47. diena līdz 53. diena. High Sierra II

47. diena – 23. jūnijs

Rae Lakes – Taboose Pass Trail: 25km

Nekas nemainīgs… Šodien 1200 metru uzkāpiens un vairāk kā tūkstotis nokāpiens… Pinchot pāreja. Elšot un pūšot, un kāpjot pēdējos soļus līdz pārejai, no otras puses pārejā tieši tajā pašā brīdī uzkāpa kāds puisis no Vācijas.  Apsveicām viens otru un dalījāmies iespaidos par to, kas katru no mums sagaida otrā pusē. Kristofs iet John Muir Trail pretējā virzienā kā mēs.

Pusdienlaikā redzējām koijotu. Sākumā noturējām to par vilku – tik ļoti līdzīgs, bet vēlāk noskaidrojām, ka vilku Kalifornijā neesot. Ātrā gaitā tas devās noteiktā virzienā. Pāris reizes palūkojies uz mums, tas paskrēja mums garām 20 metru attālumā… Šeit cilvēks kļūst par daļu no dabas. Mēs esam vieni no dzīvniekiem. Tādi, kurus respektē, bet no kuriem nebaidās. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs – šeit nekad nav notikušas medības un dzīvnieki ir pilnībā pieraduši pie cilvēkveidīgo klātbūtnes, kuri viņiem neko nedara. Nenokāpj no savām takām, nebļaustās, nebaro tos un nebāžas virsū. Mēs visi – cilvēki un dzīvnieki – šeit vienkārši līdzās pastāvam. Redzēt stirniņu mierīgi ēdam zāli pāris metrus no tevis – tas ir jau pierasts…

Ir savādi atrasties tik tuvu mežonīgajai dabai. Un ieraudzīt, ka no tās nav jābaidās, kā tas bija līdz šim ar mani. Savvaļas dzīvnieki tev neko nedarīs bez iemesla. Satikšanās ar šo vilka paskata koijotu (priekš manis tas tajā brīdī bija vilks) manī šķiet kaut ko mainīja – iedeva lielāku mieru.

Beidzot salūza arī viena no manām nūjām. Nūjas gals. Bija godam kalpojusi kādus septiņus gadus. Un daudz kalpojusi. Gan Latvijas mežos, gan Eiropas kalnos. Tikko, kā reizi, Lone Pine nopirkām jaunus LEKI nūju galus, jo jutu, ka drīz būs jāmaina. Tagad tos ražo nedaudz savādākus – ar metāla stiprinājumu. Varētu būt, ka kalpos ilgāk.

Līgo vakars ar sieru un tēju… 🙂

48. diena – 24. jūnijs

Taboose Pass Trail – Middle Fork Kings River: 28,2km

Tās pārejas sāk mazliet apnikt… Tas tā – piekājīgi sakot… Uzkāpiens šodien mazāks – 650 metri, bet nokāpām gan gandrīz 1600 augstuma metrus. Šķērsojām 3688 metrus augsto Mother pāreju. Sniega apstākļos šī esot pati grūtākā kalnu pāreja uz PCT, jo pēdējā nogāze ir ļoti stāva. Parasti pat vēl jūnija sākumā bez dzelkšņiem un leduscirtņa te neiztikt. Mūsu gadījumā no sniega ne smakas.

Mother pāreja varbūt nebija pati iespaidīgākā, ko esam līdz šim pieredzējuši, bet ieleja, kurā nokāpām pēc pārejas, gan pārsteidza. Klinšu terasēs starp akmeņiem izvietojušies dzidri, zivīm bagāti ezeri un dīķīši, kurus savā starpā savieno strauti un ūdenskritumi. Ar sulīgi zaļu zāli noaugušas pļaviņas. Skujkoku meži un visur pilns ar ziediem spilgtās krāsās. Šķiet pat pasaules izcilākais daiļdārzu meistars pat nespētu radīt šādu skaistumu…

Nokāpām līdz ielejas zemākajai vietai un pie ūdenskrituma uzcēlām telti.

