12. diena – 19. maijs

Black Mountain – Mesa Wind Farm: 31,2km

Pēdējās divas dienas šķiet pārbauda izturību. Dienas pirmajā pusē turpinājām kāpienu lejup no Black Mountain. Taka šeit ir TIK ļoti izstiepta serpentīnos, ka nokāpiens ilga vairāk kā 4 stundas. Cilpojām pa to kalna nogāzi šurpu turpu. Brīžiem šķita, ka drīzāk kāpjam augšup nekā lejup. Uz beigām divās vietās norāvām pa taisno lejā uz “apakšējo” serpentīna stāvu. Jo sajūta, kad tu redzi taciņu 10 metrus zemāk, bet, lai tur nonāktu, tev ir jācilpo vēl piecas minūtes līdz serpentīna līkumam, ir tracinoša. Nenormāli karstā saulē un vējā bez jebkādām ēnas un patvēruma iespējām tas besī vēl jo vairāk.. 🙂

Kad BEIDZOT no tā nolāpītā kalna bijām tikuši lejā ielejā, sākās nākošais pārbaudījums… Pa krūmainu tuksnesi šķērsojām San Gorgonio ieleju 8 kilometru platumā. Bijām nolēmuši paciesties ar atpūtas pauzi un pusdienas ieturēt ielejas otrā malā. Tā nebija laba doma… Ātrā ielejas šķērsošana izvērtās par garu un mokošu cīņu ar mīkstām smiltīm un pamatīgu pretvēju, kas brāzmās gāza no kājām. Acis pilnas ar smiltīm. Apstāties atpūtas pauzei arī nebija iespējams, jo saule cepināja kā uz pannas. Karstajā saulē un spēcīgajā vējā bija reizē gan auksti, gan karsti. Sajūta briesmīga.

Kādā brīdī sagurumā kārtējo reizi paklūpot aiz kāda akmens, aizlaidu nūjas uz vienu pusi, karti uz otru. Gribējās kliegt un spert tām smiltīm un akmeņiem.. Vienkārši bļaut pilnā rīklē vējam tieši sejā.

Protams jau prāts saprot, ka uzvedos kā muļķe. Kāda jēga no šādas trakošanas? Nekāda.. 🙂 Bet palīdzēt tas palīdzēja. Pašiem sanāca smiekli un radās enerģija tikt līdz tuvākajai ēnai – patiltei. Vietā, kur taka krustojas ar šoseju, kas kā diedziņš vijas cauri ielejai.

Pēcpusdienā uz pāris stundiņām piestājām pie traileņģeļiem Ziggy & Bear. Divi vecīši savas mājas pagalmā katru dienu uzņem haikerus. Ar katru aprunājas, pasniedz aukstu dzērienu, dod iespēju ieiet dušā, izmazgāt veļu. Pagalms ir izklāts ar paklājiem, tur atrodas vairākas nojumes ar mīkstiem atpūtas krēsliem. Ja vēlies, augļi. Apkārt pagalmam ir augsts žogs, kas pasargā no vēja. Kā maza, atspirdzinoša oāzīte tuksneša vidū. Vienīgais, ko vecīši lūdz pretī, ir, lai viņiem aizsūta pastkartīti pēc tam, kad atgriezīsimies mājās.

Aizverot aiz sevis mājīgā pagalma durvis, lai vakarā nostaigātu vēl 4 kilometrus, smagi nopūtāmies. 🙂 “Back to the reality” 🙂 Ārpusē viss nemainīgs – nežēlīga saule, smiltis, pamatīgs vējš un smaga mugursoma..

Šovakar vakariņās pie ierastajiem makaroniem klāt arī MILZĪGA bundža ar lielopu gaļas sautējumu un Pēterim lasis.. 🙂 Takas malā īsi pirms ciemata stāvēja kaste ar daudz dažādiem konserviem. Un uzraksts: “Ņem, ja ko vajag!” Dāvana haikeriem no nezināma labdara… Paskatījāmies derīguma termiņus (mēdz nebūt labi) un izvēlējāmies sev vakariņas. 🙂

Advertisements
Categories: PCT | 1 komentārs

Ziņu izvēlne

One thought on “12. diena – 19. maijs

  1. Gunta Patkovska

    Lasot šo, atceros savus velokurjera laikus, kad bieži gribējās šādi uz vēju nokliegties: “Nu beidz tak pūst!!!” 🙂
    Cik forši, ka pasaulē vēl mīt tādi labdari, kuri atstāj kārumus, neprasot neko pretī un iztiekot bez tā, ka neredz, kā citi tos paņem! 🙂 🙂

Komentāri, piebildes, pārdomas...?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Create a free website or blog at WordPress.com.

%d bloggers like this: