Kepler Track

2016. gada 9., 10. un 11. oktobris

Garums: 60 km
Prognozētais laiks: 23h, 3-4 dienas
Mūsu laiks: 16.5h, 2.5 dienas
Sezona: 24.oktobris – 30.aprīlis
Naktsmītnes: 3 kalnu būdas ($ 65,-), 2 kempingi ($ 20,-)
Atrašanās vieta: Fiordland nacionālais parks, Dienvidsala
Tuvākās pilsētas: Te Anau (6km), Manapouri (20 km)
Oficiālā mājas lapa: ŠEIT

Kepler Track ir visvienkāršākā no Fjordu zemes takām. Gan iešanas, gan plānošanas ziņā. Tā ir 60 km gara cilpa pa kalnu korītēm starp Te Anau un Manapouri ezeriem. Šoreiz var pat izvēlēties, kur sākt/beigt iet, jo pie takas ir divas autostāvvietas desmit kilometru attālumā viena no otras. Mēs izvēlējāmies mazāk populāro Rainbow Reach autostāvvietu. Tā bija vieglāk saplānot naktsvietas.
Ieradāmies šajā reģionā īsi pirms sezonas sākuma (sezona ilgst no 25.oktobra līdz 25.aprīlim) un bijām priecīgi padzirdēt, ka neskatoties uz pēdējo nedēļu sliktajiem laikapstākļiem, sniegs uz augstākajām korēm ir jau nokusis. Mums bija radusies lieliska iespēja iziet taku saulainās divās dienās pirms sezonas sākuma. Sezonā naktsmītnes būtu jārezervē iepriekš (54 dolāri par nakti), bet ārpus sezonas šeit strādā “first come, first served” princips. Citiem vārdiem – ja ieradīsies laicīgi, lielākas izredzes būdā dabūt gultasvietu. Tā kā būdās uz Kepler takas pārsvarā ir ap 50 gultasvietas, ar šo nevajadzētu būt problēmām. Un ņemot vērā, ka mums ir iegādāts Hut Pass uz pusgadu, tad ārpus sezonas varam izmantot Great Walks kalnu būdas neko vairs nemaksājot. Tas nozīmē – nav jāstiepj telts un matrači. Varam iepakot tikai savus guļammaisus, kādu lieku siltāku drēbju kārtu, ēdienu trim dienām un doties ceļā.

Pirmā diena

Ņemot vērā, ka reģionā ap Te Anau pilsētiņu ir plaši brīvdabas kempingošanas aizliegumi (nedrīkst kempingot 200 metrus no jebkura ceļa vai 500 metrus no Great Walks), iepriekšējā naktī esam spiesti noparkoties Rainbow Reach autostāvvietā, ņemt telti un doties 200 metrus prom no ceļa, lai starp krūmiem nakšņotu. Par gulēšanu mašīnā šoreiz var aizmirst.
Rīts ir vēss, bet skaidrs. Diena solās būt saulaina. Tas priecē, jo pēdējās nedēļas šeit ir tikai lijis un pat snidzis.
Bez mums autostāvvietā sarodas vēl pāris mašīnas, bet šķiet, ka lielākā daļa ir vienas dienas gājēji vai skrējēji. Katru gadu nu jau 30 gadus decembra sākumā šeit notiek skriešanas sacensības “Kepler Challenge”. Var izvēlēties vienu no divām trasēm – 60 kilometrus garo pilno apli, vai arī skrējienu augšā līdz Luxmore kalnu būdai un atpakaļ (27km). Izskatās, ka pasākums ir populārs. Savās pārgājiena dienās sastopam padaudz skrējējus, kas trenējas.

