Meksikas robeža – Hauser Creek: 25km
Bobs mūs pamodināja puspiecos no rīta kā bija runāts. Par spīti laika joslas maiņai un faktam, ka Latvijā tajā brīdī bija pusseptiņi vakarā, gulēts bija labi un pamosties pavisam viegli. Visu nakti bija lijis.
Kad somā iepakoju visas mantas un iekrāvu tur arī 5 litrus ūdeni, konstatēju, ka knapi to varu iznest no treilera, bet auto bagāžniekā iecelt saviem spēkiem nespēju… Eh, cik ļoti skaidri man prātā iezīmējās filmā “Wild” redzētā aina, kur varone vārtījās pa grīdu un metās četrrāpus, lai dabūtu savu mugursomu plecos… 😀 Sapratu, ka būs ziepes.. Un ņemot vērā, ka Pētera soma svēra vēl vairāk, manējā būs vien jāstiepj pašai. Vai, vai..
Pl.6:20 jau stāvējām pie PCT dienvidu punkta monumenta. Pasveicinājuši robežsardzi un uztaisījuši pāris bildes, devāmies ceļā. Ņemot vērā, ka PCT brīvprātīgie principiāli nekādu maksu vai pat ziedojumus nepieņem, mūsu “traileņģelim” Bobam pasniedzām no Latvijas vesto Melno Balzamu, par ko viņš bija sajūsmā.
Pēc kādas stundas sāka līt lietus, kas kādā brīdī pārvērtās pat par krusu. Savilkām virsū gandrīz visu silto apğērbu, drebējām no aukstuma un smējāmies par to, ka mūžam saulainā un sausā Kalifornija mūs sagaida ar kārtīgu dušu. 😀 No rīta braucot mašīnā Bobs mums stāstīja, ka šāds lietus esot kaut kas pilnīgi neredzēts Kalifornijā maija mēnesī. Parasti pēdējās lietavas beidzoties jau ap martu… Ak, lucky mēs. 😀
Taka veda pa smilšainu (dubļainu) krūmāju visas dienas garumā. Vietām auga nelieli, šokolādes krāsas kociņi, un apkārt skraidīja zaķi.
Laikapstākļi un neierastais somas smagums mūs tik tālu nomocīja, ka pēc 10 stundām kādā lietus starpbrīdī uzcēlām telti pie Hauser Creek un uzreiz atlūzām jau puspiecos vakarā. Par vakariņām ne runas nebija…
Ar saviem noietiem 25km jutāmies varoņi. 🙂
Ceļš uz Mājām... 