36. diena līdz 46. diena. High Sierra I

Sveiciens visiem, kas seko mums līdzi! Laikam šis ieraksts jāsāk ar atvainošanos, ka bijām pazuduši TIK ilgi… 🙂 Ir jau jūlija vidus, bet man jāpublicē stāsti par to, kā mums gājis jūnija vidū.. Ar piekļuvi internetam šo pēdējo mēnesi patiešām bija problēmas. Un ne tikai ar internetu, bet arī ar zonu mobilajam telefonam – nesanāca pat ziņas aizsūtīt tuviniekiem. Bet, mazu pacietību, un visi stāsti par mūsu gaitām būs izlasāmi šeit! 🙂

36. diena – 12. jūnijs

Lake Isabella – Morris Peak: 9,3km (Pēterim 27,9km)

No rīta pamodāmies īsti labi negulējuši. Laikam pārāk mīksta gulēšana… 😀 Bijām palikuši tipiskā amerikāņu motelītī un tagad ilgojamies atgriezties uz saviem plānajiem, cietajiem paklājiņiem… Pieradumam liels spēks.

Pamatīgs lietus mūs uz ilgāku laiku ietupināja Lake Isabella Mackdonaldā. Bet pretenziju nekādu – beidzot bija iespēja aizrakstīt e-pastus draugiem un ģimenei. Citādi mūsu temps uz takas nekad neļauj atpūtai veltīt ilgāku laiku.

Šoreiz ar stopēšanu atpakaļ uz PCT negāja tik raiti. Braucām ar trim mašīnām. Bet fakts, ka divi no šiem trim šoferiem sākumā pabrauca mums garām, bet pēc tam speciāli apgriezās un brauca atpakaļ, lai mūs tomēr uzņemtu savā mašīnā, jau daudz liecina par ārkārtīgi atvērto un sirsnīgo attieksmi pret svešiniekiem. Viņi pat atvainojās, ka nav uzreiz apstājušies… Neesot uzreiz noreaģējuši…

No viena no šoferiem dzirdējām interesantu un ļoti atšķirīgu viedokli par mežu ugunsgrēkiem. Viņš minēja, ka lielie koki šādus ugunsgrēkus izturot, bet nodeg mazie krūmi, kas nemaz neesot tik slikti… Varbūt kaut kāda daļa patiesības tajā ir, bet, ejot taku, tik bieži esam šķērsojuši milzīgas, pilnībā nodegušas mežu platības, ka neko labu tajā neredzam.

Kad vairāk kā 9 kilometrus bijām uzrāpušies ap 450 augstuma metrus un jau tumsā sākām celt telti uz kalna kores, no kuras pavērās fantastisks skats uz tuksnesī esošo pilsētu, es konstatēju, ka pazudusi ir mana GoreTex jaka… Dodoties High Sierra kalnos, bez šī ekipējuma iztikt nevar. Vienīgā ideja bija par Walker Pass kempingu, kur uz brīdi piestājām, kad izkāpām no auto.

Atstājis mani celt telti, Pēteris devās nakts skrējienā atpakaļ lejā līdz šosejai. Pa ceļam pārbiedēdams kādu jaunu haikeri ar iesauku Profesors, kurš tajā brīdī vēl devās augšā pa taku. Viņš nākošajā dienā mums stāstīja, ka, dzirdēdams strauji tuvojamies dīvainu troksni, šausmās sastindzis, satvēris savas nūjas ciešāk un gatavojies ļaunākajam lācim savos murgos… Kad ieraudzījis pretīm skrienošu pieres lukturīti, tad atslābis… 🙂

Jaka tiešām bija palikusi pie šosejas, un Pēteris galīgi pārguris īsi pirms pusnakts atgriezās kempingā.

37. diena – 13. jūnijs

Morris Peak – Lamont Peak: 30,7km

Ņemot vērā iepriekšējā vakara “piedzīvojumus” ar atstāto jaku, bijām gulējuši tikai 5 stundas. Tas ir par maz. Grūti šodien gājās. Ap dienas vidu apmācās, un kaut kur tepat blakus ducināja pērkons, lija… Tikai ne mums… Suta joprojām bija nežēlīga, līdz ar to vilkāmies milzīgajā kalnā nožēlojamā ātrumā ar entajām atpūtas pauzēm. Tā cerējām uz atvēsinošu dušu, bet tā vietā pēcpusdienā atkal dabūjām sauli… Tas pielika punktu mūsu šodienas gaitām. Tā kā esam lāču zemē, vakariņas paēdām pāris kilometrus pirms šīvakara kempinga, lai mūsu naktsmītnē nesmaržotu pēc ēdiena.