Autostāvvietā bez mums lielās somas garajam pārgājienam pako vēl tikai viens pāris. Tādi paši ceļotāji kā mēs – ar non-self-contained busiņu. Šķiet, viņiem šodien smags rīts. Meitene dusmīgi kravā somas un mēģina savākt pamatīgo bardaku busiņā, bet puisis sēž pie stūres un pīpē zāli. Abi nesarunājas ne vārda, un mums rodas sajūta, ka abi ir krietnā neomā… Gadās arī tā. (Tās pašas dienas vakarā satikām viņus Luxmore kalnu būdā. Laikam pārgājiens dienas garumā pāri bija salabinājis, jo abi draudzīgi čaloja spāņu valodā.)
Startējam vēlu – pirms desmitiem. Mums šodien nav paredzēts pārāk liels posms, tamdēļ lēnām izbaudām rītu.
Pirmo desmit kilometru posmu līdz otram stāvlaukumam pieveicam ļoti ātrā solī pļāpājot. Taka šeit patiešām “Great Walks” stilā – plata, gluda un perfekta. Sajūta, kā pastaigātos pa koptu grants celiņu parkā. Kāpumu vai kritumu pagaidām nav. Visapkārt mežs ar sulīgi zaļu paparžu paklāju.
Pie otrās autostāvvietas mirkli atpūšamies un dodamies vēl pusotras stundas gājienā līdz Brod Bay kempingam. Taka ved netālu no ezera krasta. Otrā pusē redzama Te Anau pilsētiņa. Joprojām nekādu kāpumu, taka plata un gluda.

Brod Bay kempingā paēdam pusdienas. Pareizāk sakot – aprijam savas pusdienas cik ātri vien varam. Šeit uzkavēties negribas, jo mūs ir apsēduši smilšu mušu mākoņi. Šīs sīciņās mušiņas ir daudz trakākas par Latvijas odiem, pie kā esam pieraduši. Tās bez skaņas tev pielavās un atrod katru mazāko plikas miesas laukumiņu, lai iekostos. Nekādas problēmas tām nesagādā ielīst bikšu staros, zem matiem vai piedurknēs. Tās var pamanīt tikai tad, kad ir jau par vēlu – kad tu jau sajūti sāpīgo kodienu. Pumpas atšķirībā no odu kodumiem parādās tikai dienu pēc koduma. Un tās niez pamatīgi… Vairākas dienas.

No Brod Bay kempinga sākas uzkāpiens. Astoņu kilometru uzkāpiens cauri mežam, kas mums paņēma divarpus stundas. Zemākajā daļā tie ir diskabāržu meži ar paparžu paklāju. Mazliet augstāk papardes nomaina klintis un akmeņi. Pusceļā taka ved gar iespaidīgu kaļķakmens klints sienu. Kāpjot augstāk arvien vairāk redzami sūnām noauguši kalnu diskabārži, līdz meži pamazām izzūd pavisam. 1000 m vjl.augstumā esam iznākuši virs krūmu līnijas. Visapkārt plaši tussoku klajumi. Skatam paveras tālāka ainava uz sniegotajām fjordu kalnu virsotnēm un Te Anau ezeru tālu lejā.
Pavisam savādi šādā vietā ir izdzirdēt maza bērna smieklus. Izrādās esam panākuši kādu jaunu ģimeni, kuri pārgājienā devušies ar savu pusotru gadu veco dēlēnu. Tēvs stiepj MILZU mugursomu, no kuras kā karoga masts rēgojas ārā trīsvietīgs porolona matracis. Bet mammai uz pleciem bērnu sēdeklītis. Mazais ķipars brīžiem tiek stiepts uz pleciem, brīžiem tam ļauj steberēt pašam. Izskatās, ka mazais ir sajūsmā par notiekošo un mammai uz muguras sēdēt nemaz negrib.

Pavisam drīz pēc iznākšanas no meža, sasniedzam Luxmore kalnu būdu. Ņemot vērā, ka esam uz Great Walk, tā ir iespaidīga koka celtne ar plašām telpām, vairākām guļamistabām (pa 20 līdz 30 gultām katrā). Būdai ir arī plaša terase, no kuras paveras brīnišķīgs skats. Tomēr ilgi uz tās uzturēties negribas, jo ir auksts. Naktī šķiet gaisa temperatūra būs ap nulli. Un komplektā ar stipro vēju, kam šeit ir kur ieskrieties, ir pavisam neomulīgi.
Netālu no būdas atrodas Luxmore alas. Kamēr vēl gaišs, dodamies 10 minūšu pastaigā līdz tām. Ala izrādās ir 50 metrus garš, taisns tunelis pazemē, kurā var paslidināties uz slapjiem akmeņiem un apskatīt dažus stalaktītus.