Nokāpiena pusceļā uz serpentīna takas rosījās ap padsmit strādnieki, kas kala un lika akmens pakāpienus un apmales taciņai. Kāpjot lejā un ar gandrīz katru pārmijot kādu vārdu, noskaidroju, ka viņi šeit ir ieradušies darbā uz visu vasaru. Dzīvo teltīs pie kalnu ezera nedaudz augstāk virs takas. Pārtiku un citas vajadzīgās lietas viņiem piegādā ar zirgiem. Starp strādniekiem bija arī divas sievietes. Viena no tām ir francūziete un ierodoties šeit strādāt katru vasaru. Kad kādam puisim uzjautāju, vai tas nav grūts darbs, viņš vieglu smaidu atteica, ka dzīvot pie dabas nav grūti, un šeit – uz takas – nekas traks, tik akmeņi jāpacilā… Novēlējām viens otram izdevušos vasaru.

49. diena – 25. jūnijs

Middle Fork Kings River – Sapphire Lake: 23,7km

Kad paēdot vakariņas, tu saproti, ka gribi ēst, tad tas nemaz vairs nav labi.. Tāda sajūta mums abiem bija vakar vakarā. Un tā kā papildus ēst neko nedrīkst, jo viss ir precīzi saskaitīts katrai dienai uz priekšu, tad šodien mēs no sirds sajutām šī izsalkuma sekas… Absolūts bezspēks. Tas ar katru dienu aug augumā… Šai slodzei šajā kalnainajā apvidū mēs ēdam par maz un atpūšamies par maz…

Šodien John Mur pāreja. 17 kilometru garumā uzkāpām 1300 augstuma metrus. Soli pa solītim uzmocījām augšā… Bezgala skaists kāpiens, bet neiedomājami grūts gan. Ar klinšaino un ezeriem bagāto ainavu šī pāreja pagaidām visskaistākā.

Vakarā tikām pārsteigti ar MILZĪGAS odu armijas uzbrukumu. Kamēr uzcēlām telts iekšējo slāni, bijām pārvērtušies par ežiem… Pie šāda odu daudzuma nolēmām pārkāpt “lāču likumu” un vakariņot teltī. Odu tūkstoši pa to laiku siekalojās ap telts ārpusi.

50. diena – 26. jūnijs

Sapphire Lake – John Muir Rancho: 27,2km

“Mēs vēl nedrīkstam ēst! No iepriekšējās uzkošanas reizes esam nogājuši tikai stundu!” manās acīs pēc Pētera teiktā esot bijusi lasāma šoka izteiksme brīdī, kad viņš man sniedza šokolādīti, kas neiekļāvās šodienas paredzētajās ēdienreizēs.

“Mēs nosprāgsim, ja neēdīsim…” Pētera atbilde bija lakoniska.

Jā, mēs tiešām nosprāgsim un nekur netiksim, ja nedabūsim ēst vairāk, kā šobrīd mums ir. High Sierra posms paņem krietni vairāk enerģijas… Šodien sajutāmies tik pārguruši kā vēl nekad. Pat neskatoties uz to, ka šodienas posms pārsvarā veda uz leju, mēs vilkāmies pa taku lēnāk par gliemežiem. Katru reizi pieceļoties galva apgriežas uz riņķi. Un pie katra augstāka akmens pakāpiena ir brīdi jāpadomā kā lai to kāju tur uzceļ…

Pieņēmām lēmumu šovakar nedaudz novirzīties no takas un apmeklēt John Muir rančo. Tā ir neliela kalnu ieskauta saimniecība, pie kuras nepieved neviens autoceļš. Visu šeit vajadzīgo piegādā zirgu mugurās pāri kalnu pārejām. Haikeriem ir iespēja uz šejieni sūtīt savas resuply pakas. Tas gan maksā 65 dolārus papildus pasta izdevumiem, bet John Muir takas gājēji pārsvarā šo iespēju izmanto labprātāk nekā iešanu pāri kalniem uz kādu no pilsētiņām. Blakus rančo atrodas arī karstie avoti.

Pieņēmām lēmumu, ka mēğināsim šajā rančo dabūt kaut nedaudz papildus ēdienu no iespējamā haikerbox. Aprunājoties ar pretīm nākošiem haikeriem, noskaidrojām, ka ēdiens šajā haikerboxā esot ļoti maz, bet auzu pārslas iespējams tur vēl varēs dabūt… Tad nu cerējām vismaz uz auzu pārslu putru, kas palīdzētu tikt līdz Red Meadows, kas ir pēc četru dienu gājiena. Bet, ja haikerbox būs galīgi tukšs, tad dosimies ārā uz Vermilion Valley Resort (10 kilometrus nost no takas) jau pēc pusotras dienas.

