Heaphy Track

2016. gada 4. un 5. novembris

Garums: 78.4 km
Prognozētais laiks: 22h, 4-6 dienas
Mūsu laiks: 18.5h, 2 dienas
Sezona: visu gadu
Naktsmītnes: 7 kalnu būdas ($ 32,-), 9 kempingi ($ 14,-)
Atrašanās vieta: Kahurangi nacionālais parks, Dienvidsala
Tuvākās pilsētas: Westport (112km), Collingwood (34 km), Nelson (163km)
Attālums starp takas galapunktiem: 460 km pa šoseju
Oficiālā mājas lapa: ŠEIT

Kahurangi nacionālais parks ir lielākais Jaunzēlandē. 450 000 hektāri krūmu, mežu un kalnu. Cauri šajai plašajai neskartajai dabas teritorijai ved 78 kilometru garais Heaphy Track. Takai nav sezonas ierobežojuma vai citu kavēkļu, kas ļautu to iziet jebkurā laikā. Un tomēr to ir ļoti grūti saplānot, jo starp takas galapunktiem ir 460 kilometru apbrauciens. Pie Jaunzēlandes līkumainajiem ceļiem tās ir 8 stundas… Ja gājējs ir atstājis mašīnu vienā galā, tad finišējot taku, varētu būt problēmas tikt atpakaļ pie auto. Par 175 dolāriem tiek piedāvāts autobuss, kas vadā gājējus no Nelsonas pilsētas uz abiem takas galiem. Un tomēr, ļoti garais brauciens nešķiet kārdinošs. Otra iespēja ir helikopteris. Par 675 naudiņām gājējus 20 minūšu laikā aizvedīs uz otru takas galu. Izklausās lieliski, tomēr mūsu budžetam par dārgu.
Viens ir skaidrs – mūsu ierasto “iešanu viens otram pretī katrs no sava gala” šoreiz nevaram izmantot.

Ceļojot pa Karamea ceļu un tuvojoties Heaphy takas sākumpunktam, Pēteris nolēma atteikties no šīs takas un dot man iespēju to iziet. Pēc viņa teiktā – prognozētās ainavas un takas interesantums viņu līdz galam neaizraujot. Ja takas iziešana sagādā problēmas, tad viņam tas neinteresē. Tā nu tiku atstāta Kohahai kempingā ceļa galā, kur sākas taka, bet Pēteris devās divu dienu apbraucienā uz otru galu, uz Golden Bay.
Tā kā mums ir tikai viens telefons (un tas palika pie Pētera), jau šķiroties sarunājām precīzus laikus un vietas, kur tikties. Tā kā man nebija ne jausmas, cik ilgā laikā spēšu taku iziet, apsvērām dažādus variantus un datumus. Sliktākajā gadījumā, ja viens otru nespēsim atrast, pati saviem spēkiem stopēšu uz kādu pilsētu, sameklēšu internetu un došu ziņu, kur esmu.

Nākošais jautājums – nakšņošana. Gar taku ir piecas kalnu būdas un astoņi kempingi. Naktsmītne ir jārezervē iepriekš. Bet ņemot vērā, ka šoreiz plānoju iet uz maximumu, man nebija ne jausmas, cik tālu spēšu tikt pirmajā un otrajā dienā. 30 kilometrus? 40 kilometrus? Varbūt mazāk? Negribējās ierobežot sevi, tāpēc nolēmu nakšņot “brīvdabas kempingā”. Ir tikai viens noteikums – man ir jānakšņo vismaz 500 metrus nost no takas. Iepriekšējā dienā cītīgi izpētīju topogrāfisko karti visas takas garumā. Un atķeksēju iespējamās nakšņošanas vietas. Patiesībā tādas nebija daudz. Ja pirmajā dienā biju gatava noiet vairāk kā 25 kilometrus, tad ar nakšņošanu varētu būt problēmas. Tālāk taka veda serpentīnā cauri mežiem. Un zinot kādi var būt meži Jaunzēlandē, tur nebija ko domāt par teltsvietas atrašanu.