Uz PCT tik ļoti esam pieraduši iet līdz tumsai, ka tagad, finišējot pl.16:00 pēcpusdienā, nezinām ko iesākt. Tā kā guļamtelpās ir krietni auksts, bet kopīgajā atpūtas telpā kuras krāsniņa, visi zviln šeit. Lai arī pa plašo logu paveras fantastiska ainava un saulriets, mazliet trūkst sajūtas, ka esam kalnos. Līdz pulksten deviņiem vakarā šeit griestos pat deg elektriskais apgaismojums! Virtuves zona aprīkota ar metāla virsmām un vairākām izlietnēm. Tualetēs ir skalojamies podi (tādu ekstru kalnos reti kur var piedzīvot…). Vakaru pavadām lasot žurnālus un spēlējot kārtis. Pārlieku silti nav (aukstums it sevišķi velk no grīdas, jo ēkai nav pamatu), tamdēļ mani šokē mazais puisēns, kurš dauzās pa telpu basām kājām. Arī viņa tēvs staigā šortos un bez apaviem. Tā ir Jaunzēlandē bieži redzēta īpatnība – cilvēki šeit staigā basām kājām visu cauru gadu jebkādos laikapstākļos. Arī sabiedriskās vietās.
Ap sešiem vakarā atnāk abas būdas uzraudzes un individuāli aprunājas ar katru no haikeriem. Palūdz uzrādīt biļeti vai Hut Pass. Apjautājas par iepriekšējo pārgājienu pieredzi un atkarībā no tās dod tālākos padomus par rītdienas posmu. Lai arī sola saulainu, skaidru laiku, vēja stiprums rīt būšot ekstrēmā līmenī. Taka nākošos 13 kilometrus ved pa atkātu kalnu kori un šādā vējā tas varētu būt bīstami. Dzirdam kā vairākus citus gājējus uzraudzes draudzīgi atrunā no došanās tālāk. Mums saruna izvēršas savādāka. Uzzinājušas, ka esam izgājuši PCT un rīt taisāmies doties tālāk, viņas smaidot nosaka, ka tas pilnīgi noteikti esot iespējams, tikai jāuzvelk silta cepure un cimdi

Otrā diena

Nakts izrādās skaļa. Ļoti skaļa. Nabaga mazais puisēns brēc visu nakti. Priecājos par saviem ausu aizbāžņiem, lai gan šo bļaušanu dzirdēju pat caur tiem. Pēteris ir neizgulējies.

Guļamtelpās no rīta gaisa vairs nav. Un lielā telpa pa nakti ir izsalusi. Nesteidzīgi paēdam brokastis un dodamies ceļā. Kā izrādās no visa lielā haikeru bara, kas nakšņoja būdā, mēs esam vienīgie, kas turpina ceļu. Visi pārējie dodas atpakaļ lejā uz autostāvvietu. Uzraugu brīdinājumi par stipro vēju ir darījuši savu.
Turpmākās četras stundas pa kalnu kori viennozīmīgi ir Kepler takas labākais posms. Pat ja brīžiem vējš mūs gāž no kājām, no sirds izbaudām plašās ainavas, kuras vēl jo iespaidīgākas padara fantastiskās formas mākoņi.
Pusceļā sastopamies arī ar kea – alpīno papagaili, kurš esot ļoti gudrs un viltīgs putns. Kea putnu klātbūtnē savas somas un pārtika esot labi jāpieskata, jo papagaiļi zibenīgi nospers visu, kas būs atstāts bez pieskatīšanas. Mums pārtika atrodas somās, tomēr papagailim tas netraucē iemēģināt Pētera pirkstu galus un mana fotoaparāta ojektīvu.

Uz brīdi atpūšamies Forest Burn un Hanging Valley šelteros. Tās ir pavisam nelielas koka būdiņas, kur avārijas gadījumos patverties. Nakšņot šeit ir aizliegts, ja vien tā nav ekstrēma situācija. Šādā vējainā dienā šelteri ir vienīgā iespēja uz brīdi tikt aizvējā. Lai arī taka ir viegli ejama bez ekstrēmiem kāpumiem un kritumiem sajūtamies patiešām saguruši. Ieejot šeltera aizvējā, aptveram cik patiesībā ļoti stiprs ir vējš ārpusē. Un cik ļoti tas nogurdina visu ķermeni.
Īsi aiz otrā šeltera taka sāk vest lejup. Ieejot meža zonā, atšķirība krietni jūtama. Taka ir stāva, garlaicīga un bieži šķērso nogruvumus. Lai arī tā konstanti tiek uzturēta ejamā kārtībā, bieži redzamās ainavas ar milzu koku čupām, kas kopā ar lavīnu nobraukušas pa stāvo kalna nogāzi, uzdzen šermuļus. Šķērsojot strautu, redzamas vecā tilta paliekas. Betonētu balstu paliekas, kas dabas varenuma priekšā tagad sašķobīti un nelietojami. Šobrīd ūdens līmenis ir pavisam zems – starp akmeņiem čalo neliels strautiņš, bet no apkārtējās postažas varam nojaust, kas šeit norisinās pavasaros un pēc spēcīgām lietusgāzēm… Jaunzēlandes ekstrēmi mainīgie laikapstākļi pavisam viegli var izmainīt ainavu līdz nepazīšanai. Un takas uzturēšana šādā apvidū prasa milzu pacietību un līdzekļus. Cepuri nost DOC, kas iegulda milzu darbu, lai Jaunzēlande būtu kaut cik droša un draudzīga haikeriem.

