69. diena – 15. jūlijs
Desolation Wilderness boundary – Phipps Creek: 28,5km
Iepriekšējās nakts trādirīdi mūs šodien padarījis miegainus. Pat neskatoties uz to, ka gulējām līdz septiņiem, miegs nāca arī pa dienu. Nedavilkām līdz 30 kilometriem kā esam apņēmušies darīt.
Neskaitāmie, dzidrie ezeriņi un apaļās granīta klintis šorīt atgādināja John Muir taku. Bet jau pēcpusdienā atkal iegājām dziļā, ēnainā mežā.
70. diena – 16. jūlijs
Phipps Creek – Five Lakes Creek: 36,2km
Mēģinām atkal palielināt dienā noieto kilometrāžu. Pagaidām līdz 40 kilometriem nevelkam. Pietiekami daudz kāpumu un posmiem pārāk klinšaina taciņa.
Šodien pārsvarā pa kalnu grēdas korīti. Takas nosaukums (Klusā Okeāna Kores taka) šajā posmā sevi attaisno. Kalni gan ir mežiem noauguši, bet reizēm starp kokiem pavīd arī kāda tālāka ainava.
Jau tuvojoties teltsvietai, apdzinām daudz gājējus. Kad nokāpām pie Five Lakes strauta, priekšā bija neskaitāmas teltis. Tik lielā barā sen neesam kempingojuši. Šis apvidus ir populārs nelieliem, dažu dienu līdz divu nedēļu pārgājieniem, tamdēļ cilvēki te ir daudz. Kempinga vietas pie ūdens nav daudz, tās apvieno gājējus, jo par “sauso” kempingu priecīgs nav neviens.
71. diena – 17. jūlijs
Five Lakes Creek – Highway 80 rest area: 34,4km
Saule mūs žēlo. Katru pēcpusdienu tā noslēpjas aiz mākoņiem. Lai arī noguruši uz dienas beigām, mākoņainajā laikā spējam turpināt iet. Šodien pēdējās jūdzes gan bija pasmagas, bet vēlme tikt līdz Highway 80 atpūtas zonai uzvarēja. Silts ūdens izlietnē. Spogulis. Smieklīgi mazi prieciņi, kas haikerim, kurš jau ilgi bijis uz takas, ļauj atkal izskatīties kā cilvēkam…
Pusdienlaikam meklējot kādu ēnu, sastapām Mariannu un Gregu. Viņi savā atvaļinājumā iet kādu pašizdomātu, nelielu maršrutu. Šī ir devītā, pārgājiena pēdējā diena, un rīt no rīta draugi viņus gaidīs pie Highway 80.
Donner Pass ir viena no daudzajām pārejām ar savu vēsturi par ieceļotājiem. 19.gs. vidū tie milzīgā skaitā devās pāri kalniem uz austrumiem jaunas dzīves meklējumos. Visu savu iedzīvi iekrāvuši ratu kulbās, tie lēnām lauzās cauri mežie un krūmājiem. Šeit toreiz nebija ceļu, šeit nebija pat taku. Ceļš bija jāizcērt un jāizveido, lai tur cauri varētu izbraukt mūļu rati. Dienā pavirzīties uz priekšu par 15 kilometriem – tas bija retums, tās skaitījās ļoti labas dienas. Dažus šādus veco ratu ceļu posmus vietām var redzēt vēl šodien. Vēlāk uzlaboti, tie tagad ir aizauguši vai pārvērtušies par nelielām taciņām.
Mariannas senči nākuši no Polijas, Grega – no Skotijas. Tagad viņi ir vietējie un izstāstīja vēl kādu dramatisku notikumu no tiem laikiem, kas Donner Pass padarījis slavenu. 1843.gada vēlā oktobrī šeit pāri devās ap simts cilvēku liela ieceļotāju grupa. Augšā pie pārejas viņus pārsteidza sniega vētra un sals. Pavisam drīz no bada un aukstuma nomira visi mūļi un ceļotāji iestrēga kalnos līdz pat pavasarim. Lai paši nenomirtu badā, viņi uz zoba lika savus bēdubrāļus, kas jau bija tai saulē… Kad pavasarī ieradās nākošie ceļotāji, no simts cilvēkiem dzīvi bija palikuši mazāk kā puse… Pārējie bija apēsti… Šodien šos notikumus atceras kā Donner Party, un šo izdzīvojušo cilvēku pēcnācēji joprojām reizi gadā tiekas vēsturiskajā vietā uz bārbekju ballīti, lai pieminētu savus varonīgos senčus.
