreiz tikt uzrauti augšā, tamdēļ kāpām tomēr to vienu kilometru augšā kalnā līdz wilderness zīmei un tieši aiz tās ieplakā uzslējām telti. Pulkstenis rādīja divi naktī, kad beidzot devāmies pie miera.