Pusdienas ieturam Iris Burn kalnu būdā, kas uzcelta meža ielokā tieši zem stāvā nokāpiena. Arī šī ir lepna un plaša divstāvīga koka celtne ar vairākām guļamistabām un atsevišķu spārnu uzraugu vajadzībām. Šobrīd esam šeit vienīgie cilvēki – ārpus sezonas šajā būdā neuzturas uzraugi, un mēs esam vienīgie haikeri šodien.
Tālāk lēzens gājiens lejup pa ieleju. Cauri mežam. Tikai brīžiem paveras skats uz apkārtējiem kalniem. Tāds ir visu taku mīnuss – pat ja takas viduspunktā patiešām ir ko redzēt un taka ir interesanta, piegājiens un izgājiens līdz autostāvvietai vienmēr būs caur mežu. Mežainie posmi ir kā neatņemama pārgājiena sastavdaļa.

Pēc pieciem vakarā sasniedzam Manapouri ezeru. Pēc pusstundas gājiena gar tā krastu esam pie Moturau kalnu būdas – trešā iespaidīgā koka celtne uz Kepler takas. Pat ja līdz mūsu mašīnai no šejienes ir tikai stundas gājiens, paliekam nakšņot tepat – pie mašīnas mums būtu jāguļ teltī, bet šeit ar mūsu Hut Pass varam izmantot plašās telpas un gultas. Tieši šādas pašas domas ir arī pārējiem trim haikeriem, kas šonakt paliek šajā būdā. Uzraugi ārpus sezonas šeit neuzturas.
Kluss un mierīgs vakars ar skatu uz ezeru. Abas saulainās dienas ir pagājušas. Vērojam kā virs kalniem lēnām savelkas lietus mākoņi.

Trešā diena

Kā jau solīts – lietus. Nesteidzīgi pabrokastojam, iepakojamies lietus drēbēs un dodamies uz mašīnu. Stundu garš viegls gājiens pa platu, gludu grants celiņu. Cauri mežam, garām nelielam ķērpjainam purvam. Lietus to iekrāsojis brūngani orandžu. Ar tumši sarkaniem akcentiem. Skaisti.

Tuvojoties mašīnai minam, vai spēsim to iedarbināt vai nē..
Nespējam.
Tomēr mums nenākas gaidīt ilgi – stāvlaukumā tieši iebrauc kāds ceļotāju busiņš, kas plāno doties dienas pārgājienā. Ar viņu palīdzību “piepīpējam” mašīnu un dodamies uz Te Anau hosteli. Esam beidzot noilgojušies pēc siltām telpām, gultas, dušas, kārtīgas virtuves un interneta.

***
No plānošanas viedokļa visvieglākā Great Walk taka izrādījās arī visvieglāk ejamā. Tā tiek uzturēta tik perfektā stāvoklī, ka brīžos, kad ieraudzījām nelielus dubļus uz takas, mums jau šķita, ka kaut kas nav labi… Atceļā pat jokojām, ka varētu šo taku noasfaltēt (nebrīnīšos, ja pēc gadiem to arī izdarīs). Vai vēl labāk – plakanajās vietās ierīkot slīdošo lenti kā lidostās. Stāvi un baudi garām slīdošo ainavu… 😀
Tiem, kam ir vēlme pabaudīt Fjordu zemes ainavu no augšas bet nav azarta doties pārāk tālā un grūtā pārgājienā, iesakām Kepler taku. Saulainās dienās fantastiskās kalnu ainavas šeit viegli sasniedzamas jau pēc pusdienas gājuma.