Pirmā diena

Septiņos no rīta atvadījos no Pētera un devos ceļā. Pirmie 25 kilometri pavisam viegli. Pilnīgi bez nekādiem kāpumiem/kritumiem gludā un platā taka veda gar okeāna krastu. Diena solījās būt saulaina un karsta, bet tik agri saule vēl nebija uzaususi pār kalnu korēm, tamdēļ lielāko daļu laika pludmale tinās ēnā. Brīžiem taka veda caur palmu mežu krastmalā. Baltās smiltis un zilais ūdens radīja tropisku iespaidu.
Pie takas sākumpunkta bija zīme ar jautājumu “Vai tu esi rezervējis naktsmītni?” Ja nevarēšot uzrādīt naktsmītnes biļeti, tad būšot jāmaksā sods… Tā kā negribējās lieki skaidroties ar reindžeriem par to, kur plānoju nakšņot, nolēmu no kalnu būdām izvairīties pavisam, kamēr nebūšu tikusi tuvāk takas otram galam. Īsi pirms pirmās būdas – Heaphy Hut ieturēju rīta pauzi un pavisam ātrā solī rikšoju tai garām. Tādā rīta agrumā nevienu arī nesatiku.
Aiz būdas taka iegriezās iekšzemē. Pateicu ardievas okeānam un ieniru palmu biezoknī. Turpmākie 8 kilometri ir tie, kas Heaphy taku padara tik īpašu. Nikau palmu un milzu paparžu džungļi. Ik pa brīdim skatam iznira kāda neliela, robusta klints, kas daļēji apaugusi ar zaļo meša paklāju. Aina bija tik atšķirīga no pārējās salas, ka atkal radās jautājums – vai tiešām joprojām esmu Jaunzēlandē? Taka veda gar nelielu, rāmu upīti ar baltiem, smilšainiem krastiem. Ūdens bija tik dzidrs un spilgti oranždzeltens, ka atgādināja dzintaru. Ik pa brīdim pār iekārto metāla tiltiņu bija jāšķērso kāds strauts.
Pagaidām viss gāja pēc maksimālā plāna. Plašajā, baltiem oļiem klātajā Heaphy upes krastā ieturēju pusdienas. Kārtīgi atpūtos un raitā solī devos garām Lewis Hut. Līdz ar to biju pagājusi garām pēdējai nakšņošanas iespējai krasta tuvumā.
Tālāk taka veda augšup pa stāvu serpentīnu. Trīs stundu un 12,5 kilometru garumā. Manas vienīgās naktsmītnes cerības bija uz Mackay Downs, kas pēc kartes izskatījās pēc nelieliem, purvainiem klajumiem, kuros teorētiski varētu uzcelt telti. Un pa kuriem teorētiski varētu aizdoties 500 metru attālumā no takas. Līdz tam – visapkārt viens vienīgs džunglis. Tik biezs, ka par izlaušanos cauri nebija ko domāt. Tik stāvas nogāzes, ka par tikšanu augšā/lejā arī nebija ko domāt.
Pirmo stundu uzkāpienā pavadīju elšot un pūšot, un priecājoties par ainavām apkārt, kas ik pa brīdim pavērās uz leju. Otrajā stundā ainava nozuda pavisam. Atlika tikai stāvais kāpiens. Trešajā stundā ne pa jokam sāku just nogurumu. Aiz katra takas līkuma cerēju ieraudzīt kaut ko citu, kaut ko savādāku. Bet priekšā vienmēr pavērās nākošais uzkāpiens un nākošais līkums. Aiz muguras jau bija 35 kilometri un 8 stundu gājiens.
Kad ieraudzīju “1km” stabiņu (tādi šeit izvietoti gar taku precīzi 1km pirms un 1km pēc kalnu būdām), aiz prieka atsāku bizot. Lai arī 1 kilometrs ir daudz, apziņa, ka drīz varēšu atpūsties, deva enerģiju. Pulkstenis jau rādīja četri pēcpusdienā.
Pēdējo līkumu pirms būdas biju spiesta uz 15 minūtēm iepauzēt, jo helikopteris bija ieradies piegādāt kādu sūtījumu – garā virvē iesieta zem helikoptera karājās milzīga soma. Nolaišanās laukums atrodas tieši pie takas, un tā kā nevēlējos atbildēt uz jautājumu, uz kurieni es tik vēlu vakarā taisos doties (šis ir īstais laiks, kad reindžeri iznāk no būdām un sāk uzdot jautājumus par plānotajām naktsmītnēm un vaicāt pēc biļetēm), nolēmu nogaidīt, kamēr viss norims. Par laimi pati būda atrodas 40 metrus nost no takas augšā pa kalnu. No tās logiem taku nemaz nevar saskatīt – tā ir ieslēpusies krūmājos. Kad helikopteris aizlidoja, tiku garām būdai bez liekām problēmām. Un jau kilometru pēc būdas sasniedzu pirmos Mackay Downs klajumus.
Vadoties pēc topogrāfiskās kartes un kompasa, devos nost no takas meklēt iespēju tikt 500 metru attālumā. Visdažādākās formas klajumi šajos pakalnos radījuši interesantu dabas labirintu. Pirmais mēģinājums izrādījās neveiksmīgs. Uzkāpusi nelielā pakalnā jau 50 metrus no takas atdūros pret neizbrienamu krūmāju. Nācās nostaigāt vēl pāris kilometrus pa taku, līdz atradu mazliet cerīgāku un plašāku klajumu. Pirmajā brīdī atkal iespērusies ne tur (atkal atdūros pret asiem krūmiem, kuriem nebija iespējas tikt cauri bez mačetes), galu galā atradu iespēju izlīkumot pa klajumiem un novirzīties no takas pietiekami tālu, lai mani vairs nevarētu saskatīt. Iešana izrādījās nemaz ne tik viegla – klajums patiesībā ir nelīdzens, ar milzu tusokiem noaudzis purvs. Ir ļoti jāuzmanās, lai neieveltos kādā dziļā, slapjā bedrē, kas noslēpušās zem biezās augu valsts. Un kur te uzcelt telti?!?! He-he….
Kad sasniedzu klajuma galu, atrados 250 metru attālumā no takas. Tātad tikai pusceļā. Pēc kartes kaut kur vēl 200 metrus tālāk aiz krūmiem vajadzēja būt vēl vienam klajumam. Bet kā lai līdz tam tiek? Noliku somu pie kāda miniatūra, ļoti skaista ūdenskrituma un ar karti un kompasu pēc azimuta lauzos cauri krūmājam klajuma virzienā. Bez gandrīz neizbrienamiem brikšņiem manu iešanu vēl vairāk apgrūtināja ļoti stāvā nogāze, pa kuru bija jāuzrāpjas. Tomēr tas bija to vērts, jo kalna augšā skatam pavērās ļoti mājīgi, nelieli un sūnām noauguši klajumiņi. Perfektāku vietu teltij nav iespējams atrast. Lai arī joprojām atrados tikai 250 metru attālumā no takas (pēc noteikumiem par tuvu), sapratu, ka mani šeit būtu pagrūti atrast. Satraukumam nebija pamata.
Atlika šodienas pēdējais smagais pārbaudījums – tikt atpakaļ lejā līdz somai un dabūt to cauri brikšņiem šeit augšā… Tas paprasīja krietnas 30 minūtes.
Ap sešiem vakarā beidzot laimīga sēdēju pie savas telts, gatavoju vakariņas un vēroju apkārtējo ainavu, kas pavērās no mana pakalna. Debesis saulrietā bija iekrāsojušās maigi rozā. Atrados tik dziļi plašajā Kahurangi nacionālajā parkā, ka līdz manām ausīm nenonāca ne mazākā civilizācijas skaņa. Absolūts klusums un miers

