Ar tirkīzziliem tonētiem stikliem, aiz kuriem lidmašīnas spārni izskatās it kā būtu nosēti ar tūkstoš smaragdzaļām lampiņām, 11 stundu garais lidojums izvērtās skaists un interesants. Priekšējā krēsla atzveltnē iestrādātajā planšetē izvēlējos noskatīties filmu “Interstellar”, un galu galā sajutos tā it kā būtu iekāpusi laika kapsulā, kur laiks ir apstājies, un mēs izkāpsim pavisam citā pasaulē… 🙂 Izkāpām ar’. Nu ne gluži citā pasaulē, bet citā laikā gan. Brīdī, kad būtu jāmostas, satumsa. Un brīdī, kad bija jāiet gulēt, bija jāēd pusdienas…
Uz robežas lidostā viss nenoritēja tik gludi kā gribētos. Pēteris gāja pirmais pie lodziņa runāties un tika iztaujāts ļoti dusmīgi un skarbi. Praktiski uz jebkuru atbildi, ko Pēteris sniedza darbiniecei, tika atsviesta atbilde: “Kā lai es ticu, ka tu saki taisnību?!” Atpakaļceļa biļetes neko nepierāda. Bankas karte neko nepierāda, vajag skaidru naudu. Telts mugursomā neko nepierāda. Utt. Man radās sajūta, ka, ja tu nevari uzrādīt daudzus tūkstošus (mūsu skatījumā ļoti daudz tūkstošus) skaidrā naudā, ar kuriem tu spēsi pusgadu dzīvoties pa viesnīcām un restorāniem, tad tu noteikti esi blēdis, kas grib tikt Amerikā strādāt…
Bet varbūt mums vienkārši ļoti nepaveicās ar darbinieci. Lai nu kā, ar ilgstošu diskusiju beidzās viss labi – esam ielaisti ASV līdz 5. novembrim.
Ar izīrētu auto no Losandželosas tikām līdz Sandjego. Tur satikām mūsu sarunāto traileņģeli Bobu, kurš mūs un vēl divus haikerus no Jaunzēlandes un ASV uzņēma savās mājās un no rīta agri aizveda uz takas sākumpunktu.
Ceļš uz Mājām... 