72. un 73. diena – 18. un 19. jūlijs
Highway 80 rest area – Mule Ears Creek – Sierra City: 35,2 – 25,8 km
Pēdējās dienas kļuvušas tik ļoti līdzīgas viena otrai, ka ir grūti atrast, ko pierakstīt katru dienu. Cenšamies palielināt dienas kilometrāžu, lai iekļautos piecu mēnešu plānā. Taka ir kļuvusi vieglāka. To var just. Bet arī kājas ir nogurušākas. Tās vairs pa nakti nepaspēj atpūsties.
Sierra City ir ļoti haikeru draudzīga un jauka pilsētiņa ar superlieliem un garšīgiem sendvidžiem vietējā veikaliņā. Haikeriem ir atļauts kempingot zālājā blakus baznīcai. Vietas nav daudz, bet draudzīgi ceļot teltis, visi tur ierūmējamies. No rīta baznīcai blakus dzīvojošais kaimiņš sauc mūs visus pie sevis dārzā. Tur uzklāts galds ar augļiem, bulciņām, džemu un kafiju. Veikals šim vecajam vīram par velti izsniedzot milzīgu ķobi ar kafiju, ar ko katru dienu cienāt haikerus.
Tur pat netālu ir glaunas publiskās tualetes, kurās haikeriem pieejama bezmaksas duša. Plašas tualetes telpas vidū griestos iebūvēta dušas galva. Bez aizkariņiem, bez atsevišķas kabīnes. Funny sajūta. Stāvi telpas vidū, nospied podziņu un sāk līt lietus… Ūdens auksts – tā it kā strauts uz galvas gāztos, bet tā nav lielākā bēda. Mēs te neviens par aukstām dušām nečīkstam – prieks, ka vispār ir šāda iespēja nomazgāties.
Zem nojumes pie veikala skan mūzika, pieejams WiFi un daudz elektrības rozetes. Šeit līdz pat vēlam vakaram visi arī tusē. Prieks atkal sastapt sejas, kuras kādu laiku neesam redzējuši.
Gluži viss tik brīnišķīgi tai Sierra City gan nebija… Veikala plaukti ar cenu zīmēm gan mūs nepatīkami šokēja… Pārtikas izvēle gandrīz nekāda, bet cenas trīs reizes lielākas kā jebkurā normālā veikalā. Riekstu un žāvēto augļu plaukts pilnīgi tukšs. Gāzes baloniņš vienīgais atlicis. Ieradāmies šeit ar gandrīz tukšu lāču bundžu un vēlējāmies nopirkt pārtiku piecām dienām. Vai, vai… Nopirkām pašu vienkāršāko minimumu nepilnām piecām dienām (vakariņās pārsvarā nūdeles…) un samaksājām visvairāk kā jebkad līdz šim. Citiem uz šejieni sūtītas paciņas. Tas šajā vietā būtu bijis visprātīgākais resuply risinājums.
74. diena – 20. jūlijs
Sierra City – Summit Lake: 20km
Kartē pamanījām un arī no citiem haikeriem dzirdējām par kādu džipu ceļu, kas tieši no pilsētiņas ved augšā kalnā atpakaļ uz PCT. Izpaliek vairāk kā divu kilometru gājiens gar šoseju atpakaļ. Kārtīgi atpūtušies, izpļāpājušies ar citiem un apēduši pa milzīgajam sendvidžam ap pusdienas laiku devāmies augšā kalnā. Atrast sākumu minētajam džipu ceļam izrādījās grūtāk kā šķita. Pēc 20 minūšu kāpiena nonācām krustojumā. Arī GPS nelīdzēja. Pēteris bez somas devās atpakaļ lejā uz pilsētiņu pārjautāt par pareizo ceļu. Galu galā laipnais kaimiņš ar savu treilerbusiņu uzveda mūs gabaliņu augstāk līdz pēdējam krustojumam. No tā tad nu bez šaubām – pa vienīgo ceļu tik taisni vien. Pa krūmainu, klaju nogāzi… Dienas viskarstākajā laikā… Atpūtas pauzē, blakus ceļam atradām nelielu alu klintī. Iekšā patīkams vēsums, kur uz brīdi atvilkām elpu.
Kāpiens atpakaļ uz PCT izrādījās daudz garāks un stāvāks kā bijām domājuši. Atgriežoties uz takas, turpat netālu bija iespēja pakāpties vēl “nieka” 500 augstuma metrus līdz kādam ugunsnovērošanas tornim, no kura paveroties fantastiska 360 grādu panorāma. Kā mums pastāstīja – kopš ugunsnovērošana tiek veikta no lidmašīnām, šis tornis ir atvērts jebkuram apmeklētājam. Gribējām līdz tornim uzkāpt, bet galu galā nepietika spēka. 🙂 Pārāk liels tas kalns izrādījās. Atgriežoties uz takas, devāmies vien tālāk uz ziemeļiem.
75. diena – 21. jūlijs
Summit Lake – Alder Spring: 40,3km
No pilsētiņas iepriekšējā dienā izgājām vieni no pirmajiem. Tā kā neesam ātrie gājēji, gaidījām, kuri tad mūs panāks pirmie. Nekā. Tā arī palikām vieni visu dienu, ap pusdienas laiku apdzenot tikai Denu, kurš vakar bija startējis pirms mums un uzkāpis tornī.
Pēc High Sierras bagātīgajiem strautiem un ezeriņiem atkal esam nonākuši sausā apvidū, kur ūdens ir problēma. Tas ir reti, un strauti bieži mēdz būt izžuvuši. Tieši ūdens esamība vai neesamība ir tā, kas mums liek iet lielākus gabalus līdz kempinga vietai. Arī šodien. Nostaigājām 40 kilometrus, lai tikai kempingotu netālu no avota.
76. diena – 22. jūlijs
Alder Spring – Lookout Spring: 34,6km
Rīta pusē sastapām pretīmnākošus haikerus, kas dodas pa PCT pretējā virzienā. Viņi sākuši Oregonas ziemeļos pirms sešām nedēļām un ies gandrīz līdz tuksnesim. Vērtīgi bija apmainīties ar informāciju tālākceļam – noskaidrojām, kas mūs sagaida ziemeļos, pastāstījām – ar ko viņiem rēķināties dienvidos.
Dienas vidū taka šķērsoja mežonīgu kalnu upi. Zem greznā metāla tiltiņa, starp ūdens nogludinātām klintīm atradās vairāki dziļāki un pavisam dziļi baseiniņi. Pelde tajos bija fantastiska… Mazliet gan demotivēja (grūti pēc tādas doties tālāk pa sauso un saulē sakarsušo mežu…), bet uz brīdi ļoti atsvaidzināja…
Vakarā galīgi saguruši uzkāpām augstā kalnā līdz priekšpēdējam ūdenim pirms ilgāka sausa posma. Tas skaitās sezonālais strauts, tas nozīmē, ka tam uzticēties nevar. Pirmajā acu uzmetienā konstatējām, ka strauts ir gandrīz sauss. Bet pavisam nejauši Pēterim izdevās uziet starp zālēm nelielu caurumu, kurā zeme bija slapja. Pieliekot koka lapu, pa to tecēja ūdens. Lai arī pavisam lēni, bet izdevās savākt nepieciešamo ūdeni vakariņām un brokastīm.
77. un 78. diena – 23. un 24. jūlijs
Lookout Spring – Three Lakes – Belden (“Little Haven”): 34,7 – 10,6 km
Nokāpiens uz Beldenu vairāk kā kilometru augstumā, divu stundu garumā. Kājas tiešām ir sagurušas. Šoreiz izvēlējāmies uzzvanīt (restorāna bārmene uzzvanīja mūsu vietā) traileņģelim Laurie un Brendai Braateniem, kuri savās mājās netālu no Beldenas uzņem haikerus. Pēc dažām minūtēm klāt bija auto, un tikām aizvesti uz “Little Haven”. Tā sauc šo mājīgo vietu, kur pavadījām visu atlikušo dienu un nakti.
Bijām domājuši, ka iesim taku bez precīza plāna. Bet arvien biežāk dzirdam, ka ar uzpildīšanos tālāk būs grūti. Tad nu šodien kartēs un guidebook izpētījām visu atlikušo taku. Nogurdinošs un laikietilpīgs darbs. Piefiksējām, kur varēsim iepirkties, kur būs jāsūta paciņas, kā arī no kurienes tās būs jāsūta.
Šī ir trešā reize uz takas, kad guļam gultās. Jokaina sajūta. Bet ne jau gultas dēļ. Telpas dēļ. 🙂 Sienas pārāk tālu, un griesti pārāk augstu.. Tik ļoti pierasts pie telts šaurības. 🙂
Ir jau jūlija beigas… Vai tiešām?! Mēs pēc sajūtas joprojām esam maijā, kad šeit ieradāmies. To, ka esam ceļā jau divus ar pusi mēnešus un nostaigāti divi tūkstoši kilometri, nespējam aptvert…
Ceļš uz Mājām... 