Otrā diena

Ar savu jauno Katmandu Columbus guļammaisu un Pētera aizdoto Thermarest paklājiņu (mans bija kļuvis nesalīmējami caurs) izgulējos ērti un silti.
Gaisma jau bija uzaususi. Smidzināja lietus. Pabrokastoju teltī, ietērpos lietus pončo un sapakoju somu. Vispirms bija jātiek cauri slapjajiem krūmiem atpakaļ lejā pie ūdenskrituma. Ja vakar tas bija ārkārtīgi grūts uzdevums, tad šodien ar pončo mugurā tas šķita gandrīz neiespējami. Bez variantiem nācās pončo iebāzt somā un doties bez tā.
Izlauzusies pie ūdenskrituma, atkal iepakojos pončo un pa klajumu labirintu devos atpakaļ uz taku. Visa pasaule tinās biezā lietus miglā. Pēc 20 minūšu gājiena joprojām no takas ne miņas. Apmulsusi stāvēju klajumā un vairs nezināju, kurā virzienā doties. Izrādās lietus migla man bija sajaukusi galvu tik ļoti, ka biju spiesta ieslēgt GPS, lai saprastu kur atrodos. Stāvot tikai pārdesmit metru attālumā no takas, biezajos tusokos to nav iespējams pamanīt.

Pēdējos kilometrus ar telts celšanas iespējām ir pavisam švaki. Man šodien bija izvēle – noiet 15 kilometrus vai visus atlikušos 40. Un tā kā pirmais skaitlis šķita pavisam niecīgs, skaidri uzstādīju sev mērķi šovakar tik līdz takas galapunktam.