38. diena – 14. jūnijs

Lamont Peak – Kennedy Meadows Store: 43km

Grūti tās Kennedy Meadows nāk… Karstums… NEŽĒLĪGS… Pēterim lielās pārdomas (ne pirmās, bet šoreiz LIELĀS pārdomas) par to, kamdēļ mums to visu vajag… Kāda velna pēc ejam šito s*da taku… 😀 He-he… Man tādas uznāk gandrīz katru dienu. Gandrīz katru rītu, kad jāceļas četros, bet TĀ nāk miegs… Gandrīz katrā smagākā kāpienā… Gandrīz katru pusdienlaiku, kad karstums gāž no kājām… Gandrīz katru vakaru, kad sāp visas maliņas un gribas to s*da smago somu aizsviest tuvākajos krūmos… 😀 Tas ir normāli… 🙂

Lielāko dienas daļu taka veda caur 2000.gadā izdegušu mežu. Mūsu guidebook stāsta, ka ugunsgrēks sācies, kad kāds haikeris nolēmis sadedzināt atkritumus. Dienas laikā vēl pirms ugunsdzēsēji tika klāt ugunsgrēks jau bija izplatījies 100 jūdzes uz ziemeļiem. Un lai to pilnībā nodzēstu, tas prasīja pusotru mēnesi. Mūs pārsteidza fakts, ka pa šiem piecpadsmit gadiem nekas nebija ataudzis. Milzīgas platības pārvērtušās par sausu tuksnesi, kurā aug tikai daži dzeloņaini krūmiņi un kā pieminekļi stāv apdegušie koku stumbri. Šajā karstumā meži neataug. Kas nodedzis, tas tāds arī paliek. Pusdienlaikā meklējām vienīgo ēnu aiz kāda lielāka nodeguša koka stumbra.

Jau tumsā sasniedzām Kennedy Meadow Store. Tā ir vieta, kur apstājas visi haikeri. Šeit oficāli noslēdzas 700 jūdžu garais Dienvidkalifornijas posms. Ar aplausiem tiek apveltīts katrs, kurš ierodas. Haikeris, kurš pirmais mūs pamanīja nākam un atpazina, jo bijām tikušies iepriekš, sauca pārējiem, kad tuvojāmies: “Latvians are coming!”. 🙂 Tā mūs šeit atceras ik viens, ko iepazīstam. Nevis Pēteris un Rita, bet vienkārši latvians.

Nākamajā dienā mums par lielu pārsteigumu ieradās arī Lords Bairons, kurš pēc tam mums teica – tādam vecam vīram kā viņš aplausi iedzinuši asaras acīs… 🙂

Mājīgajā terasē atpūšas desmitiem haikeru.

Kādā dziesmā, kas skan pa radio ir vārdi… Only hate the road, when you missing home; only hate the home, when you missing road… Iemācīties justies labi tur, kur esam. Jo domās taču vienmēr varam būt tur, kur neesam, un ar tiem, kuri mums pietrūkst. Keep hiking! 🙂

39. diena – 15. jūnijs

Kennedy Meadows Store – Kennedy Meadows Campground: 5,5km

Saņēmām savu sūtīto paciņu ar pārtiku turpmākajām dienām. Šeit, kā izrādās, lāču bundžas neizīrē. To var izdarīt pilsētiņā Lone Pine. Bet tā kā mums nav vajadzības tērēt lieku dienu un iet ārā uz Lone Pine, nolēmām bundžu tomēr nopirkt, nevis izīrēt. Haikeriem šeit tā maksā 65 dolārus. Tagad vienīgi tā būs jāstiepj līdz pat Kanādai, bet varbūt tas nemaz nav slikti. Turpmāk varēsim neuztraukties ne tikai par lāčiem, bet arī par vāverēm un susļikiem, ar kuriem pilni meži un krūmāji.

Haikerboxā dabūjām arī gandrīz visas trūkstošās kartes. Laba čupiņa ar papīriem, kas katru nostaigāto dienu pa divām lapām saruks.

