19. diena – 26. maijs

Hwy 138 – Lone Pine Canyon: 29,5km

Vēl tumsā izlienot no telts un ņemot savu somu, zem tās ieraudzīju Milzīgo zirnekli.. Ak tad ŠITĀDI viņi izskatās… Rāvu mantas nost un brēcu pēc palīdzības. 😀 Pēteris bruņojies ar haikeru dakšiņkaroti varonīgi metās man palīgā. Zirneklis aizlidoja kosmosā… Esmu tik lielus divas reizes redzējusi arī Latvijā. Diezgan NEpatīkama sajūta. 🙂

Pusdienlaikā sasniedzām Cajon Pass, kur šosejas malā atrodas Mackdonalds. Kaut Latvijā šo iestādi apmeklējam arvien retāk, šeit tā šķita kā paradīze.

Šodien saņēmām jauku komplimentu no citiem haikeriem. Saskumusi un sagurusi jauniešu kompānija žēli mums pateica: “You look so clear!” 🙂 (Jūs izskatāties tik tīri!) Vienīgais, kas liecinot, ka esam haikeri, esot milzīgās mugursomas.. Smieklīgi ko tādu dzirdēt, kad pašiem tā ne tuvu nešķiet. 🙂 Bet laikam jau spītīgā drēbju mazgāšana, kad vien iespējams, attaisnojas. Patiesībā krekla mazgāšana, piemēram, Mackdonalda tualetes izlietnē vairs nešķiet nekas dīvains – tā patiesībā ir obligāti izmantojama iespēja! Un kamēr uzkrājām kaloriju rezerves, karstajā saulē krekls paspēja arī izžūt… Līdzīgi ir ar zobu tīrīšanu lidostas tualetē. Tie kas kādreiz nakti pavadījuši lidostā, gaidot starp lidojumiem, sapratīs… 🙂

Paskatoties uz tiešām sagurušajiem un panīkušajiem jauniešiem šodien aizdomājos, ka šādā pārgājienā ir svarīgi atrast savu komforta līmeni. Ir cilvēki, kurus nenogurdinās netīrumi. Viņi to pat neievēros, paliks priecīgi un apmierināti ar visu. Ja tā nav, tad jāmeklē risinājums. Mitrās salvetes ir lielisks līdzeklis kā sevi uzturēt pie vismaz kaut kādas tīrības. Tāpat arī nekautrīga drēbju magāšana, kur vien iespējams tikt pie ūdens… Ja netīrumi traucē, bet nekas netiek darīts lietas labā, tad, šo taku ejot, ļoti ātri var zaudēt prieku un spēju saskatīt takas jaukās puses.

Nolēmām nelielajā benzīntanka veikaliņā iepirkt pārtiku vēl papildus četrām dienām, lai nebūtu jākāpj lejā un augšā lieki 800 augstuma metri uz Wrightwoodu, kas ir pēc pusotras dienas gājiena.