Pagājusi garām klusajai Saxon Hut sasniedzu Gouland Downs, kas stiepjas tālu uz visām pusēm. Cik nu tālu miglas vālos var redzēt. Lietū tusoki un citi šeit esošie augi bija ieguvuši sulīgi brūnganoranžu nokrāsu. Skaisti.
Beidzot sastapu vairākus pretīmnākošus gājējus, kurus sajūsmināja mans ārkārtīgi spilgti oranžais pončo. Šajā ainavā laikam biju redzama kilometriem tālu.
Nelielās, rāmās upītes ik pa brīdim bija jāšķērso pār iekārtajiem metāla tiltiņiem. Vienlaicīgi uz tāda ir atļauta tikai viena persona. Tie ir tik ļodzīgi, ka ar smagu somu bija jautri.

Drīz pēc vēsturiskās Gouland Downs Hut taka atkal ieveda mežā. Pamazām mani bija pārņēmis pamatīgs sagurums. Iepriekšējās dienas kilometrāža bija krietni jūtama. Uzkāpiens līdz Perry Saddle Hut laikam bija visgrūtākie uz takas. Cīnījos ar milzīgu besi un lēnām kāpu augšup. No noguruma gandrīz nepamanīju uz takas guļošo banānu ķekaru. Kādam tie bija izkrituši no somas. Izskatījās gan, ka tie kādu brīdi jau tur gulējuši, tomēr vienam no tiem bija lemts kļūt par manām pusdienām.

Ņemot vērā, ka atrados jau mazāk kā dienas gājuma attālumā no takas galapunkta, vairs neizvairījos no būdām. Pat ja es sastaptu kādu reindžeri, man vairs nebūtu jāuzrāda naktsmītnes biļete, jo šodien plānoju finišēt. Pašās būdās gan iekšā iet nedrīkstēju, jo visur ir skaidras norādes, ka tās drīkst izmantot tikai tie, kas plāno tur nakšņot. Tomēr arī pasēdēt aizvējā uz terases vai nojumē šādā laikā ir labāk kā takas malā dubļos.
Nevienu tā arī nesatiku un ap diviem pēcpusdienā devos pēdējā nokāpienā cauri mežam uz autostāvvietu. Zīmes vēstīja, ka tās esot piecas stundas. Un lai kā arī man tam negribējās ticēt, taisnība tā bija. Savā sagurumā vilkos tik lēni, ka autostāvvietu sasniedzu tikai septiņos vakarā. Kāds neviltots prieks bija ieraudzīt pēdējā 1km atzīmi… 🙂

Pēteris, protams, vēl nebija ieradies. Par laimi pēdējās stundas lietus bija nozudis un spīdēja saule. Apkārtējie krūmi bija apžuvuši. Noslēpu somu pie autostāvvietas un izstaigāju apkārtējos brikšņus meklējot, kur uzcelt telti. Bija jāslēpjas, jo zīmes visur vēstīja, ka šeit kempingot nedrīkst. Šādos brīžos nožēloju, ka man ir oranžas krāsas telts.
Krāčainas upītes krastā izdevās attīrīt nelielu plakanu laukumiņu. Tieši tik daudz, lai ierūmētu vienvietīgo telti. Jau pustumsā neviena netraucēta noskalojos upītē. Un cīnoties ar pamatīgu smilšu mušu un odu (šādā komplektā tos reti var redzēt) uzbrukumu pie telts pagatavoju vakariņas

***
Pēteris atbrauca nākošajā rītā un bija pārsteigts ieraudzīt, ka esmu jau finišējusi. Un labi ka tā, jo visu rītu bez apstājas lija stiprs lietus. Biju priecīga, ka man šādos laikapstākļos nav jāklumpačo pa dubļaino taku. Novākuši slapjo telti, kā parasti šādās dienās, devāmies meklēt hosteli.

Heaphy taka neierindosies manu TOP Great Walks sarakstā. Tomēr arī šai takai ir savs īpašs šarms, kuru nemanīsi nekur citur. Gan piekrastes palmu un liānu džunglis, kas man radīja sajūta, ka atrodos drīzāk kādā Centrālamerikas biezoknī nekā Jaunzēlandē. Gan Gouland Downs labirinti ar saviem gigantiskaniem tusokiem, kuros cilvēks sajūtas kā liliputs pļavā. Varbūt daudz kas būtu bijis savādāk, ja es taku necenstos iziet divās dienās un ja nebūtu smidzinājis lietus.
Lai arī ne pati skaistākā – Heaphy Track ir lieliska iespēja uz brīdi aizdoties tālu, tālu prom no civilizācijas un izbaudīt Kahurangi nacionālā parka mežonību.