Interesantākais uzdevums bija dabūt lāču bundžā iekšā pārtiku mums abiem uz 8 dienām… Lai kā arī stūķējām, vairāk par piecām ar pusi dienām tur iekšā sabāzt nav iespējams… Varbūt vienīgi ja visu sasmalcinātu un sabērtu pa tiešo bez iepakojuma… 🙂 Bet tik tālu vēl neesam nonākuši… 🙂 Ņemot vērā, ka tuvākās divas dienas bundža vēl nav obligāti nepieciešama, pārējo pārtiku pagaidām turēsim divos drybagos un pa nakti iekārsim kokā.

Patīkams pārsteigums bija saņemt arī paciņu no Leki ar jauniem nūju galiem. Kad pēc dažu nedēļu lietošanas Pētera jaunajām nūjām salūza gali, viņš aizrakstīja Leki e-pastu. Nūjas bija nepilnu gadu atpakaļ nopirktas un lietotas patiešām maz. Ja mēs būtu Latvijā, varētu ar čeku nest atpakaļ uz veikalu, bet esot šeit nekā… Leki pārstāvis atbildēja gandrīz uzreiz – atvainojās, ka tā noticis tik ātri un palūdza iedot adresi, uz kuru nosūtīt jaunus nūju galus… Viss. Bez nekādiem papildus jautājumiem, pierādījumiem un čeka… Patīkama attieksme no ražotāja. Un ļoti atšķirīga no tā, kāda tā būtu Eiropā…

Kad saule jau pieskārās kalnu korēm, devāmies ceļā, lai līdz tumsai nostaigātu vismaz dažus kilometrus.

40. diena – 16. jūnijs

Kennedy Meadows Campground – Brush Meadow: 29,6km

Patīkami vērot kā mainās apkārtne. Tuksnešainos un izkaltušos krūmājus nomaina pļavas un meži. Šodien pusdienas laiku zvilnējām zaļā zālītē blakus mazai, seklai upītei. Zaļa zāle! Cik patīkami pa to staigāt ar basām kājām! Cik patīkami tajā iegulties! Pēc tam, kad 40 dienas esi pavadījis tuksnesī…

Karstums pa dienu visus padara gurdus un miegainus. Pēcpusdienā pagājām garām saldi guļošam Tonkam (viņš savu iesauku dabūjis no savas mugursomas zīmola – Tonka, kas īstenībā ir vienkārša, balta kartona kaste). Kad vēlāk viņš mūs gausi apdzina, viņš atzinās, ka šodien nogājis tikai 8 kilometrus un tad pusdienlaikā neparedzēti iemidzis… Un nogulējis krietni garu siestu.. Arī nākošajā rītā mēs viņu apdzinām guļošu tikai dažas jūdzes aiz mums. Puisis, nostaigājis vakarā vēl pāris kilometrus, atkal bija licies uz auss…

Tā kā esam lāču zemē, vairs nekādas vakariņošanas teltī. Pietiekami daudz saklausīts par lāčiem, kuri saplēš telti gabalos tikai tāpēc, ka tur iekšā smaržo pēc ēdiena… Pavakariņojām pēc visiem noteikumiem – pāris kilometrus pirms plānotā kempinga. Un visu, kas smaržo (ne tikai ēdiens, bet arī kremi, zobu pasta u.c) ielikām drybagā un iekārām kokā gabaliņu no mūsu telts. Ļoti gribas jau tos Vinnijus Pūkus apskatīt dabā, bet ne jau nakts vidū savā teltī…

41. diena – 17. jūnijs

Brush Meadow – Diaz Creek: 29,6km

Pamazām kāpjam arvien augstāk, līdz ar to karstums pa dienu kļūst paciešamāks. Pusdienas laiku pirmo reizi zvilnējām uz paklājiņiem, nevis ķerstot ēnu, bet gan bēgot no tās. Pabaudījuši fantastisku ainavu uz tālu lejā esošo tuksnesi, pēc divu stundu atpūtas nolēmām turpmāk mest mieru tik garām pusdienas pauzēm. Tās tikai demotivē mūsu haikergaru… 🙂

Vairākkārt sanāca pavērot piruetes gaisā, ko veica reaktīvās lidmašīnas. Tās virs kalnu korēm lido diezgan zemu, līdz ar to troksnis ir neiedomājams, kad atrodies tur augšā…

Pēc ilgāka laika patīkami ir kempingot nelielas upītes malā…

42. diena – 18. jūnijs

Diaz Creek – Rock Creek: 30,2km

Rīta pusē šķērsojām Cottonwood pāreju. Tā ir robeža, aiz kuras apvidus vēl izteiktāk iegūst alpīnu izskatu. Pavisam drīz taka veda gar pirmo kalnu ezeru mūsu ceļā. Ūdens ir tik dzidrs, ka var saskatīt klinšu aprises ezera dzelmē.