Kad ap pieciem vakarā sasniedzām rančo, tur rosījās daži John Muir takas haikeri. Haikerkastes tiešām bija patukšas, bet uz centrālā galda zem telts stāvēja MILZĪGA kaudze ar pārgājienam sagatavotu pārtiku, kas bija tikko izpakota no saņemtajām paciņām. Pārtikas īpašnieki mūs aicināja klāt ar vārdiem: “Ņemiet, ko un cik jums vajag! Mēs nogriežam ļoti lielu daļu no mūsu paredzētā pārgājiena tamdēļ visu šo pārtiku atstājam šeit… Ņemiet! Šeit spainī ir vēl tortillas un tunča paciņas! Šeit ir arī speciālas vitamīnu tabletes, ko piejaukt ūdenim. Varbūt jums vajag sāļus un elektrolītus saturošas tabletes? Ņemiet! Mēs visu šeit atstājam…”

Kad bijām piepakojuši pilnu lāču bundžu ar ēdienu un vēl papildus iekrāvuši mugursomās vakariņām un nākošajai dienai (un tā bija tikai maza daļiņa no tā ēdiena, kas tur tika atstāts…), devāmies uz kempingu blakus karstajiem avotiem. Ar pavērtām mutēm, jo nespējām noticēt mūsu veiksmei…

Nešaubīgi tika pieņemts lēmums šeit pavadīt mūsu otro zero dienu. Dienu, kurā varam gulēt, cik ilgi gribam, ēst cik gribam, un sēdēt karstā vannā (karstie avoti pļavas vidū izrādījās brīnišķīgi, it sevišķi jau tumsā zem zvaigznēm un mēness) cik ilgi vien gribam… Haikerboxā dabūjām arī pankūku mīklu un eļļu – nekurienes vidū cept pankūkas katliņa vāciņā patiesi ir labākais veids kā atgūt spēku un motivāciju tālākceļam!

52. diena – 27. jūnijs

John Muir Ranch – Bear Ridge Trail: 26km

Moskītu tīkliņš uz galvas un pončo mugurā – tādā dīvainā izskatā haikeri šodien staigāja pa mežu. Tā notiek, kad pērkona negaiss nāk reizē ar odu uzbrukumu. Pēc ilgāka laika izbaudījām apmākušos dienu un lietu.

Iepriekšējās dienas atpūta nāca par labu. Skriet gluži neskrējām, bet šodienas Selden pāreju (kā parasti ap 1200 metru uzkāpiens un nedaudz mazāk uz leju) pieveicām diezgan viegli.

53. diena – 28. jūnijs

Bear Ridge Trail – Fish Creek: 22,4km

Pēdējā kalnu pāreja – Silver Pass 3334 m vjl. – arī izrādījās samērā viegla. Kāpums sadalīts pa vairākiem lielākiem un mazākiem serpentīniem 10km garumā.

Pēcpusdiena mūs burtiski pārsteidza ar krusu un pērkona negaisu, kas sākās tik strauji, ka īsti nepaspējām iepakoties lietus drānās. Atradāmies vēl diezgan augstu aiz pārejas, tamdēļ pērkona dārdi un zibens tieši virs galvas šķita iespaidīgi. Ātri devāmies zemāk gravā, kur mežs biezāk saaudzis. Kad pēc stundas negaiss norima, gravas zemākajā daļā slējām telti, lai arī vēl bija agrs. Bijām tā izmirkuši un pārsaluši, ka vakars beidzot bija pelnījis ugunskuru…

Advertisements
Categories: PCT | 3 komentāri

Ziņu izvēlne

3 thoughts on “47. diena līdz 53. diena. High Sierra II

  1. Gunta Patkovska

    Cik lieliski, ka jums kā laimesbērniem izdodas to pārtiku vienmēr dabūt! 🙂 Vienīgais – spētu tam noticēt, varētu arī iepriekšējās dienas nebadoties, bet ēst normāli… 🙂

  2. Elīza

    Veiksmi ceļā, sekoju līdzi jau no paša sākuma! 🙂
    Jautājums – ar kādu kameru tiek uzņemti foto?

    • Sony Nex 3
      Esmu patiesi sajūsmā par šo aparātu.. Manuprāt, lielisks vidusceļš starp ziepju trauciņiem un profesionālajām kamerām. Un arī svars un izmērs ir neliels, neskatoties un milzīgo objektīvu. Manām prasībām atbilstošs.

Komentāri, piebildes, pārdomas...?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Create a free website or blog at WordPress.com.

%d bloggers like this: