29. diena – 5. jūnijs

Gamble Spring Canyon – Tehachapi: 29,5km

Pēc raitas rīta pastaigas ap pusdienas laiku sasniedzām šoseju, uz kuras haikeriem ir izvēle par resuply iespējām – uz vienu pusi atrodas Mojave, bet uz otru Tehahapi. Abas atrodas gandrīz 15 kilometru attālumā. Tā kā mums bija nepieciešamība pēc jauniem guļammaisiem, nolēmām stopēt uz Tehachapi, jo tur atrodas sporta un ekipējuma veikals. Pavadījām šeit mūsu pirmo zero dienu (dienu, kad nekur nedodamies).

Tehachapi ir neliela pilsētiņa līdzenuma vidū. Ar taisnām un perpendikulārām ielām un nelielām ēkām. Reiz šeit bija viena no South Pacific Rail dzīvākajām stacijām, bet kopš pāris gadu desmitus atpakaļ slēdza pasažieru pārvadājumus, šeit kļuvis pavisam kluss. Cauri pilsētiņai dienas laikā izbrauc ap 40 kravas vilcieni, pie katras pārbrauktuves skaļi taurēdami. Kempingojām gandrīz blakus dzelzceļam, un pirmajā vakarā katrs vilciens lika taisīt ciet ausis.

Apmeklējām arī dzelzceļa muzeju, kas izveidots bijušajā stacijas ēkā. Iztēlē uzreiz attausa kādas vesterna filmas, kurās redzamas tvaika lokomotīves, kas traucas cauri līdzenumiem. Cauri indiāņu zemēm. Kolonisti, kas līdzenumos būvē jaunas pilsētas. Pacilātības sajūta iedzīvotājos, kad tiek būvēts jauns dzelzceļš… 🙂

Tehachapi ir slavena ar 1870.gadā izbūvēto “dzelzeļa cilpu” (Tehachapi Loop). Šāds risinājums izveidots, lai sliežu slīpums nepārsniegtu pieļaujamo. Šodien, kad ASV kravas vilcienu garums ir ievērojami izaudzis (Cajon Pass kādam kraviniekam saskaitījām ap 145 vagonus), vilciens Tehachapi cilpā “pārbrauc pāri” pats savai astei.

Haikeriem domāts kempings (5 dolāri par nakti) ir ierīkots lidostas teritorijā blakus skrejceļam. Šeit ir mazo, privāto lidmašīnīšu mājas, un katru dienu te paceļas un nolaižas dučiem nelielo lidaparātu. Lai nokļūtu kempingā, jāiet caur lidmašīnu parkingu un privātajiem angāriem. Ik brīdi tur kāds pilots rosās gar savu gaisa braucamo. Pilotu atpūtas mājā haikeriem pieejamas arī dušas. Pēdējā dienā pirms došanās tālāk aizrāvām divus pilotus ar stāstiem par PCT. Katram savs hobijs, un cita pasaule šķiet kaut kas neticams un nereāls. Atvadoties, abi piloti Bobs un Kevins mums uzrakstīja savus telefona numurus gadījumam, ja mums kaut kas atgadās… Varam zvanīt jebkurā laikā, viņi mēğinās palīdzēt – ja ne paši, tad saorganizēs attiecīgos palīdzības dienestus..

Sarunās ar citiem haikeriem esam noskaidrojuši labāko veidu kā organizēt resuply nākošajā lielajā posmā – High Sierra. Tomēr bez paciņu sūtīšanas uz priekšu šeit būs grūti iztikt, jo nebūs pieejami sakarīgi veikali. Tamdēļ sarēķinājām, cik pārtiku vajadzēs 8 dienām un gandrīz visu nosūtījām pa pastu uz Kenedy Meadows. Tur būsim pēc pusotras nedēļas. Saņemsim savu pārtikas paciņu un varēsim doties kalnos. Šoreiz priekšroku devām pārtikai, kas aizņem mazāk vietas, bet ir barojoša (piemēram, kuskus), jo mums to vajadzēja ne tikai iebāzt sūtīšanas pakā (pasta izdevumus nosaka izvēlētais kastes izmērs), bet vajadzēs arī iestūķēt lāču bundžā, kas nemaz neesot diez ko ietilpīga (tā ir speciāla bundža, kurā būs jāglabā pārtika, lai lāči netiktu klāt).