No šejienes atzarojas taka, kas izved uz Lone Pine pilsētiņu ielejā. Daudzi haikeri savu resuply plāno caur šo pāreju, bet mēs šoreiz ejam garām. Nomainās kompānija, ar ko sanāk iet kopā pēdējās dienas.

Šeit sākas High Sierra Trail kā arī ar PCT krustojas daudz citas pārgājienu takas, līdz ar to satiekam arvien vairāk citus haikerus. Gan ar lielām mugursomām, gan tādus, kas izgājuši vienas dienas pastaigā.

Pagaidām apvidus ir vieglāks kā bijām sabaidīti, tamdēļ esam aizsteigušies uz priekšu savam plānam. Plānoto 25 kilometru vietā dienā joprojām spējam noiet vairāk. Tas nozīmē – varam atļauties papildus ēdienreizes (kas pie mūsu slodzes nekad par ļaunu nenāk) un rīt jau būsim pie Mount Whitney – augstākais kalns ASV, ja neņem vērā Aļaskas apgabalu.

43. diena – 19. jūnijs

Rock Creek – Mount Whitney – Crabtree Ranger Station: 35,6km

Cēlāmies agri no rīta, lai šodien ne tikai paspētu noiet 11 kilometrus pa taku, bet pēc tam uzkāptu arī Mount Whitney (4422 m vjl.). Tas ir vēl 12 kilometru gājiens nost no takas ar 1200 metru uzkāpienu.

Kempingā pie taku krustpunkta uzslējām telti, kurā atstāt visas mantas. Šeit sastapām vairākus haikerus, kas kāpienu veica iepriekšējā dienā. Tāpat arī vakarā tur ieradās bars, kas kalnā kāps rīt. Tā ir iespēja redzēt un aprunāties ar cilvēkiem, kas taku iet dienu pirms vai pēc mums. Jo savādāk pārsvarā esam vieni.

Kāpienam Mount Whitney līdzi vajag tikai ūdeni, pāris šokolādes batoniņus un jaku (augšā ir vējains un pavēss). Šādiem gadījumiem labi noder kāda viegla mugursomiņa, bet tā kā neko tādu līdzi nestiepjam, iztukšojām vienu no mūsu mugursomām, un Pēteris kāpa ar to. Savāda sajūta ir kāpt kalnā, kad plecus nespiež milzīgais smagums… Šķita, ka lidojam. 🙂

Ja līdz šim ar augstumu esam sadzīvojuši ļoti labi – nekādas sliktas pašsajūtas šajā sakarā nav bijušas pat trīs ar pusi kilometru augstumā, tad kāpjot jau virs četriem kilometriem gan sākām elst… Reibstoša galva un dīvains bezspēks šādā augstumā ir normāla parādība. Pēterim mazāk, man vairāk. Bet tikuši virsotnē jau jutāmies labāk un atceļš bija pavisam viegls.

44. diena – 20. jūnijs

Crabtree Ranger Station – Bubbs Creek: 29,3km

Šķērsojām augstāko punktu visā PCT – 4024 m augsto Forester pāreju. No šī brīža takai vajadzētu vest tikai lejup. Teorētiski.. 🙂

Kāpiens līdz pārejai izrādījās tik pat augsts un stāvs kā kāpiens uz Mount Whitney iepriekšējā dienā. Viegli nav ko tādu pieveikt divas dienas pēc kārtas. Un šoreiz vēl piedevām ar visu mugursomu. Lejup kāpjot kājas smeldza kā vēl nekad.

Pēdējās dienas bez susļikiem un vāverēm ļoti daudz redzam arī murkšķus. Tie skraida pa pļavām starp akmeņiem vai arī laiski gozējas saulē un gandrīz pilnībā ignorē cilvēku klātbūtni.

