18. diena – 25. maijs

Deep Creek Hot Springs – Hwy 138: 34,7km

Tik grūti doties tālāk, kad aiz muguras paliek paradīze… 🙂 Agri no rīta pateicām attā hipiju karstajiem avotiem..

Šodiena paliks atmiņā. Kā divi letiņi šaurajā bezizejā ar vienu spītīgu klaburčūsku satikās… Visur teikts, ka šie “raibie tārpiņi” indīgi. Visur teikts, ka tiem labāk netuvoties. Bet nekur jau nav teikts, ko īsti darīt, ja IR jātuvojas? Ko darīt, ja šāds milzīgs, raibs tārpiņš guļ tieši takas malā un nemaz netaisās tīties prom, bet apkārt ir tādi brikšņi, ka taku apiet nav iespējams..

Kad Pēteris bija pāri akmeņus čūskas virzienā aizmetis, no kuriem viens pat viņai daļēji trāpīja, bet šī joprojām nekustējās, uz brīdi padomājām, ka varbūt beigta. Bet labi, ka to tomēr nepieņēmām par patiesību, jo brīdī, kad Pēteris viņai piebakstīja ar nūju pie deguna, šī izrādījās dzīvāka par dzīvu. Mēli parādīdama un skaļi brēkdama, klaburčūska lēnām pārlīda pāri ceļam krūmos. Izklausījās, ka viņa vienkārši skaļi nolamājās par diendusas iztraucēšanu… (Nākošajā dienā no vietējiem uzzinājām, ka klaburčūskas spējot zibenīgi pārvarēt pat trīs savus garumus… Ak vai. Nākošo reizi nūja vairs netiks likta lietā…)

Mūsu iešanas stundas pamazām ir pārvērtušās par iešanas divstundām. Atpūšamies tikai ik pa divām stundām, līdz ar to spējam dienā noiet jau stabili virs 30 kilometriem. Pēcpusdienā ieraudzījām pirmo ezeru savā ceļā. Silverwood ezers mudžēja no atpūtniekiem – gan laivas un ūdensmotocikli, gan smilšainās pludmales pilnas ar cilvēkiem. Savādi ieraudzīt tik lielu kņadu un pūli pēc tik ilga laika klusumā pie dabas.

Dienas nobeigums izrādījās negaidīti jauks. Garāmejot pamanījām labiekārtotu un plašu, bet absolūti tukšu un pamestu kempingu, kurš nav uzrādīts nevienā no mūsu kartēm. Kāpēc gan nē? Nomazgāties pašiem un izmazgāt drēbes par ļaunu nenāk… Tā nu izmantojam kempinga kluso viesmīlību.