45. diena – 21. jūnijs

Bubbs Creek – Lone Pine – Onion Valley Trailhead: 18,9km

Šodien devāmies pāri 3589 metrus augstajai Kearsarge pārejai lejā uz ieleju iepirkt pārtiku tālākam ceļam. Tas 12 kilometru gājiens nost no takas, nokāpjot gandrīz kilometru zemāk līdz Onion Valley Trailhead autostāvvietai. Šī ir tūristu iecienīta vieta, tamdēļ sastapām daudz vienas dienas haikerus. Arī sarunāt automašīnu, kas no Onion Valley novestu tālāk lejā līdz kādai pilsētai, nav problēmu. It sevišķi svētdienā, kad te ir pilns ar cilvēkiem.

Kad dodas uz pilsētu, ir mazliet jāsapucējas… 🙂 Tamdēļ no rīta kādā jaukā ezeriņā nomazgājāmies. Lai ūdens nebūtu tik ledains, to var ieliet pudelē un kādu brīdi saulē uzsildīt. Pēc tam, kad mati bija izžuvuši, sapratu, cik gan maz vajag laimei…galvenais lai vējš var atkal plīvot matos… 🙂

Nonākuši Onion Valley stāvlaukumā, nepaspējām pat pārģērbties, kad pie mums pienāca pavecāks vīrietis jautādams, vai mēs esot latviešu pāris un vai mums vajagot transportu lejā uz pilsētu? Vīrs un sieva (Džons un Šarlote) lielu daļu sava laika velta, lai palīdzētu haikeriem – aizvestu tos, kur nepieciešams, uzņemtu pie sevis mājās, pabarotu vai arī vienkārši takas malā pacienātu ar aukstu dzērienu un uzkodām. Viņi aizrautīgi seko līdzi, kur atrodas katrs no viņu satiktajiem haikeriem un kā katram iet. Pie automašīnas mums katram tika izsniegts ledusauksts dzēriens (šādā karstumā tā ir pati lielākā svētlaime) un granola batoniņš. Kad jau braucām lejā uz Lone Pine pilsētiņu, noskaidrojām, kā viņi par mums zināja. Izrādās divi haikeri, kas ieradās stāvlaukumā pirms mums, paši atteicās no transporta, bet zinādami, ka esam aiz viņiem, piekodināja noteikti sagaidīt un uzmeklēt mūs… Kā Džons noteica – mūs nevar neatpazīt un nevar neatcerēties – mēs šeit esam “tie, kas runā ar akcentu“… 🙂 Jeb vienkārši “latvians“.

Kad Lone Pine izkāpām no kondicionētā auto, karstums mūs apdullināja. Šeit lejā gaisa temperatūra ir 39 grādi… Kad izej saulē, smadzenes atsakās darboties… Uzmeklējām pārtikas veikalu, tur pat uz soliņa sapakojām visu ēdienu pa zip-lock maisiņiem, ieturējāmies vietējā meksikāņu restorānā un līdz ar fantastisku saulrietu devāmies ārā no pilsētas, lai stopētu atpakaļ.

Pēc kādu 10 minūšu stopēšanas pie mums piebrauca bārdains, smaidīgs onkulītis uz velosipēda. Vai mūs vajagot aizvest uz PCT? Viņš esot izbraucis ar velo vērot saulrietu, bet, ja vajagot, viņš varot aizmīties uz mājām pēc auto un aizvest mūs… Jā, vajag! 🙂 Pēc piecām minūtēm viņš bija atpakaļ ar auto un tikām aizvesti līdz pat pašam Onion Valley Trailhead. Šī ir viena no brīnišķīgākajām stopēšanas pieredzēm līdz šim.

Dens pa ceļam mums daudz stāstīja par klimata izmaiņām, kādas skar šo reģionu. Tas esot viņa maizes darbs. Pēdējos gadus sniega ir arvien mazāk. Pēdējā ziema bijusi pilnīgi bez sniega. Bet sniegs nekur nepazūdot. Tas arvien biežāk uzsnieg vietās, kur tas nav raksturīgi, un sezonās, kad tas nav gaidīts. Tamdēļ šogad esot ļoti neraksturīgi un līdz šim nebijuši laikapstākļi. Un tā tas mainās ar katru gadu arvien vairāk.

Interesanta un pamācoša izdevās saruna par lāčiem. Denam ir milzīga pieredze ar haikingošanu High Sierra reģionā. Klausījāmies stāstus kā lāči cauri gadiem ir kļuvuši arvien gudrāki. Agrāk haikeri savu pārtiku kāra kokos. Bet izsalkušie lāči ātri vien iemācījās šādiem maisiem tikt klāt. Melnie lāči lieliski kāpj kokos. Ja lācene ir ar mazajiem, tad kokā tiek sūtīts mazais lācēns, kurš no augšas metas lejā uz maisu un kopā ar savu svaru norauj to no koka. Ir stāsti pat par to, ka lāči ar laiku iemācījušies arī meklēt virvi, ar ko maiss piesiets pie koka. Viņi sapratuši, ka, plēšot virvi, pārtika nokritīs. Interesants bija arī stāsts no Dena pieredzes, kad viņš kempingojis kopā ar savu draugu, kuram līdzi bijis dezodorants, par kura esamību viņš atcerējies tikai tad, kad maiss jau karājies kokā. Dens ieteicis uzrāpties uz milzīga akmens un dezodorantu uzlikt uz tā. Nu kurš lācis gan tur rāpsies augšā… No rīta dezodoranta flakoniņš gulējis zemē blakus akmenim sagrauztā izskatā… Lāči spējot saost neattaisītu kokakolas bundžiņu no 500 metru attāluma…

Pēdējos gadus High Sierrā pārtikas kāršana kokā ir aizliegta. Vienkārši tāpēc, ka tas vairs nestrādā. Pagaidām labākais risinājums ir lāču bundža, kas pēdējos gadus jau izmainījusi situāciju uz pozitīvo pusi. Lāči šīs bundžas saož, tiek tām klāt (jo tās netiek slēptas), bet nespēj no tām izdabūt ēdienu. Tamdēļ tie pamazām zaudē interesi par tūristiem. Tie atkal jau ir iemācījušies, ka nav vērts ar lāču bundžām cīnīties…

No Dena par lāčiem iemācījāmies galvenās pamatlietas, kuras ievērojot problēmām nevajag būt. Gatavot ēst pie telts var, bet, kad iet gulēt, kempinga apkārtne vienkārši ir jāatstāj tīra no ēdiena. Katliņiem pēc vakariņām jābūt izmazgātiem. Ēdienam jāatrodas bundžā. Ja ir palicis lieks ēdiens, tad tas ir jāizmētā vairākās vietās kādus 100 metrus no telts. Tas pats attiecas uz kafijas vai tējas biezumiem. Arī mugursoma ir jāatstāj atvērtā veidā kādu gabaliņu no telts, lai lācis to var izpētīt, neplēšot un neķeksējot zem telts. Nav jābaidās, ka lācis apmeklēs kempingu. Tas apošņās tukšos katliņus, mugursomu, bundžu un aizies, ja nesaodīs tieša ēdiena smaržu.

46. diena – 22. jūnijs

Onion Valley Trailhead – Rae Lakes: 20,6km

Zinājām, ka šodien mūs sagaida smags kāpiens atpakaļ uz PCT, bet taka mūs pārsteidza citādāk. Labi paēduši, atpūtušies un izgulējušies pirmo kāpienu līdz Kearsarge pārejai uzrāvām divās ar pusi stundās tikai vienu reizi apstājoties atpūtai. Priecīgi par tādu tempu iemetām acis kartē un atviegloti nopūtāmies – ātri nokāpsim atpakaļ līdz PCT, tad neliels kāpiens augšā, lejā un būsim kempingā – solās būt viegla diena… Ha-ha.. Kad atgriezušies uz PCT, sākām kāpt pa stāvu serpentīnu, kuram neredzējām galu, sapratām savu naivumu. Pēc 800 metru kāpiena līdz Kearsarge pārejai bijām nokāpuši 400 metrus ielejā un rāpāmies atkal augšā 500 metrus līdz Glen pārejai, kas atrodas 3643 m vlj. Piecus kilometrus aiz otrās pārejas uzcēlām telti. Šodien esam nogājuši par 5 kilometriem mazāk kā plānots. Vairāk nebija spēka.

Divas pārejas vienā dienā – tas viennozīmīgi ir par traku… To pašu atzina arī Deivs, kurš mūs panāca nākošajā rītā. Viņš pēc abu pāreju šķērsošanas bija palicis jūdzi pirms mums – nogurums un smagā soma pēc resuply neļāva vairs tikt tālāk.